DŽERALDS DARELS - ZVĒRUDĀRZS MANĀ BAGĀŽĀ

Kādu rītu es kā parasti biju izlaidis Čamliju Sindženu pastaigā, un, jāsaka, viņš uzvedās priekšzīmīgi. Bet te pagadījās brīdis, kad es domāju, ka Čamu uz­mana Džekija, bet viņai šķita, ka to daru es. Čamlijs tikai gaidīt gaidīja šādus izdevīgus mirkļus. Atskārtuši savu misēkli, devāmies viņu meklēt, bet bija jau par vēlu. Čamlijs pa to laiku bija uzjautrinājies — atvēris peļu guļamapartamenta durtiņas un pēc tam apgāzis būri, tā ka nelaimīgie grauzēji, kas tobrīd gulēja dziļā, saldā miegā, izbira uz grīdas. Kad mēs ieradāmies noti­kuma vietā, peles skraidīja kā negudras, meklēdamas patvērumu, bet Čamlijs sajūsmā klaigāja smalkā bal- stiņā savu «ū-ū-ū» un lēkāja tām apkārt, cenzdamies, uzmīt kādai virsū. Kamēr notvērām un ieslodzījām pēr­tiķi, tuvumā nebija redzama vairs neviena gulētājpele, tās bija salīdušas aiz rindā saliktajiem krātiņiem, lai turpinātu gulēt. Tā nu mums vajadzēja citu pēc cita atbīdīt visus krātiņus, lai savāktu kopā gulētājpeles. Pirmais, kas pameta slēpni aiz kāda pērtiķu krātiņa, bija Bertrams; tas metās prom pa verandu, bet Bobs tam pa pēdām pakaļ. Kad viņš izstiepa roku, lai bēgli satvertu, es brīdinot uzsaucu.

— Atceries asti… neķer aiz astes! … — es kliedzu.

Bet bija jau par vēlu. Redzēdams, ka resnais Ber­trams atkal mēģina aizspraukties aiz kāda būra, Bobs sagrāba peli aiz astes — vienīgās viegli satveramās ķermeņa daļas. Rezultāts bija gaužām bēdīgs. Visiem sīkajiem grauzējiem, īpaši šim gulētājpelēm, asti klāj ļoti plāna ādiņa, un, ja satverat dzīvnieku aiz astes, bet tas raujas projām, āda pārplīst un nomaucas no kaula kā cimds no pirksta. Tā ir tik raksturīga kopīga iezīme visiem sīkajiem grauzējiem, ka man šķiet — varbūt tas ir aizsardzības līdzeklis, gluži tāds pats kā ķirzakām astes nomešana, kad asti satvēris ienaidnieks. Bobs to zināja tikpat labi kā es, bet vajāšanas kar­stumā bija aizmirsis, un tā nu Bertrams aizspruka aiz būra, bet Bobs stāvēja ar ļenganu, pūkainu astīti pirkstos. Beidzot mēs dabūjām izbēgušo peli rokā un ap­skatījām tuvāk. Smagi elpodams, Bertrams tupēja man uz delnas; aste tam tagad bija sārta, nodīrāta, un ļoti atgādināja vērša asti, pirms to liek buljona katlā. Kā parasti šādās reizēs, dzīvnieciņš notikušo panesa gluži mierīgi, bet var iedomāties, ko justu cilvēks, ja pēkšņi vienas kājas lielam tiktu norauta visa āda un paliktu neapsegti kauli un muskuļi. No pieredzes zināju, ka bez ādas palikusī aste pēc kāda laika nokaltis un nolūzīs kā sauss zariņš, un dzīvniekam nekas ļauns nenotiks. Gadījumā ar Bertramu, protams, stāvoklis bija mazliet bēdīgāks, jo viņš asti intensīvi izmantoja līdzsvaram savos akrobātiskajos trikos, taču šī pele bija tik veikla, ka, šķita, pārāk stipri astes trūkumu neizjutīs. Tomēr, no mūsu viedokļa, Bertrams vairs nekam nederēja, jo bija tikai bojāts eksponāts. Vienīgais atrisinājums bija amputēt asti un palaist peli brīvībā. To es arī izdarīju, un tad ar dziļu nožēlu ielikām viņu starp diviem res­niem bugenvilu stumbriem, kas vijās ap verandas treli­ņiem. Cerējām, ka Bertrams varbūt apmetīsies tur uz dzīvi un turpmāk iepriecinās citus ceļotājus ar saviem akrobāta trikiem, kad būs pieradis pie astes zaudē­juma.

