DŽERALDS DARELS - ZVĒRUDĀRZS MANĀ BAGĀŽĀ

Kamerūnā pērtiķi ir viens no galvenajiem iedzīvotāju pārtikas avotiem, un, tā kā nepastāv stingri likumi, cik pērtiķu drīkst izšaut un kādā gada laikā to var darīt, tad parasti tiek nogalināts ļoti daudz mātīšu, kam ir mazuļi. Nošautā māte nokrīt no koka, bet mazulis tai vēl cieši pieķēries klāt, un mazais pērtiķītis parasti nav pat ievainots. Visbiežāk mazuli nogalina un apēd kopā ar māti; dažreiz mednieks aiznes to līdzi uz ciemu, iz­audzē un pēc tam apēd. Taču, ja tuvumā gadās kāds dzīvnieku kolekcionētājs, visi šie bārenīši, protams, tiek piegādāti viņam, jo viņš allaž ir ar mieru samaksāt vairāk, nekā par „dzīvu pērtiķi var dabūt tirgū. Tādēļ pēc diviem trim Kamerūnā pavadītiem mēnešiem jūs parasti konstatējat, ka esat kļuvis par audžutēvu ve­selam baram dažādu pasugu un dažāda vecuma pēr­tiķu.

Kad ekspedīcija tuvojas noslēgumam, mums Bafutā bija septiņpadsmit pērtiķu (neskaitot cilvēkveidīgos un zemāko sugu pārstāvjus, piemēram, poto un bušbēbi- jus), un tie nemitīgi gādāja par dažādiem jautriem pie­dzīvojumiem. Šķiet, ka visizteiksmīgākie no visiem bija sarkanie pērtiķi jeb patas pērtiķi — slaidi pērtiķīši, ap­mēram terjera augumā, spožu, rūsganu spalvu, sodrē- jaini melnām sejām un baltu krekla krūtežu. Savvaļā šie pērtiķi labprātāk dzīvo savannā nekā mežā, skraida apkārt prāvos baros kā suņi un cītīgi pārbauda zāļu saknes un satrunējušus koku stumbrus, meklējot insek­tus un putnu ligzdiņas, griež apkārt akmeņus, lai at­rastu tārpus, skorpionus, zirnekļus un citus gardumus. Lāgu lāgiem tie paceļas pakaļkājās un raugās pāri zālei, bet, ja zāle ir pārāk augsta, palecas stāvus gaisā, it kā kāju vietā tiem būtu atsperes. Ieraudzījuši kaut ko, kas vēstī briesmas, pērtiķi skaļi sauc «praup… praup . . . praup» un joņo prom pa zāli līganos auļos kā mazi, sarkani sacīkšu zirdziņi.

Mūsu četri patas pērtiķi dzīvoja kopā lielā krātiņā, un, ja vien tie ar dziļas koncentrācijas izteiksmi skum­jajās, melnajās sejās rūpīgi nešķirstīja cits citam ka­žoku, tad nodevās dīvainām austrumnieciskām dejām. Cik man zināms, tie ir vienīgie pērtiķi, kas tiešām prot dejot. Lielākā daļa pērtiķu rotaļādamies vienkārši grie­žas apkārt vai lēkā, bet patas pērtiķi ir izstrādājuši ve­selas deju tūres, pat vēl vairāk — tiem ir savs visai plašs repertuārs. Sākumā tie elastīgi lēkā kā gumijas bumbas, atsperoties no zemes ar visām četrām kājām uzreiz, aizvien ātrāk un aizvien augstāk, līdz beidzot uzlec gandrīz divu pēdu augstumā. Tad viņi pierimst un sāk jaunu «soļu» tūri. Pakaļkājas un ķermeņa pa­kaļējo daļu nekustinot, tie šūpo ķermeņa augšgalu no vieniem sāniem uz otriem kā pulksteņa svārstekli, vien­laikus grozīdami galvu no kreisās puses uz labo. Izšū­pojušies ta reizes divdesmit trīsdesmit, sarkanie pērtiķi pāriet uz jaunu variāciju: izslienas stāvus, izstiepj ro­kas virs galvas, sejas pavērsuši pret krātiņa griestiem, un tad sāk ļodzīgi griezties, un griežas tik ilgi, kamēr apreibuši noveļas atmuguriski zemē. Visu šo deju pa­vada dziesma ar apmēram šādu tekstu: «Vaaaaov … vaaaaov … praup .. . praup … vaaaov .. . praup», kas skan daudz pievilclgāk un saprotamāk nekā populāro estrādes dziedātāju parastās dziesmiņas.

