Džeks Londons: Baltais Ilknis

Vienā šādā naktī, kad visa māja gulēja ciešā miegā, Baltais Ilknis pamodās, bet palika klusu guļam. Tāpat klusēdams, viņš paostīja gaisu un saprata, ka mājā ienā­cis svešs dievs. Viņa ausis uztvēra svešā dieva kustības. Baltais Ilknis nesāka nikni riet. Tas nebija viņa dabā. Svešais dievs kustējās ļoti klusi, bet Baltais Ilknis kustē­jās vēl klusāk, jo viņam mugurā nebija drānas, kas ber­žas gar ķermeni. Viņš klusēdams sekoja svešajam. Meža dzīvē viņš bija sekojis ļoti tramīgam medījumam un zi­nāja, cik lielu priekšrocību dod iespēja pārsteigt upuri negaidot.

Lielo kāpņu galā svešais dievs apstājās un klausījās, Baltais Ilknis sastinga, vēroja un nekustīgi gaidīja. Pa kāpnēm ceļš veda pie mīļotā saimnieka un mīļotā saim­nieka dārgumiem. Baltais Ilknis saslēja spalvu, bet gai-

dīja. Svešais dievs uzlika kāju uz pakāpiena. Tad sāka kāpt augšup.

Šajā mirklī Baltais Ilknis metās uzbrukumā. Viņš ne­brīdināja, nepieteica savu tuvošanos ar ņurdienu. Ķer­menis uzlidoja gaisā kā raķete un lēcienā uzkrita sveša­jam dievam uz muguras. Ar priekšķepām Baltais Ilknis ieķērās svešiniekam plecos un tai pašā brīdī ietrieca ilkņus tam skaustā. Tā ieķēries viņš palika tik ilgi, kamēr ar savu svaru norāva svešo dievu atmuguriski pa kāpnēm lejā. Abi kopā viņi nogāzās uz grīdas. Baltais Ilknis veikli palēca sānis un, tiklīdz svešais lūkoja celties, no jauna uzklupa tam ar zobiem.

Sjeravistas iedzīvotāji uztrūkās no miega. Lejā bija tāds troksnis, it kā tur plēstos desmit velnu. Atskanēja revolvera šāvieni. Šausmās un sāpēs brēca cilvēks. Ņurdēja un rēca suns, tad brīkšķēja lūstošas mēbeles un šķindēja plīstošs stikls.

Taču gandrīz tikpat pēkšņi, kā sācies, troksnis apklusa. Cīņa nebija turpinājusies ilgāk par trim minūtēm. Pārbie­dētie mājinieki drūzmējās kāpņu augšgalā. No lejas it kā no melna bezdibeņa augšup cēlās tāda kā guldzēšana, kā gaisa burbuļošana zem ūdens. Reizēm guldzoņa pārgāja šņākoņā, gandrīz kā sēcošos svilpienos. Arī tā drīz kļuva klusāka un izbeidzās pavisam. Pēdīgi tumsā bija sadzir­damas tikai smagas elsas, it kā tur kāds ar mokām cīnītos pēc gaisa.

Vīdons Skots piespieda pogu, kāpnes un lejas priekš­nams pielija ar spožu gaismu. Tad_ viņš kopā ar tiesnesi Skotu, revolverus rokā turēdami, kāpa lejup. Taču piesar­dzība bija lieka. Baltais Ilknis savu darbu bija paveicis godam. Apgāztu un salauztu mēbeļu jūklī uz sāniem, seju ar roku aizsedzis, gulēja vīrietis. Vīdons Skots noliecās, atvilka roku nost un pagrieza gulētāja seju uz augšu. Pārkostā rīkle skaidri rādīja, kada nave svešais miris.

— Džims Hols, — sacīja tiesnesis Skots, un tēvs ar dēlu zīmīgi saskatījās.

Tad viņi pievērsās Baltajam Ilknim. Arī tas gulēja uz sāniem. Acis viņam bija ciet, bet plaksti mazliet pavērās, kad suns ar grūtībām gribēja paskatīties uz cilvēkiem, kas noliecās pār viņu. Arī aste mazliet pakulstījās, kad viņš veltīgi pūlējās to paluncināt. Vīdons Skots suni no­glāstīja, un tas klusi ieņurdējās, apliecinādams, ka saim­nieku pazinis. Taču ņurdiens bija pagalam vārgs un tūliņ izdzisa. Plaksti aizkrita ciet, viss ķermenis kļuva šļau­gans un it kā saplaka.

— Cauri ir ar tevi, nabaga vecīt, — saimnieks nomur­mināja.

— Nu, to mēs vēl redzēsim! — iesaucās tiesnesis Skots, steigdamies pie tālruņa.

— Godīgi sakot, iespēja ir viens pret tūkstoti, — pazi­ņoja ķirurgs, kad pusotras stundas bija nonēmies ap Balto Ilkni.

Pa logiem spiedās iekšā rītausma un nomāca elektrības gaismu. Visi pieaugušie ģimenes locekļi sastāja apkārt ārstam, lai dzirdētu viņa spriedumu.

