DŽERALDS DARELS - ZVĒRUDĀRZS MANĀ BAGĀŽĀ

Mana cīņa par teritoriju zooloģiskajam dārzam tur­pinājās, taču izredzes uz panākumiem šķita kļūstam dienu no dienas mazākas. No Dž. Dž. Allena veikala menažēriju, protams, vajadzēja aizvākt, bet tad mani paglāba Peintona zooloģiskais dārzs. Ļoti laipnā kārtā man atļāva novietot dzīvniekus tur, līdz būšu atradis piemērotu vietu. Taču izredzes uz to, kā jau teicu, kļuva aizvien mazākas. Visur viens un tas pats. Katrā jaunā pasākumā, kad cilvēku palīdzība ir sevišķi nepiecie­šama, to nekad nesagaidīsi. Tiec galā pats, kā vari. Ja nu beidzot esi ko panācis, tad visi, kas līdz tam negribēja ne pirkstiņu pakustināt, sanāk barā apkārt, atzinīgi sit tev uz pleca un piedāvā savu atbalstu.

Kaut kur taču ir jābūt saprātīgai pilsētas val­dei, — Džekija sacīja kādu vakaru, kad mēs kvernējām pie Britānijas salu kartes.

Šaubos, — es drūmi atteicu. — Un šaubos arī par to, vai man pietiktu spēka vēlreiz uzsākt cīņu ar mē­riem un pilsētas valdes ierēdņiem. Nē, mums jāsameklē vieta un viss jāpaveic pašiem.

Bet tikpat tev vajadzēs viņu atļaujas, — Džekija iebilda. — Neaizmirsti, ka pastāv pilsētu un lauku izbū­ves plāni un tā tālāk.

Es nodrebēju.

Laikam nekas cits neatliks kā pārcelties uz kādu attālāku salu Rietumindijā vai citā tamlīdzīgā vietā, — es sacīju, — kur ļaudis ir pietiekami saprātīgi, lai ne­sarūgtinātu sev dzīvi ar šo neiedomājamo birokrātiju.

Džekija pastūma Čamliju Sindženu nost no kartes.

Ko tu teiktu par Normandijas salām? — viņa pēk­šņi iejautājās.

Ko lai par tām saku?

Tā ir iemīļota atpūtas vieta, un tur ir brīnišķīgs klimats.

Vieta jau būtu lieliska, bet mēs taču tur neviena nepazīstam, — es iebildu, — un tādās reizēs nepiecie­šams cilvēks, kas palīdz ar padomu.

Jā, — Džekija vilcinādamās atteica, — laikam jau tev taisnība. »

Ar skumju prātu (jo doma par zooloģiskā dārza ierī­košanu uz salas man šķita ļoti pievilcīga) šķīrāmies no ieceres par Normandijas salām. Tikai dažas nedēļas vē­lāk, kad biju Londonā un apspriedu savu projektu ar Rūpertu Hārtu-Deivisu, atspīdēja mazs cerības stariņš. Atzinos Rūpertam, ka izredzes uz sava zooloģiskā dārza nodibināšanu ir pagalam niecīgas un es jau bez­maz taisos no visa atteikties. Ieminējos, ka esam do­mājuši arī par Normandijas salām, tikai tur mums nav neviena cilvēka, kas varētu palīdzēt. Rūperts, to dzirdē­dams, sarosījās kā burvju mākslinieks, kas grasās pa­rādīt jaunu triku, un sacīja, ka viņam esot ļoti labi paziņas Normandijas salās (ja vien viņa palīdzība būtu vēlama) un to vidū cilvēks, kas salās nodzīvojis visu mūžu un labprāt nākšot mums talkā. Sis vīrs bija majors Freizers, un es viņam piezvanīju tai pašā va­karā. Freizers nebūt nešķita izbrīnījies, ka gluži svešs cilvēks zvana viņam un lūdz padomu, kā nodibināt zoo­loģisko dārzu, tādēļ viņš man tūliņ iepatikās. Viņš ieteica, lai mēs ar Džekiju atlidojot uz Džersiju, viņš mūs izvadāšot pa salu un sniegšot mums visu iespējamo informāciju. Tā arī nolēmām.

Aizlidojām uz Džersiju. No lidmašīnas sala izskatī­jās kā rotaļu zemes kontinents, kā koši zilas jūras vidū iemesta lupatu sega, izraibināta ar maziem tīrumiņiem. Skaisti izrobotajā klinšainajā krastā šur tur iegūla gludas pludmales joslas, pret kurām šļācās viļņu putas. Kad izkāpām no lidmašīnas, gaiss šķita siltāks un saule spožāka. Jutu, ka arī man prāts kļūst možāks.

