DŽERALDS DARELS - ZVĒRUDĀRZS MANĀ BAGĀŽĀ

Sofijai ārkārtīgi patika iet vannā, un viņa tur uztu­rējās krietni ilgāk nekā pārējie, tīksmīgi atlaidusies siltajā ūdenī, izsmēķēja cigareti un pat lasīja maza vējlukturīša gaismā. Sajā vakarā viņai vannas prieki iznāca īsāki. Vannas istabas kaujas stāsts sākās ar to, ka pie Sofijas iegāja kalpotājs un sulaiņiem raksturīgā konspiratīvā tonī paziņoja:

— Kundze, vanna ir sagatavota.

Sofija paņēma grāmatu un skārda kārbiņu ar cigare­tēm un devās uz vannas istabu. Taču to jau bija oku­pējusi Džordžīna, kas bija atklājusi, ka virves garums un vieta, kur biju viņu piesējis, dod iespēju tikt iekšā šai interesantajā telpā. Džordžīna tupēja pie vannas, mērcēja ūdenī dvieli un labpatikā rūkāja. Sofija izdzina viņu ārā, palūdza sausu dvieli un tad, durvis aizvērusi, izģērbās un iesēdās siltajā ūdenī.

Taču drīz vien viņa atklāja, ka, par nelaimi, nav kārtīgi aizvērusi durvis. Džordžīna pirms tam nekad nebija redzējusi cilvēku mazgājamies vannā un neparko negribēja palaist garām šādu vienreizīgu iespēju, to pilnībā neizmantojusi. Viņa atspiedās pret durvīm un atgrūda tās līdz galam vaļā. Sofija bija nokļuvusi kļū­mīgā situācijā: izķepuroties no vannas un aizvērt dur­vis bija ļoti grūti, bet par to, ka viņa spētu palikt vannā, kad durvis ir vaļā, nevarēja būt ne runas. Ar lielu piepūli viņa stiepās pāri vannas malai, lai pa­ņemtu drēbes, ko, par laimi, bija nolikusi tuvumā. Džor­džīna, to redzot, laikam nosprieda, ka nupat sāksies aizraujoša rotaļa; viņa strauji metās uz priekšu, sa­grāba Sofijas drēbes, piespieda tās pie spalvainajām krūtīm un izskrēja ārā. Palika vienīgi dvielis. Sofija izrāpās no vannas, ietinās nepiemērotajā apsegā un, pārliecinājusies, ka tuvumā neviena nav, steidzās atgūt savas drēbes. Džordžīna, domādama, ka Sofija nu ir atskārtusi rotaļas būtību, aiz prieka ievāvuļojās un, kad Sofija sāka skriet viņai paka], iedrāzās atpakaļ vannas istabā un iemeta drēbes ūdenī. Uzskatot Sofijas šausmu kliedzienu par uzmundrinājumu, viņa pagrāba cigarešu kārbiņu un iemeta vannā arī to, droši vien gribēdama re­dzēt, vai tā peldēs pa ūdens virsu vai ne. Tā nogrima, un pēc tam ūdens virsū iznira vairāk nekā četrdesmit cigare­tes. Lai neatstātu neizmēģinātu neko, kas varētu ieprie­cināt Sofiju, Džordžīna vēl izšļakstīja no vannas visu ūdeni. Izdzirdis troksni, es parādījos notikuma vietā tieši īstajā laikā, lai redzētu Džordžīnu veikli ielecam vannā un sākam bradāt pa samirkušo cigarešu un drānu masu apmēram tāpat, kā to dara vīnogu apstrādātāji. Pagāja labs brīdis, kamēr aizdabūja projām satraukto babuīnu, ielēja Sofijai no jauna vannā ūdeni, kamēr viņa sameklēja citas drēbes un cigaretes; pusdienas pa to laiku bija atdzisušas. Tā Džordžīna mums sagā­dāja patiesi jautru vakaru.

No mūsu pērtiķu saimes tomēr cilvēkveidīgie pērtiķi sagādāja visvairāk prieka un jautrības. Pirmais, kuru ieguvām, bija vīriešu kārtas mazulis, kas vienu rītu ieradās, atzvēlies kāda mednieka rokās ar tik aristokrā­tiski vienaldzīgu izteiksmi sīkajā, grumbainajā sejiņā, it kā viņš, līdzīgi īstam austrumnieku augstmanim, būtu nolīdzis mednieku sev par nesēju. Pērtiķēns rimti