— Viena pakaļkāja lauzta, — ārsts turpināja, — lauz­tas arī trīs ribas, vismaz viena no tām iedūrusies plaušās. Suns zaudējis gandrīz visas asinis. Liekas, ir arī iekšēji ievainojumi. Šķiet, viņš sabradāts ar kājām. Kur tad vēl trīs lodes, kas viņam izskrējušas cauri! Viens pret tūkstoti ir pārāk optimistiski. Tur nav pat cerību par vienu pret desmit tūkstošiem.

— Jāizmanto pat visniecīgākā iespēja, kas varētu viņam līdzēt, — iesaucās tiesnesis Skots. — Vienalga, ko'tas maksā. Jāizdara rentgena uzņēmums un viss pārējais. Vidon, telegrafē tūliņ uz Sanfrancisko dakterim Nikolsam! Ta nav neuzticēšanas jums, dakter, lūdzu, saprotiet! Jā­izmanto visas iespējas.

Ārsts iecietīgi pasmaidīja.

— Es saprotu, zināms. Suns ir pelnījis, lai viņa labā darītu visu. Jums viņš būs jākopj kā cilvēks, kā slims bērns. Un neaizmirstiet, ko jums sacīju par temperatūru! Pulksten desmitos pienākšu vēlreiz.

Baltais Ilknis tika rūpīgi kopts. Meitenes sašutumā no­raidīja tiesneša Skota piedāvājumu ataicināt profesionālu slimnieku kopēju; viņas pašas uzņēmās šo pienākumu. Un Baltais Ilknis izcīnīja ārsta vienīgo pret desmit tūk­stošiem doto iespēju.

Ārstam nevarēja kļūdīšanos ņemt ļaunā. Visu mūžu viņš bija ārstējis un operējis civilizācijas izlutinātus cil­vēkus, kas dzīvoja drošā patvērā un bija cēlušies no dau­dzās paaudzēs izlutušiem senčiem. Salīdzinājumā ar Balto Ilkni tie bija trausli un nevarīgi un nespēja turēties pie dzīves ar zobiem un nagiem. Baltais Ilknis bija dzimis un uzaudzis Pirmatnībā, kur vārgie lēti aiziet bojā, kur nevienu nelutina drošs patvērums. Ne viņa tēvs, ne māte,

ne arī senākās senču paaudzes nebija pazinušas vārguma. Dzelzs organisms un Pirmatnības neizmērojamais dzīvī­bas spēks bija Baltā Ilkņa mantotā tiesa, un ik cīpsliņa viņā, katra šķiedriņa, miesa un gars turējās pie dzīvības ar sīkstumu, kas piemīt visām būtnēm.

Piekalts pie vietas, nespēdams daudzajos pārsējos un ģipsī pat pakustēties, Baltais Ilknis vārga daudzas nedē­ļas. Garas stundas viņš nogulēja miegā un daudz sap­ņoja; nebeidzamā virknē viņam rādījās ainas no dzīves Ziemeļos. Visi pagātnes rēgi mācās virsū un neatstājās. Vēlreiz viņš pārdzīvoja bērnību midzenī ar Kiči, drebē­dams aizrāpās līdz Pelēkā Bebra kājām, cenzdamies pie­rādīt savu padevību, joņoja, ko kājas nes, bēgdams no Liplipa un visas ņerkstošās kucēnu varzas.

Viņš atkal skrēja pa mūžīgo klusumu pakaļ medījumam garajos bada mēnešos; atkal no jauna bija vedējsifns, dzirdēja aiz muguras Mitsaha un Pelēkā Bebra pātagu švīkstoņu un saucienus «Rā! Rā!», kad kamanu taka kļuva šaura un suņu pajūgs sakļāvās kā vēdeklis. Vēlreiz viņš pārdzīvoja pie Skaistā Smita pavadīto laiku un izcīnīja visas suņu kaujas. Šādos brīžos viņš miegā ņurdēja un smilkstēja — un cilvēki, viņu uzlūkodami, sacīja, ka vi­ņam droši vien rādoties ļauni sapņi.

Taču viens murgs viņu mocīja vairāk par visiem — dārdošais, zvanošais tramvajs, kas viņam šķita līdzīgs milzīgam, rēcošam lūsim. Viņam likās, ka ir paslēpies krūmos un uzglūn vāverei, gaidīdams, kad tā uzdrošinā­sies izskriet no koku aizsega. Bet tajā mirklī, kad viņš lēca, lai vāveri notvertu, tā pārvērtās par tramvaju, pre­tīgu un drausmīgu, kas, milzīgs kā kalns, gāzās viņam virsū, kauca, zvanīja un spļāva dzīvu uguni acīs. Tāpat notika, ja viņš sapnī vilināja no debesīm lejā vanagu. Tas krita no zilgmes viņam virsū kā akmens un tūliņ kļuva par neizbēgamo tramvaju. Citreiz viņš atkal šķita nokļuvis Skaistā Smita suņu aplokā. Ārpusē sāka pulcē­ties vīrieši, un viņš saprata, ka drīz gaidāma cīņa. Viņš skatījās uz durvīm, pa kurām teju, teju jānāk pretinie­kam. Durvis atvērās, un iekšā iedrāzās baismīgais tram­vajs. Tas atkārtojās tūkstošiem lāgu, un ikreiz viņš no jauna pārdzīvoja baismas.