DŽERALDS DARELS - ZVĒRUDĀRZS MANĀ BAGĀŽĀ

Lai nokļūtu Santā, vajadzēja izbraukt no ielejas, kur atrodas Batuta, uzbraukt lielajā Bemendas kraujā (gan­drīz stāvā, trīssimt pēdu augstā klintī) un tad turpināt ceļu pa kalnu grēdu aiz tās. Visa apkārtne tinās baltā rīta miglā, kura, gaidīdama sauli, kas to platos vālos izkliedēs debesu plašumā, smagi kā piena ezers bija nogulusi par ielejām, vienīgi kalnu virsotnes un lielās klinšu grēdas slējās ārā kā dīvainas salas no bālganas jūras. Tikuši augstāk kalnos, sākām braukt lēnāk, jo tur vieglais rīta vējš straujiem, spējiem grūdieniem vēla un pluinīja milzīgos miglas vālus, tā ka tie virpuļoja un plīvoja pāri ceļam kā palsas amēbas, un, iegriezušies ceļa likumā, mēs pēkšņi varējām atrasties pašā miglas blāķa vidū, kur redzamība nepārsniedz dažus jardus. Laužoties cauri miglas blīvai, kādā vietā mums priekšā pēkšņi parādījās kaut kas pirmajā^acu uzmetienā ziloņa ilkņiem līdzīgs. Strauji nobremzējām, un no miglas iznira vesels ganāmpulks fulani govju ar gariem ra­giem. Tās apstāja mūs ciešā pulkā, nopietni un ar inte­resi skatīdamās iekšā pa mašīnas logiem. Tie bija lieli, skaisti, tumšbrūni dzīvnieki ar milzīgām, maigām acīm un vareniem, baltiem ragiem — dažkārt piecu pēdu pla­tiem. Dzīvnieki spiedās barā ap mums, siltā elpa bal­tos mākonīšos plūda no viņu nāsīm, vēsajā gaisā smagi dvesmoja lopu ķermeņu saldenā smarža, un, kad ga­nāmpulka vadone pakustināja galvu, līksmi ieskanējās zvārgulīši. Brītiņu neziņā raudzījāmies cits citā, tad atskanēja skaudrs svilpiens un aizsmacis sauciens un no miglas iznira gans, tipisks fulani cilts pārstāvis, gara auguma, slaids, smalkiem sejas vaibstiem un taisnu degunu, mazliet līdzīgs figūrām senēģiptiešu freskās.

Sveicināts, mans draugs! — es uzsaucu.

Labrīt, masa, — viņš smaidīdams atbildēja, uz­sizdams ar plaukstu kādai milzīgai govij pa rasā savil- gušo sānu.

Vai tās ir tavas govis?

Jā, ser, manas gan.

Uz kuru pusi tu tās dzen?

Uz Bemendu, ser,uz tirgu.

Vai padzīsi tās tālāk, lai mēs varam tikt garām?

Jā, ser, jā, ser, tūliņ padzīšu, — viņš, plati smai­dīdams, atteica un ar skaļiem saucieniem sāka dzīt go­vis miglā, lēkādams no vienas pie otras, vieglā rakstā uzsizdams tām pa sāniem ar savu bambusa spieķi. Lielie dzīvnieki nozuda miglā, govis šad tad miermīlīgi iemāvās, jauki skanēja vadones zvārgulīši.

Paldies, mans draugs, laimīgu ceļu! — es uzsaucu ganam.

Paldies, masa, paldies! — miglā noskanēja viņa balss, govju dobjo māvienu pavadīta.

Kad iebraucām Santā, saule jau bija pakāpusies de­besīs un kalni atmirdzēja zaļā zeltainumā, tikai šur tur gar nogāzēm vēl sīksti turējās miglas strēles. Nonā­kuši holandieša fermā, uzzinājām, ka viņam vajadzējis aizbraukt ātrāk, nekā paredzēts. Bet Minnija bija fermā, un viņas dēļ taču mēs bijām braukuši šurp. Minnija dzīvoja plašā, apaļā nožogojumā, ko holandietis bija tai uzcēlis. Nožogojumam apkārt bija diezgan augstas sienas, iekšpuse iekārtota vienkārši, bet visai atjau­tīgi — četri cementā iemūrēti nocirsti koki un maza koka mājiņa, kuras durvis virājās uz abām pusēm. Lai iekļūtu nožogojumā, vajadzēja nolaist kaut ko līdzīgu paceļamam tiltam sienā un pāriet pa to pāri sausam grāvim, kas apjoza Minnijas valstību.

Minnija bija liela, labi noaugusi šimpanze, apmēram trīs pēdas un sešas collas gara; tā sēdēja kokā un vē­roja mūs ar mazliet trulu, tomēr visai draudzīgu ska­tienu. Klusēdami noraudzījāmies viens otrā minūtes desmit, un es pa šo laiku centos novērtēt viņas raksturu. Kaut gan holandietis man bija apgalvojis, ka Minnija esot ļoti rāma, pietiekami labi zināju no pieredzes, ka pat visrāmākā šimpanze var kļūt par gaužām negantu radījumu, ja jūs viņai nepatīkat, un tad jāuzsāk cīņa, bet Minnija, kaut arī ne visai gara, bija spēcīgi no­augusi.

