Džeks Londons: Maikls,Džerija brālis

Maikls,Džerija brālis

Laikam iedzimtās slimīgās ziņkāres dēļ man jau agrā jaunībā radās dziļa nepatika pret izrādēm ar dresētiem dzīvniekiem. Tā pati ziņkārība man sabojāja prieku par šādām izrādēm, jo man allaž gribējās aiziet aiz kulisēm paskatīties, kā priekšnesums tiek sagatavots. Un tas, ko ieraudzīju aiz krāšņās, mirdzošās izrādes, patiesi nebija nekas jauks. Tur valdīja tik briesmīga nežēlība un ciet­sirdība, ka esmu pārliecināts — nebūs tāda cilvēka pa­saulē, kurš, reizi to redzējis, jebkad vēl varēs ar patiku noskatīties dresētu dzīvnieku izrādē.

Es tiešām neesmu jūtelīgs. Literatūras kritiķu un citu jūtīgu dvēseļu uztverē es esmu primitīvs briesmonis, kas sajūsminās par asinsizliešanu un visādām šausmām. Ne­cenšoties apstrīdēt vispārējos uzskatus par mani, pieņemot, ka tie ir pilnīgi pareizi, atļaušos tomēr piebilst, ka esmu izgājis patiesi skarbu dzīves skolu un vairāk nekā citi cilvēki redzējis bezsirdību un nežēlību, sākot ar kuģa priekšklāju un cietumu, graustu rajoniem un tuksnešiem, nāves sodu kamerām un nabagmājām un beidzot ar kau­jas lauku un kara hospitāļiem. Esmu redzējis sakropļotus un drausmīgā nāvē mirstošus cilvēkus. Esmu redzējis, kā pakar plānprātiņus tādēļ, ka viņi bija plānprātīgi un vi­ņiem nebija iespējams samaksāt advokātam. Esmu re­dzējis, kā salauž spēcīgus vīrus, un esmu redzējis citus, kurus briesmīga apiešanās padarīja trakus. Esmu bijis klāt, kad mirst gan veci, gan jauni cilvēki, esmu pat bēr­nus redzējis mirstam aiz bada. Esmu redzējis, kā vīrus un sievas sit ar pletnēm, rungām un dūrēm, kā nīlzirga ādas pātaga apvijas ap melnu zēnu kailajiem augumiem ar tādu spēku, ka ik cirtiens norauj ādu visa pātagas cirtiena garumā. Un tomēr ļaujiet man pēdīgi piebilst, ka nekad neesmu bijis tā satriekts par pasaules nežēlību kā jautras, smejošas, aplaudējošas publikas vidū, kad uz skatuves uzstājas dresēti dzīvnieki.

Cilvēks ar stiprām iekšām un vēsu galvu var paciest krietni daudz neapzinātas un netīšas cietsirdības un mo­cību, kas pasaulē eksistē aiz neapdomības un muļķības. Man ir tādas iekšas un tāda galva. Sirds man gandrīz kāpj pa muti ārā tikai tad, kad redzu aukstasinīgo, ap­zināto, rūpīgi pārdomāto nežēlību un mocības, kas izpau­žas deviņdesmit deviņās dresētu dzīvnieku izrādēs no simta. Par smalku mākslu izkopta nežēlība savu kulmi­nāciju sasniedz šādā dzīvnieku dresūrā.

Kaut arī man ir stipras iekšas un vēsa galva, kaut esmu pieradis pie skarbuma, nežēlības un brutalitātes, to­mēr, sasniedzis vīra gadus, atskārtu, ka neapzinoties cen­šos pats sevi pasargāt no sāpēm, ko pārdzīvoju dresētu dzīvnieku izrādēs, jo pieceļos un aizeju no skatītāju zāles, tiklīdz sākas šādi priekšnesumi. Es sacīju «neapzinoties». Ar to gribēju vienīgi teikt — man nekad neienāca prātā doma, ka šādā veidā varētu vispār darīt galu izrādēm ar dresētiem dzīvniekiem. Es vienīgi centos pasargāt pats sevi un nekļūt par liecinieku tam, kas rada sāpes.

Taču pēdējos gados esmu dziļāk iepazinis cilvēka dabu un sapratis, ka neviens normāls, vesels cilvēks neciestu šādas izrādes, ja zinātu, kāda drausma nežēlība slēpjas aiz tām. Tādēļ iedrošinos šajās rindās izteikt trīs ierosi­nājumus.

Vispirms, lai visi cilvēki iepazīstas ar to neizbēgamo un nebeidzamo nežēlību, bez kuras nav iespējams dzīvniekus piespiest uz šādām izrādēm, par kurām publika maksā naudu. Otrkārt, iesaku, lai visi vīrieši un sievietes, zēni un meitenes pēc iepazīšanās ar dzīvnieku dresūras māk­slas aizkulisēm kļūtu par dzīvnieku aizsardzības vietējo vai visas valsts mēroga biedrību biedriem.