sēdēja uz Atpūtas majas kāpnēm un ar sapratīgajam, brūnajam acīm nicīgi vēroja, ka mēs ar mednieku par viņu kaulējamies; šī sīkumainā tielēšanās naudas dēļ tik dižciltīgas izcelsmes un tik labi audzinātā šimpanzē šķita izraisām vienīgi riebumu. Kad līkopi bija no­slēgti un netīrā peļņa pārgājusi no rokas rokā, pērtiķu cilts aristokrāts visžēlīgi saņēma mani aiz rokas un ienāca mūsu viesistabā, skatīdamies visapkārt ar vāji slēptu nicināšanu — īsts hercogs, kas, cenzdamies but demokrātisks, lai ari cik nepatīkami viņam tas būtu, iegājis slima kalpa virtuvē. Viņš apsēdās uz galda un pieņēma mūsu pazemīgi piedāvāto banānu ar tādas personas žestu, kurai apnikusi bezgalīgā godināšana, kas tai visu mūžu tiek parādīta. Tad nu mēs arī nolē­mām, ka šimpanzēm jādod vārds, kas atbilstu viņa aristokrātiskajai cilmei,-un turpat nokristījām viņu par Cholmondeley Saint John, ko, protams, izrunājām Čamlijs Sindžens. Vēlāk, kad bijām labāk iepazinušies, viņš mums atļāva izturēties familiārāk un saukt viņu par Čamu vai — saspīlētu attiecību brīžos — pat par «ne­krietno pērtiķi», kaut gan jāsaka, ka šis pēdējais apzī­mējums mums allaž šķitis kā majestātes apvainošana.

Uztaisījām Čamlijam krātiņu (pret kuru viņam bija kategoriski iebildumi) un laidām viņu ārā vienīgi no­teiktās stundās, kad varējām paturēt acīs. Piemēram, kad Čamu agrā rītā izlaida no krātiņa, viņš kopā ar kalpotāju, kas nesa mums brokasta tēju, ieradās mūsu guļamistabā. Pārauļojis pāri istabai, viņš ielēca gultā, apsveicinoties aši uzšmaukstināja man uz vaiga slap­jas lūpas un tad, ņurdēdams un reizumis ieķērkdamies «Ah! Ah!», uzraudzīja, kā tiek nolikta paplāte ar tēju, un uzmanīgi pārbaudīja, vai viņa krūze (liela, iztu­rīga skārda bundža) ir savā vietā. Čamlijs mierīgi sē­dēja un cītīgi vēroja, kā es ieleju viņa krūzē pienu un tēju, kā ieberu cukuru (piecas karotītes), tad satrau­kumā drebošām rokām saņēma to, iebāza traukā vai pusgalvas un sāka strēbt ar tādu troksni, it kā no lie­las vannas tecētu ārā pēdējās ūdens paliekas. Viņš pat neatļāvās atvilkt elpu, tikai cēla trauku aizvien aug­stāk, līdz bija to bezmaz vai uzmaucis galvā ar dibenu uz augšu. Tad iestājās ilgāks klusuma bridis — viņš gaidīja, kamēr gardais, pusizkusušais cukurs satek

atvērtajā mutē. Konstatējis trauka dibenā patiesi ne­esam vairs ne pilītes salduma, Čams smagi nopūtās, domīgi atraugājās un sniedza trauku man vārgā cerībā, ka es to pieliešu-no jauna. Pārliecinājies, ka šī vēlēša­nās netiks izpildīta, viņš noskatījās, kā es padzeru tēju, un tad sāka mani uzjautrināt.

Manis iepriecināšanai Čams bija izgudrojis vairākas rotaļas, kas visas bija vienādi nogurdinošas tik agrā rīta stundā. Vispirms viņš aizlīda gultas kājgalī un tur aptupās, neatlaidīgi lūkodamies uz mani, lai pārbaudītu, vai es viņu redzu. Tad viņš pagrūda auksto roķeli zem segas un sagrāba manus kājas pirkstus. Sajā brīdī man vajadzēja trūkties augšā un šķietamās dusmās viņam uzrēkt, jo tad viņš izlēca no gultas, aizjoņoja uz ista­bas otru malu, pār plecu visu laiku vērodams mani ar palaidnīgi jautru izteiksmi brūnajās acīs. Kad biju no šīs spēles noguris, es izlikos aizmidzis, un viņš tad lē­nām un piesardzīgi gar gultas malu pienāca klāt un dažus mirkļus raudzījās man sejā. Pēc tam, pašāvis uz augšu garo roku, pamatīgi paplūca mani aiz matiem un, pirms paspēju viņu notvert, metās uz kājgali. Ja man palaimējās Čamu noķert, saņēmu rokās viņa kaklu un sāku kutināt kakla skriemeļus, bet viņš locījās, spie­dza, pavēris muti, plati atklādams sārtās smaganas un baltos zobus, un histēriski smējās gluži kā bērns.

Otrs mūsu ieguvums bija piecus gadus vecā šimpanze Minnija. Vienu dienu ieradās kāds holandiešu fermeris un sacīja, ka esot ar mieru pārdot mums Minniju, jo drīz braukšot atvaļinājumā un negribot atstāt Minniju kalpotāju žēlastībai. Mēs Minniju varot dabūt, tikai pašiem esot jāaizbrauc tai pakaļ. Tā kā holandieša fer­ma atradās piecdesmit jūdžu attālu, vietā, ko sauc par Santu, mēs nolēmām doties turp Fona apvidus mašīnā, apskatīt šimpanzi un, ja tā būs veselīga, nopirkt to un atvest uz Bafutu. Paņēmuši līdzi lielu būri, devāmies ceļā agri no rīta, cerēdami, ka būsim ar visu šimpanzi atpakaļ uz lenča laiku vai mazliet vēlāk.