Viņš palika sēžam uz stumbra, cieši pieķēries pie tā ar mazajām sārtajām ķepiņām, un caur ūsu vēdekli lūkojās visapkārt. Pēc tam ļoti veikli, balansējot acīm­redzot pilnīgi nejuzdams astes trūkumu, nolēca uz ve­randas margām, no turienes uz grīdas un tad kā bulta aizšāvās uz krātiņu rindu pie pretējās sienas. Nodo­mājis, ka Bertrams nedaudz apjucis, es viņu saķēru un noliku atpakaļ uz bugenvila stumbra. Bet, tikko pa­

laists vaļā, viņš atkārtoja tieši to pašu manevru. Pie­cas reizes es Betramu ieliku bugenvilos, un piecas rei­zes viņš nolēca uz verandas grīdas un taisnā ceļā skrēja atpakaļ pie krātiņiem. Tad, paguris no Bertrama apstulbuma, aiznesu viņu uz verandas vistālāko kaktu, vēlreiz nosēdināju uz tīteņauga stumbra un tur pametu, domādams, ka ar to taču beidzot viss būs galā.

Augšā uz gulētājpeļu krātiņa mēs glabājām saini kokvilnas pluču, ko izmantojām, lai apmainītu pelēm guļvietas, kad iepriekšējās kļuva nehigiēniskas, un to­vakar, iedams peles barot, nodomāju, ka nebūtu par ļaunu sapost tām tīras migas. Aizvācis visus dārgu­mus, ko gulētājpeles mēdz sanest savās guļamistabās, izmetu ārā vecos kokvilnas plučus un taisījos ielikt vietā tīros. Kad paņēmu saini, gribēdams noplūkt vīk­šķi pluču, man pēkšņi kāds iekoda īkšķī. Es stipri sa­trūkos, jo, pirmkārt, nebiju to gaidījis un, otrkārt, iedo­mājos, ka tā varētu būt čūska. Tomēr tūliņ nomierinā­

jos — tikko satvēru kokvilnas saini vēlreiz, ieraudzīju, ka no tā iznirst nikns purniņš, un Bertrams sāka pīk­stēdams un spiegdams mani varen nikni rāt. Apskaities ne pa jokam, izvilku viņu no omulīgās migas, aiznesu uz verandas tālāko galu un ieliku tīteņaugos. Viņš sir­dīgi pieķērās pie kāda zariņa un šūpojās šurpu turpu, visu laiku dusmīgi bārdamies. Tomēr pēc divām stun­dām viņš bija atpakaļ kokvilnas pluču sainī.

Atteicāmies no nevienlīdzīgās cīņas un atstājām viņu tur, bet Bertrams ir nedomāja cīņu beigt. Sakāvis mūs

dzīvokļa jautājumā, viņš sāka darboties citā virzienā — lai iekarotu mūsu līdzjūtību. Vakarā, kad citas gulētāj­peles iznāca no savas guļamistabas un, priecīgā pār­steigumā spiegdamas, metās pie šķīvja ar ēdienu, Ber­trams izlīda no migas un norāpās gar būra priekšējās sienas stiepļu pinumu lejā. Tur viņš palika karājamies un caur režģiem kāri noraudzījās, kā pārējās gulētāj­peles skrubina barību un stiepj prom izraudzītos ba­nānu un avokado bumbieru kumosiņus, lai noslēptu tos migā; šis gulētājpeļu dīvainais paradums, jādomā, iz­skaidrojams ar instinktu nodrošināties pret izsalkumu naktī. Bertrams izskatījās tik bēdīgs, karājoties stieplēs un vērojot, kā citas peles nēsā pa būri vilinošos kāru­mus, ka mēs beidzot padevāmies un nolikām uz būra virsas mazu šķīvīti ar barību arī viņam. Beidzot viņa viltība tomēr panāca savu; mums šķita muļķīgi turēt pelēnu ārpusē, ja jau mēs viņu barojam, tādēļ Bertramu notvērām un ielikām atpakaļ būrī pie pārējiem, kur viņš tūliņ ierīkojās tā, it kā nekad nebūtu bijis projām. Mums tomēr likās, ka viņš ir mazliet pašapzinīgāks nekā senāk. Bet ko lai iesāk ar tādu, kas atsakās no brīvības?

Pamazām tikām pie kārtības. Visi bojātie krātiņi bija izlaboti, katram priekšpusē piestiprināts maisa drānas aizkars, ko ceļojuma laikā varēja nolaist. Lai nodroši­nātos pret starpgadījumiem, traukiem, kuros -'ievieto­jām indīgās čūskas, pārvilkām divkāršu plānu marli un aizskrūvējām atvērtnes. Visu mūsu daudzveidīgo ekipējumu, sākot ar gaļas sasmalcinātājiem un beidzot ar ģeneratoriem, sākot ar injekciju adatām un beidzot ar svariem, iesaiņojām kastēs, un tās rūpīgi aiznaglo­jām; smalkos tīklus salocījām kopā ar milzīgiem bre­zenta gabaliem. Tagad atlika vienīgi sagaidīt kravas mašīnas, kurām vajadzēja mūs aizvest līdz piekrastei. Pēdējā vakarā pirms to atbraukšanas Fons ieradās pie mums sadzert uz atvadām.

Vā! — viņš skumji iesaucās, dzerdams maziem malciņiem. — Man ir briesmīgi žēl, mans draugs, ka tu brauc projām no Bafutas.

Mums arī ir žēl, — es vaļsirdīgi atzinos. — Sis laiks Bafutā mums bija ļoti jauks. Mēs te ieguvām arī daudzus skaistus zvērus.