Pirms izsaku trešo ierosinājumu, man nepieciešama ne­liela atkāpe. Tāpat kā simtiem tūkstošiem citu cilvēku, esmu darbojies sabiedriskās organizācijās, kas cenšas iesaistīt masas tādā kustībā, kuras mērķis ir mazināt pašu postu un nelaimi. Tas ir grūts uzdevums, taču vēl grūtāk ir pārliecināt cilvēkus par nepieciešamību atvieglot mūsu «mazāko brāļu» likteni.

Ikviens no mums apraudātos un svīstu asins sviedrus, ja redzētu to neizbēgamo cietsirdību un brutalitāti, uz ko balstās dzīvnieku dresūra. Taču pat desmitdaļa procenta no mums nedomā pievienoties kādai organizācijai, kas aizstāvētu dzīvniekus pret cilvēku nežēlību un censtos viņus glābt gan ar vārdiem, gan ar darbiem. Tas ir rak­sturīgi mūsu gļēvajai cilvēka dabai. Mums tas ir jāat­zīst gluži tāpat, kā mēs atzīstam karstumu un aukstumu, tumsu un gaismu, un mūžīgo gravitācijas likumu.

Un tomēr mums, deviņdesmit deviņiem un deviņām des­mitdaļām procenta, kas nespēj pārvarēt paši savu vā­jumu, atliek vēl cits — vieglāks ceļš, kā cīnīties pret ne­žēlību, ar kādu daži no mums, lai iepriecinātu un uzjautri­nātu pārējos, moka dzīvniekus, kuri galu galā ir tikai mūsu mazākie brāļi. Tas ir pagalam viegli. Mums nav jādomā par biedru maksu vai citiem pienākumiem. Mums nav jādomā ne par ko, mums tas jāatceras vienīgi tad, kad esam cirkā vai kādā citā izpriecu vietā, kur pro­grammā iekļauta dzīvnieku dresūra. Tad mēs, vārdus ne­tērējot, varam izrādīt savu nosodījumu, pieceļoties no vietas un atstājot skatītāju zāli, lai pastaigātos vai pa­elpotu svaigu gaisu un atgrieztos tikai pēc tam, kad šis priekšnesums ir beidzies, un noskatītos atlikušo pro­grammu. Tas arī ir viss, kas mums jādara, lai izbeigtu dresēto dzīvnieku priekšnesumus. Ja direkcija sapratīs, ka šādas izrādes publikai nav tīkamas, tad reiz pienāks diena, pienāks mirklis, kad tās vairs nenotiks.

Džeks Londons

Glenelenā, Sonomas apgabalā Kalifomijā

1915. gada 8. decembri

Maikls nekļuva par melnādaino trenkātāju un neaiz­brauca no Tulagi ar «Eiženiju». Reizi piecās nedēļās tvai­konis «Makembo» ceļā no Jaungvinejas un Sortlandu sa­lām uz Austrāliju iegriezās Tulagi ostā. Un tajā vakarā, kad tas iebrauca ar nokavēšanos, kapteinis Kellars aiz­mirsa Maiklu krastā. Tas pats par sevi nebūtu nekas se­višķs, jo ap pusnakti kapteinis Kellars atgriezās ostā, pats uzkāpa kalnā, kur atradās komisāra bungalo, kuģa ļaudis pa to laiku pārmeklēja apkārtni un pārbaudīja laivu no­jumes, taču velti.

Maikls bija pa labā borta iluminatoru nokļuvis uz «Ma­kembo» jau stundu pirms tam, kad tvaikonis pacēla en­kuru un kapteinis Kellars pa laipām steidzās lejā uz ostu. Tas viss notika tādēļ, ka Maikls bija maz pieredzējis, tādēļ, ka viņš cerēja sastapt uz šā tvaikoņa Džeriju, jo pēdējo reizi to bija redzējis uz kuģa, un vēl tādēļ, ka bija ieguvis draugu.

Degs Dotrijs bija «Makembo» stjuarts, un viņam dzīvē, iespējams, būtu klājies daudz labāk, viņš, iespējams, būtu sasniedzis daudz vairāk, ja nebūtu tā apžilbis no nepa­rastās, ērmotās slavas, kas viņu visur pavadīja. Daba viņu bija apveltījusi ar lādzīgu, bet vāju raksturu un apskaužamu veselību, bet slavu viņš bija iemantojis ar to, ka divdesmit gados ne reizes netika pametis novārtā darāmo darbu un nevienu dienu nebija atstājis neizdzertas sešas kvartas alus, pat toreiz, kā pats dižojās, kad bija uzturējies Vācu salās, kur katrai alus pudelei piejaukts hinīns, lai glābtos no malārijas.

«Makembo» kapteinis (tāpat kā pirms viņa «Morsbi», «Marsenas», «Sera Edvarda Greisa» un citu Bērnsa un Filpa sabiedrības neparastos vārdos nosaukto tvaikoņu kapteiņi) mēdza lepodamies viņu rādīt pasažieriem kā personificētu leģendu, kā unikālu kuriozu jūras braucēju vēsturē. Šādos brīžos Degs Dotrijs, izlikdamies uz augšējā klāja mierīgi darām savu darbu, allaž pameta zaglīgus skatienus uz tiltiņu, no kura kapteinis ar pasažieriem viņu vēroja, un krūtis viņam lepni izriezās, jo viņš skaidri zināja, ka pašlaik kapteinis saka: