DŽERALDS DARELS - ZVĒRUDĀRZS MANĀ BAGĀŽĀ

Mans draugs, — viņš sacīja, skatīdamies, kā es piepildu pēdējo milzīgo viskija glāzi, ko gribējām kopā baudīt, — man briesmīgi žēl, ka tu brauc projām. Mums taču Bafutā gāja jauki, vai ne?

Ļoti jauki, mans draugs.

šin-šin! — uzsauca Fons.

čiri-ho! — es atbildēju.

Viņš nokāpa kopā ar mums lejā pa garajām kāpnēm, apakšā mēs paspiedām viens otram roku. Tad viņš uz­lika man rokas uz pleciem un cieši paraudzījās acīs.

Ceru, ka tu ar visiem dzīvniekiem laimīgi no­brauksi galā, mans draugs, — viņš sacīja, — un no­vēlu tev ātri, ātri tikt savā zemē.

Mēs ar Džekiju ierāpāmies karstajā, smacīgajā ma­šīnas kabīnē, un motors ierēcās. Fons pacēla sveicie­nam lielo roku, mašīna rāvās uz priekšu, un, sacel­dami sarkanu putekļu mākoni, mēs aizbrāzāmies pa ceļu, pāri zeltainajiem pakalniem, pretī tālajai piekras­tei.

Ceļojums lejup uz piekrasti ilga trīs dienas un bija nepatīkams un nogurdinošs, kādi vienmēr mēdz būt braucieni, kad jāved līdzi dzīvnieku kolekcija. Ik pēc pāris stundām mašīnas bija jāaptur, lai izceltu ārā mazo putniņu būrus, noliktu tos ceļa malā un pabarotu putniņus. Ja to nedarītu, mazie putni ļoti ātri nobeig­tos, jo, šķiet, tie neapjēdza, ka ēst var arī braucot. Va­jadzēja izcelt ārā arī vārīgos abiiliekus, kās atradās audekla maisos, un vai ik stundu pamērcēt maisus kādā strautiņā, — kad nobraucām mežainajās zemienēs, karstums kļuva tik nepanesams, ka abinieku āda ātri varēja izžūt un tie nobeigtos. Lielākā daļa ceļa bija bedraina un dangaina, un, kad mašīnas gāzelējās un lēkāja pa grambām, mēs nemierīgi grozījāmies savās vietās, ar šausmām domādami par to, cik daudz mūsu dārgo dzīvnieku šis pēdējais grūdiens varbūt sakrop­ļojis vai pat nogalinājis. Kādā vietā mūs pārsteidza briesmīga lietus gāze, un ceļš vienā mirklī pārvērtās par glumiem, sarkaniem dubļiem, kas šķīda un šļakstēja zem mašīnu riteņiem kā asiņaina putra; pēk­šņi viena mašīna — milzīgs «bedfords» ar divām velkošajām asīm — iestiga kādā ceļa grambā, no kuras netika vairs ārā, un pēdīgi uz sāniem iegāzās grāvī. Veselu stundu rakāmies zem mašī­nas riteņiem un klājām apakšā zarus, lai riepām būtu pret ko atsperties, līdz izvilkām «bedfordu» uz ceļa; par laimi, neviens dzīvnieks nebija cietis.

Tādēļ mēs izjutām milzu atvieglojumu, kad mašīnas beidzot dārdēdamas cauri banānu birzij tuvojās ostai. Tur dzīvniekus un visu mūsu mantību izkrāva, pēc tam uzlādēja uz šaursliežu dzelzceļa vagonu platformām, ko izmantoja banānu nogādāšanai kuģu piestātnē. Vil­ciens elsdams un dārdēdams aizkūņojās pusjūdzes pa mangrovju purvu un apstājās pie koka piestātnes, kur bija pietauvots kuģis. Visu mūsu kolekciju no jauna cēla ārā un tad ar celtni sāka kraut kuģī. Ticis uz kuģa, devos uz priekšgalu, kur bija paredzēta vieta dzīvnie­kiem, lai uzraudzītu iekraušanu. Kad pirmā dzīvnieku krava noslīdēja uz klāja, man tuvojās kāds matrozis, slaucīdams rokas kokvilnas pluču vīkšķī. Viņš pameta skatienu pāri kuģa reliņiem uz garo'vagonu rindu, kuri visi bija piekrauti ar krātiņiem, tad paraudzījās manī un iesmējās.

Vai visa šī bagātība pieder jums, ser? — viņš vaicāja.

Jā, — es atbildēju, — viss, kas tur krastā atro­das.

Viņš pagājās uz priekšu un palūkojās vienā krātiņā.

Žēlīgā debess! — viņš iesaucās. — Vai visās kas­tēs ir dzīvnieki?

Visās gan.

Žēlīgā debess! — matrozis atkārtoja un tad jautri piebilda: — Pirmoreiz redzu cilvēku, kurš ved līdzi bagāžā veselu zvērudārzu.

Jā, — es priecīgi atteicu, vērodams, kā celtnis uzceļ uz kuģa nākamo kravu ar krātiņiem, — turklāt tas ir mans personiskais zvērudārzs.

Atklātne

Jā, ved vien dzīvniekus šurp. Nezinu, ko teiks kaimiņi, bet vienalga. Māte ļoti grib redzēt šimpanzes, ceru, ka tu tos pārvedīsi sveikus un veselus. Uz drīzu redzēšanos. Mīļi sveicieni no mums visiem.