Automobiļu stāvvietā mūs sagaidīja Hjū Freizers. Viņš bija gara auguma, slaids cilvēks, mīkstā filca platmale uzmaukta tik dziļi uz pieres, ka tās šaurā maliņa bezmaz balstījās uz viņa ērgļa deguna. Zilās acis jautri dzirkstīja, kad viņš mūs iesēdināja savā mašīnā un veda prom no lidlauka. Braucām cauri salas galvaspilsētai Sentheljerai, kura man atgādināja prāvu Anglijas gadatirgu; jutos pārsteigts, ieraudzījis kādās krustcelēs satiksmes regulētāju — policistu baltā blūzē un baltā ķiverē. Tas uzreiz piešķīra apkārtnei tropu noskaņojumu. Tikuši cauri pilsētai, tālāk braucām pa šauru ceļu starp stāvām kraujām, tā ka koku zari līka pāri ceļam, izveidojot zaļu tuneli. Apkārtējā ainava ar sarkano zemi un zaļo zāli man atgādināja Devonu, tikai viss bija daudz mazāks — sīki tīrumiņi, šauras, kokiem aizaugušas ielejas un nelielas lauku mājas, cel­tas no skaistā Džersijas granīta, kura virsma saules gaismā atstaro simt rudenīgi zeltainos toņos. Tad no­griezāmies no ceļa garā alejā, un pēkšņi mums priekšā izauga Lezogras muiža.

Muižai bija «E» burta forma, tikai bez vidējās svīt­riņas: galvenajai daļai — stateniskajai svītrai — pie­kļāvās divi spārni — «E» augšējā un apakšējā līme­niskā svītra, kas beidzās ar masīvām akmens arkām, pa kurām varēja nokļūt pagalmā. Skaistās arkas bija celtas 1660. gadā un, tāpat kā pārējās ēkas, veidotas no Džersijas brīnišķīgā granīta. Hjū ar acīm redzamu lepnumu izrādīja mums savu saimniecību — veco gra­

nīta sidra spiedi, govju kūtis, dārzu ar augsto žogu, mazo ezeriņu ar oļaino krastu, klānus un mazos strau­tiņus, kas pa tiem irdzēja. Beidzot mēs lēnām cauri skaistajām arkam atgriežamies saules pārpludinātajā pagalma.

Vai zināt, Hjū, jums te ir brīnišķīgi, — es sacīju.

Ja, te ir jauki… Man šķiet, šī ir viena no skais- takajam muižām visā salā.

Pievērsos Džekijai. — Vai šī nebūtu burvīga vieta zooloģiskajam darzam? — es ieminējos.

Būtu gan, — Džekija piekrita.

Hjū uzmeta man skatienu. — Vai jūs to domājat nopietni? — viņš vaicāja.

—- Ko nu, es, protams, pajokoju, bet šī tiešām būtu brīnišķīga vieta zooloģiskajam dārzam. Kāpēc jūs jau­tājat?

Redziet, — Hjū domīgi turpināja, — man mājas uzturēšana iznāk par dārgu, un es gribētu pārcelties uz Angliju. Vai jūs vēlētos rentēt šo muižu?

Vai es vēlētos?! — iesaucos. — Ja vien jūs man dotu iespēju.

Nāciet iekšā, mīļais draugs, aprunāsimies, — Hjū sacīja, vezdams mūs pāri pagalmam.

Tā pēc vesela gada mokpilnu cīniņu ar municipali­tātēm un citām vietējām varas iestādēm es aizlidoju uz Džersiju un stundu pēc izkāpšanas no lidmašīnas biju atradis savu zooloģisko dārzu.

Mans zooloģiskais dārzs Džersijā jau bezmaz gadu atvērts apmeklētājiem. Nezin, vai tas nav pats jaunā­kais zvērudārzs Eiropā, un man pašam šķiet, ka tas ir viens no jaukākajiem. Mūsu dārzs nav liels (patlaban tajā ir tikai sešsimt piecdesmit zīdītājdzīvnieku, putnu un rāpuļu), bet mēs to vēl paplašināsim. Jau tagad varam parādīt daudz tādu eksponātu, kādu nav ne­vienā citā zooloģiskajā dārzā, un nākotnē, kad radīsies līdzekļi, domājam veltīt uzmanību galvenokārt tām su­gām, kurām draud bojā eja.

Daudzus savus dzīvniekus esmu sagādājis pats. Tas, kā jau pirmāk minēju, ir jaukākais, ko cilvēks gūst no personiska zooloģiskā dārza: pats atved sev dzīvnie­kus, vēro viņu attīstību, vairošanos, apciemo viņus jeb­kurā brīdī dienu vai nakti. Tas ir, tā sakot, egoistiskais prieks. Taču uzdrošinos arī cerēt, ka spēju modināt cil­vēkos kaut nelielu interesi par dzīvniekiem un to sagla­bāšanu. Ja man tas ir izdevies, tad varu teikt, ka esmu sasniedzis ko patiesi vērtīgu. Un, ja nākotnē spēšu kaut nedaudz palīdzēt kādas dzīvnieku sugas paglābšanā no bojā ejas, būšu tiešām laimīgs.