DŽERALDS DARELS - ZVĒRUDĀRZS MANĀ BAGĀŽĀ

Visu laiku, kamēr mēs svīzdami stiepām smagos za-

rus un tīteņaugu cilpas, pūce mūs vēroja izbrīna pil­nām acīm. Tā augstsirdīgi man atļāva ari kameras iekārtu novietot pareizajā pozīcijā (tas bija sarežģīts darbs, jo tagad vajadzēja uzņemt gandrīz tieši pret sauli), bet pēc tam aukstasinīgi uzgrieza kamerai mu­guru. Man uznāca vēlēšanās pūci nožņaugt. Pa to laiku debesīs bija savilkušies milzīgi, melni mākoņi, kas draudēja pilnīgi aizsegt sauli, un filmēt vairs nebija iespējams. Sakravāju iekārtu un ar slepkavības domām sirdī devos pie koka, lai noņemtu no zara savu kinozvaigzni. Kad es tuvojos Vudijai, tā pagriezās pret mani, sajūsmā noklikstināja knābi, nodejoja strauju hula-hula, tad paplēta spārnus un paklanljas man ar tāda aktiera šķietamo kautrību, kurš pēc izrādes septiņ­padsmito reizi parādās publikai.

Protams, ne jau ar visām mūsu kinozvaigznēm iz­nāca tāda nojēgšanās. Jāsaka, ka vienu no veiksmīgā­kajām epizodēm es uzņēmu filmā bez īpašām pūlēm, turklāt .rekordīsā laikā. Tomēr, filmu skatoties, varēja likties, ka tas bijis daudz grūtāks uzdevums nekā pie­spiest pūci izplest spārnus. īsi sakot, es gribēju dažos kadros parādīt olēdāju čūsku, kad tā patlaban izlaupa putna perēkli. Olēdājas čūskas ir apmēram divas pēdas garas un ļoti slaidas, sārtbrūnā krāsā ar tumšāku rak­stu; ļoti savdabīgas ir čūsku izvalbītās, palsi sudra­bainās acis ar šauriem, vertikāliem redzokļiem kā ka­ķim. Taču visīpatnējākais ir tas, ka šīm čūskām trīs collas aiz rīkles (protams, iekšpusē) pie mugurkaula skriemeļiem ir izaugumi, kas nokarājas uz leju kā sta- laktīti. Reptilis olu norij veselu; kad tā nonākusi zem šiem skriemeļiem, čūska savelk muskuļus, smailie izau­gumi olu saspiež un čaumala pārplīst. Dzeltenumu un baltumu čūska sagremo, bet plakani saspiesto čaumalu atvemj. Sis process ir ļoti interesants un, cik man zi­nāms, vēl nekad nebija fiksēts filmā.

Tolaik mums bija sešas olēdājas čūskas, visas, man par prieku, vienāda lieluma un vienas krāsas. Šejienes bērneļi rāvās ko mācēja, piegādādami mums audēj- putniņu olas, ar ko barot šos rāpuļus, kuri šķita spē­jīgi apēst olas jebkurā daudzumā, ja vien nebijām slinki salikt tās krātiņā. Vajadzēja tikai iebāzt krātiņā olu, lai gulošais čūsku kamols pārvērstos par kustīgu ņudzekli: katra centās pirmā aizsteigties pie kāruma. Lai nu arī čūskas krātiņā izturējās tik priekšzīmīgi, pēc piedzīvojumiem ar Vudiju un ūdensbriedīti es biju noskaņots mazliet pesimistiski. Tomēr sagatavoju pie­mērotu vidi (ziedošu krūmu, kura zaros novietota maza ligzdiņa) un rekvizītus — duci mazu, zilu oliņu. Tad čūskām trīs dienas nedeva kārtējo olu devu, lai mēs būtu droši, ka tām visām būs laba apetīte. Tas rāpu­ļiem nekādu ļaunumu nenodarīja, jo visas čūskas spēj izturēt ilgstošu gavēni, dažas lielākās žņaudzējčūskas

var iztikt neēdušas mēnešiem un pat gadiem. Kad ma­nas kinozvaigznes bija sasniegušas, pēc manām do­mām, vajadzīgo izsalkuma pakāpi, mēs ķērāmies pie darba.

Čūsku krātiņš tika nogādāts uzņemšanas laukumā, ligzdā bija ieliktas piecas skaistas, zilas oliņas, tad vienu no čūskām saudzīgi novietoja krūma zaros tieši virs perēklīša. Sagatavoju kameru un gaidīju.

Čūska laiski gulēja zaros, šķiet, mazliet apžilbuši, jo bija no vēsā, tumšā krātiņa nokļuvusi saules gaismā. Taču pēc brītiņa tā sāka šaudīt mēli un ieinteresēta grozīt galvu. Pēc tam čūska kā ūdens strūkliņa aizvijās pa zariem uz ligzdas pusi. Lēnām tā slīdēja ligzdai aizvien tuvāk, bet, kad bija sasniegusi ligzdas malu, pastiepa galvu tai pāri un ar dzēlīgajām, sudrabaina­jām acīm sāka blenzt uz olām. Mēle atkal šaudījās, it kā ostītu olas, tad čūska viegli piegrūda tām purnu kā suns biskvītu kaudzītei. Pavilkusies vēl mazliet tā­lāk pāri ligzdas malai, tā pagrieza galvu sānis, plati atpleta muti un sāka rīt vienu olu. Visām čūskām žokļi savienoti tā, ka tos var izplest, rijot laupījumu, kas pirmajā acu uzmetienā šķiet pārāk liels, lai vispār to iedabūtu mutē. Mūsu olēdāja nebija nekāds izņēmums, tā akurāti atbrīvoja žokļu viras, āda uz kakla sastie- pās, līdz katra zvīņa izdalījās atsevišķi un bija skaidri redzams, kā zilā ola spīd cauri plānajai izspīlētajai ādai, lēnām slīdēdama uz priekšu. Kad čūska bija ieri­

jusi olu apmēram par collas tiesu, viņa uz mirkli sa­stinga kā apcerē, tad izvijās ārā no ligzdas un ielīda zaros. Rāpdamās uz priekšu, tā starp zariem berzēja norītās olas veidoto pietūkumu, tādējādi stumdama olu aizvien tālāk uz leju.

Iepriecināti par šādu veiksmi, mēs aiznesām čūsku atpaka| uz krātiņu, lai tā netraucēti varētu sagremot maltīti, es pārcēlu kameru jaunā vietā un ieliku lielās lēcas tuvplāna uzņēmumiem. Novietojām ligzdā jaunu olu apēstās vietā un izvilkām no krātiņa otru olēdāju. Labi, ka visas čūskas izskatījās vienādas, jo pirmā čūska vairs neliktos par olām ne zinis, kamēr nebūtu sagremojusi norīto, tādēj tuvplāna uzņēmumiem to iz­mantot nevarēja. Bet jaunajai bija vilka apetīte, un tā es bez jebkādām raizēm uzņēmu tuvplāna kadrus, kas man bija vajadzīgi, lai parādītu, kā čūska pieslīd pie ligzdas un izņem olu. To visu atkārtoju vēl ar di­vām čūskām, pabeigtajā filmā visas epizode? tika sa­montētas darbības secībā, un neviens, noskatījies ga­tavo filmu, nevarēja pateikt, ka redzējis četras dažādas čūskas.

Visi bafutieši, Fonu ieskaitot, ļoti interesējās par fil­mēšanu, jo pavisam nesen bija pirmoreiz skatījušies kino. Bafutā reiz bija ieradies ceļojošais kino un de­monstrējis krāsainu filmu par karalienes kronēšanu, un bafutiešiem tā bija neprātīgi patikusi. Par to tika spriests un runāts vēl tad, kad mēs tur bijām, tātad gandrīz pusotra gada vēlāk. Domādams, ka Fonu un viņa padomniekus interesētu uzzināt par filmēšanu kaut ko vairāk, uzaicināju viņus kādu rītu atnākt un noska­tīties uzņemšanā, un viņi aicinājumu ar sajūsmu pie­ņēma.

Ko tu domā filmēt? — Džekija apvaicājās.

Vienalga ko, tikai neko bīstamu, — es atbildēju.

Kāpēc neko bīstamu? — Sofija jautāja.

Negribu riskēt… Ja kāds zvērs iekostu Fonam, es vairs nebūtu persona grata, vai nav tiesa?

Pasarg dievs, to tiešām nedrīkst pieļaut, — Bobs piekrita. — Bet ko tad esi nodomājis uzņemt?

Uzņemšu dažus kadrus ar maisu žurkām, gan kād­reiz noderēs. Un tās jau nespēj ne mušai pāri nodarīt.

Nākamajā rītā visu sagatavojām. Uzņemšanas lau­kums imitēja zāļainu meža klajumiņu, turpat blakus uzslējām vienu no mūsu speciāli pasūtītajām neilona nojumēm, zem kuras varētu sēdēt Fons ar savu galmu, un novietojām tur galdiņu ar dzērieniem un vairākus krēslus. Tad sūtījām Fonam ziņu, ka esam visu saga­tavojuši.

Vērojām viņu ar visu padomi nākam pāri pagalmam, un tas bija brīnišķīgs skats. Priekšgalā soļoja Fons skaistā zilbaltā mantijā, mīļākā sieva tecēja līdzās, ar milzīgu oranžsarkanu saulessargu aizēnodama viņu no saules. Viņiem sekoja padomnieki plandošos zaļos, sar­kanos, oranžos, baltos un dzeltenos tērpos. Ap šo krā­saino falangu lēkāja un kūleņoja vairāk nekā četrdes­mit Fona bērnu kā mazas, melnas vabolītes ap raibu kāpuru. Procesija lēnām apgāja apkārt Atpūtas mājai un ieradās mūsu improvizētajā kinostudijā.

Labrīt, mans draugs, — Fons, plati smaidīdams, sveicināja, — mēs nu esam atnākuši apskatīt tavu kino.

Sveicināts, mans draugs, — es atbildēju. — Vai tu negribētu vispirms sadzert ar mani kādu glāzīti?