Margo

Lielākā daļa šīs Bornmutas nomales ielas iedzīvo­tāju ar lepnumu noraudzījās uz saviem dārziem, lai gan ikviens dārzs bija gluži tāds pats kā kaimiņam. Protams, bija jau arī nelielas atšķirības: dažiem labāk patika puķuzirņi, dažiem atraitnītes, cits deva priekš­roku hiacintēm, cits lupīnai, — bet pamatu pamatos dārzi bija vienādi. Vienīgi palūkojoties manas māsas dārzā, katrs būtu bijis spiests atzīt, ka šis dārzs izska­tās krietni neparastāks. Vienā stūrī atradās liela no­jume, no kuras dīvainā korī allaž skanēja spiedzieni, svilpieni, ņurdieni un rēcieni. Visā nojumes garumā stiepās krātiņu rinda, caur režģiem varēja redzēt ēr­gļus, lijas, pūces un vanagus. Līdzās putnu būriem atradās šimpanzes Minnijas lielais krātiņš. Laukumā, kur reiz bija zaļojis maurs, garās virvēs piesieti, plo­sījās un rotaļājās četrpadsmit pērtiķi, bet garāžā kurk­stēja vardes, aizsmakuši klaigāja turako un vāveres skaļi knaukšķināja riekstu čaulas. Satriektie, izbiedētie kaimiņi no rīta līdz vakaram drebēdami stāvēja aiz saviem mežģīņu aizkariem un vēroja, kā mana māsa, māte, Sofija, Džekija un es staigājam šurp un turp pa dārza atliekām, nesdami mazus trauciņus ar pienu, maizi, šķīvjus ar sasmalcinātiem augļiem vai — vēl ļaunāk — lielus jēlas gaļas gabalus un beigtas žurkas. Kaimiņiem likās, ka mēs kaut kā negodīgi izmantojam viņu lēnprātību. Ja mūsu sētā būtu ķērcis gailis vai vaukšķējis suns, vai arī mūsu kaķene būtu apbērnoju- sies viņu krāšņākajā puķu dobē, to viņi tomēr būtu kaut kā pārdzīvojuši. Bet pēkšņi ierīkot viņiem pašā degun­galā īstu, turklāt diezgan prāvu, zvērudārzu bija kaut kas tik nepieredzēts un satraucošs, ka viņi palika bez valodas, un pagāja krietns laiks, iekams viņi spēja sa­koncentrēt spēkus un sākt sūdzību akciju.

Starplaikā biju sācis meklēt vietu zooloģiskajam dārzam, kur varētu apmesties ar saviem dzīvniekiem. Man šķita, ka visvienkāršākais ceļš ir doties pie vietē­jās municipalitātes. Tur paskaidrot, ka esmu savācis materiālu jaukam, mazam zooloģiskajam dārzam, un lūgt, lai man atļauj nomāt vai nopirkt piemērotu teri­toriju. Savā vientiesībā biju pārliecināts: ja jau dzīv­nieki sagādāti, varas iestādes ar prieku man palīdzēs. Viņiem taču tas neko nemaksās, un pilsētā tomēr būs radies kaut kas ievērojams. Taču varas iestādes bija citās domās. Bornmuta ir ļoti konservatīva pilsēta. Tur nekad nebija bijis zooloģiskā dārza, un tā nu arī neviens nespēja iedomāties, kādēļ tagad vajadzētu to ierīkot. Tādas bija pilsētas tēvu domas par progresu. Pirmkārt, viņi sacīja, dzīvnieki mēdzot būt bīstami; otrkārt, viņi atrunājās, dzīvnieki nelabi ožot; un vis­pēdīgi, drudžaini meklēdami vēl kādu aizbildinājumu, viņi apgalvoja, ka pilsētai nemaz neesot lieka zemes gabala.

Kļuvu mazliet nervozs. Vispār nekad neesmu juties labi, sastopoties ar iestāžu krāšņo neloģiskumu. Bet, piedzīvodams tik noraidošu nostāju, sāku nopietni uz­traukties. Dzīvnieki kvernēja piemājas dārzā, ēda kā jau daždien zvēri, un man ik nedēļu vajadzēja izdot briesmīgi daudz naudas par gaļu un augļiem. Kaimiņi, tagad beidzot nopietni apskaitušies par to, ka esam tik traki sajaukuši viņu ierasto dzīvi, bombardēja vietējās veselības aizsardzības iestādes ar sūdzībām, tā- ka na­baga inspektors bija spiests divreiz nedēļā mūs apmek­lēt, vienalga, vai pats to gribēja vai ne. Fakts, ka viņš nespēja atrast^eko tādu, kas noderētu par pamatu kai­miņu nemitīgajām sūdzībām, neko nenozīmēja: ja sū­dzība bija saņemta, viņam vajadzēja nākt un to pār­baudīt. Mēs nabaga cilvēku allaž pacienājām ar tasi tējas, un ar laiku viņam daži dzīvnieki tik ļoti iepati­kās, ka viņš, nākdams pie mums, sāka ņemt līdzi savu mazo meitiņu, lai zvērus parādītu ari viņai. Taču vis­vairāk mani uztrauca ziemas tuvošanās, jo nebija ko cerēt, ka dzīvnieki pārcietīs ziemas aukstumu neap­kurināmajā nojumē. Tad Džekijai radās lieliska ideja.