Beidzot es, paņēmis līdzi lielu banānu ķekaru, ar kuru cerēju segt savu atkāpšanos, ja būtu kļūdījies viņas rakstura novērtējumā, nolaidu tiltiņu un iegāju nožo­gojumā. Apsēdos zemē ar banāniem klēpī un gaidīju Minnijas pirmo tuvošanās mēģinājumu. Viņa tupēja kokā, ieinteresēta mani vērodama un ar lielajām rokām domīgi pakšķinādama pa apaļo vēderu. Tad, nosprie­dusi, ka esmu nekaitīgs, viņa norāpās no koka un lēk­šus tuvojās. Aptupusies kādu jardu no manis, viņa pastiepa man pretī roku. Es to svinīgi paspiedu. Tad es savukārt sniedzu viņai banānu, kuru viņa pieņēma un notiesāja, apmierināti ņurdēdama.

Pusstundas laikā Minnija bija apēdusi visus banānus un mēs bijām nodibinājuši zināma veida draudzību: spēlējām «sunīšus», ķerstījām viens otru pa viņas teri­toriju, skraidījām viņas mājiņā iekšā un ārā, kopā uz­rāpāmies kokā. Tad man šķita pienācis īstais brīdis ienest iežogojumā būri. Nolikām krātiņu zālē ar vāku uz leju un ļāvām Minnijai ilgi to aplūkot un pārliecinā­ties, ka tas nav bīstams. Galvenais tagad bija iedabūt šimpanzi būrī tā, lai, pirmkārt, viņu pārāk nenobiedētu un, otrkārt, lai viņa mūs nesakostu. Tā kā viņa nekad savā mūžā nebija bijusi ieslodzīta kastē vai mazā krā­tiņā, jutu, ka šī operācija nebūs no vieglajām, īpaši tādēļ, ka nebija klāt viņas saimnieka, kas mums būtu varējis palīdzēt ar savu autoritāti.

Tā nu es trīsarpus stundas pats ar savu priekšzīmi rādīju Minnijai, ka būris nepavisam nav bīstams. Sē­dēju un gulēju tajā, lēkāju tam pa virsu, pat uzvēlu to mugurā un rāpoju ar šo nastu kā ērmots bruņurupucis. Minnija varen nopriecājās par maniem pūliņiem viņu uzjautrināt, tomēr pati pret krātiņu izturējās visai re­zervēti. Turklāt es ar bažām sapratu, ka man iespēja viņu sagūstīt būs ļauta tikai vienu vienīgu reizi. Ja tad man tas neizdosies un viņa sapratīs, ko gribu pa­nākt, vēlāk nekāda pierunāšana un nekādi glaimi ne­piespiedīs viņu pieiet būrim pat tuvumā. Lēni, bet no­teikti Minnija jāpievilina pie krātiņa, lai es varētu to uzvelt viņai virsū. Kad vēl trīsceturtdaļstundas bija aiz­ritējis grūtos un nogurdinošos pūliņos, biju piedabūjis šimpanzi apsēsties pretī būrim, kas bija apgāzts ar atvērtni uz sāniem, un ņemt banānus, ko tai sniedzu no būra. Un tad pienāca lielais brīdis.

Ieliku būrī sevišķi kārdinošu banānu ķekaru un ap­sēdos aiz būra, arī pats ēzdams banānu un raudzīda­mies apkārt tik vienaldzīgu skatienu, it kā man pat prātā nevarētu ienākt doma sagūstīt kādu šimpanzi. Minnija pavirzījās uz priekšu, uzmezdama man neuzti­cīgu skatienu. Beidzot viņa aptupās pie paša krātiņa, kārīgām acīm vērdamās uz banāniem. Vēlreiz uzmetusi man ašu skatienu un redzēdama, ka esmu pilnīgi iegri­mis banāna ēšanā, viņa paliecās uz priekšu, un viņas galva un pleci pazuda būrī. Grūdu no visa spēka, tā ka būris uzkrita Minnijai virsū, tad pats uzlēcu uz būra un apsēdos, lai viņa nevarētu to pacelt. Bobs iesteidzās iežogojumā un uzsēdās ari ar savu svaru, tad bezgala uzmanīgi un piesardzīgi pastūmām apakšā vāku, apgriezām būri apkārt un vāku pienaglojām. Min­nija tupēja būrī, naidīgi raudzīdamās manī pa zara caurumu un žēlabaini saukdama «ūūū … Ūūū … Ūūū», it kā mana nodevība būtu viņu satriekusi līdz sirds dziļumiem. Noslaucījis sviedrus no sejas, aizsmēķēju cigareti, ko jau sen biju kārojis, un palūkojos rokas pulkstenī. Minnijas sagūstīšana bija prasījusi četras stundas un piecpadsmit minūtes; aprēķināju, ka daudz vairāk laika nebūtu vajadzējis arī tad, ja Minnija būtu savvaļas šimpanze, kas lēkā pa kokiem mežā. Mazliet noguruši, iecēlām būri apvidus mašīnā un devāmies atpakaļ uz Batutu.