Patas pērtiķi, protams, dievināja dažāda veida dzīvo barību un jutās nelaimīgi, ja kādu dienu nedabūja katrs pa riekšavai sienāžu, vairākas putnu olas vai dažus sulīgus, spalvainus zirnekļus. Taču īstais putna piens tiem šķita palmu vaboles kāpuri. Palmu vaboles ir apmēram divas collas gari ovāli kukaiņi; Kamerūnā tie sastopami ļoti bieži. Šīs vaboles dēj oliņas satrunē­jušos koku stumbros, taču vislabāk tām patīk palmu mīkstās, fibrozās serdes. Tur miklajā, mīkstajā barotnē no oliņām izšķiļas balti, cirmeņiem līdzīgi kāpuri, kas drīz sasniedz īkšķa resnumu un apmēram trīs collu garumu. Sos treknos, kustīgos kāpurus patas pērtiķi uzskata vai par dievu barību, un, kad es parādījos ar konservu bundžu, kurā bija kāpuri, pērtiķi mani ap­sveica ar tādu sajūsmas brēku, ka vai ausis krita ciet. Visdīvainākais tomēr bija tas, ka, par spīti neizsakā­majai kārei pēc šiem radījumiem, pērtiķi no tiem bai­dījās. Kad biju izbēris kāpurus uz krātiņa grīdas, viņi satupās kaudzītei visapkārt un, joprojām spiegdami aiz sajūsmas, šad tad ar drebošiem pirkstiem bikli pieskā­rās gardumiem. Ja kāpurs sakustējās, pērtiķis aši at­rāva roku un steigšus noslaucīja to gar kažoku. Beidzot viens tomēr sagrāba kādu treknāku kāpuru, saviebās, cieši aizmiedza acis, iekampa kāpura vienu galu mutē un no visa spēka sakoda zobus. Kāpurs, protams, uz šādu rupju slepkavošanu reaģēja ar izmisīgiem nāves krampjiem, un pērtiķis to atkal ātri nometa, noslaucīja rokas un palika sēžam saviebtu seju un aizmiegtām acīm, gremodams nokosto kumosu. Patas pērtiķi man atgādināja cilvēkus, kas pirmoreiz nogaršo svaigas austeres.

Kādu dienu, domādams, ka sagādāšu saviem pērti­ķiem prieku, es negribēdams sacēlu viņu krātiņā bries- migu paniku. Vesela armija apkārtējo bērnu pastāvīgi piegādāja mūsu zvēriem dzīvo barību; viņi mēdza ieras­ties pašā rīta agrumā, nesdami kalabašus, pilnus ar gliemežiem, putnu olām, vaboļu kāpuriem, sienāžiem, zirnekļiem, kailiem žurku mazuļiem un visādu citu ra­dību, kas mūsu dzīvniekiem garšoja. Tajā rītā kāds zēns kopā ar parasto gliemežu un palmu vaboļu kāpuru devu bija atnesis arī divus goliātvaboļu kāpurus. Go- liātvaboles ir vislielākās vaboles pasaulē — pieaudzis kukainis ir sešas collas garš un collas četras plats —, tātad nav īpaši jāpiemin, ka to kāpuri bija īstie bries­moņi. Arī tie bija sešas collas gari, bet tik resni kā

manas rokas locītava. Tie bija tādā pašā pretīgā, sli­mīgi bālganā krāsā kā palmu vaboļu kāpuri, tikai daudz treknāki, un āda tiem bija nelīdzena, grumbaina un burbuļaina. Tiem bija plakanas riekstu krāsas galvas šiliņa apmērā, ar lieliem pakavveida žokļiem, tā ka kāpuri varēja krietni iekniebt, ja tos neuzmanīgi aiz­tika. Es biju ļoti priecīgs par šiem drausmīgajiem, pie- blidušajiem cirmeņiem, jo nodomāju: ja jau maniem pērtiķiem tik ļoti garšo palmu vaboļu kāpuri, tad, ierau­got šīs milzu delikateses, viņu priekam nebūs robežu. Tādēļ ieliku goliātvaboļu kāpurus parastajā skārda bun­džā kopā ar pārējiem un nesu saviem pērtiķiem pirms kārtējām brokastīm gardu uzkodu.

Ieraudzījuši parādāmies labi pazīstamo trauku, patas pērtiķi jūsmīgi sāka lēkāt, satraukti saucot «praup … praup». Kad atvēru krātiņa durvis, viņi sasēdās lokā, savilka raižpilnas sejiņas un lūdzoši izstiepa rokas. Iestūmu bundžu iekšā pa durtiņām un apgāzu, tā ka abi milzu kāpuri pakšķēdami novēlās uz krātiņa grī­das un palika tur nekustīgi guļam. Teikt, ka pērtiķi bija pārsteigti, būtu daudz par maz; viņi izgrūda klusus izbrīna saucienus un sāka tupus virzīties atpakaļ, ar ne­uzticību un šausmām nolūkodamies šajos dzīvajos aero- statos. Kādu minūti cieši tos pavērojuši un redzēdami, ka kāpuri nekustas, pērtiķi pamazām kļuva drošāki un pievirzījās tuvāk, lai pamatīgāk apskatītu neredzētos briesmoņus. Tad, nopētījis kāpurus no visiem iespēja­miem redzes aspektiem, viens, dūšu saņēmis, izstiepa roku un ar rādītājpirksta galiņu pagrūda kāpuru. Tas, līdz šim brīdim gulējis augšpēdu kā transā, pēkšņi at­modās, konvulsīvi noraustījās un majestātiski apvēlās uz vēdera. Sīs kustības radītais iespaids uz pērtiķiem bija graujošs. Izbīlī brēkdami, viņi barā metās uz krā­tiņa tālāko kaktu un tur katrs darīja, ko spēja, lai iespiestos dziļāk, saviem biedriem aiz muguras; tas zi­nāmā mērā atgādināja Itonas futbolu. Bet kāpurs, mir­kli padomājis, sāka ar pūlēm stumt pieblīdušo rumpi pa grīdu uz priekšu — tieši virsū pērtiķiem. Tas pērtiķos izraisīja tādus kolektīvas histērijas simptomus, ka ju­tos spiests iejaukties un aizvākt kāpurus. Iemetu tos melnkājainā mangusta Tikijas krātiņā, un Tikija, kas vispār nepazina baiļu, notiesāja tos īsi un aši. Taču nabaga patas pērtiķi nevarēja atgūties visu dienu un pat vēlāk, tikko ieraudzījuši nākam mani ar bundžu rokā, žigli sabēga krātiņa kaktā un palika tur, līdz pār­liecinājās, ka bundžā nav nekā bīstamāka un briesmī­gāka par palmu vaboļu kāpuriem.