Džeks Londons: Maikls,Džerija brālis

Tātad Kveiks ievilka Maiklu pa kuģa iluminatoru Dega Dotrija kajītē un gaidīja, kamēr šis cienījamais cilvēks apies apkārt un ienāks pa durvīm. Pārlaidis ašu skatienu kajītei, apostījis guļamlāvu un pabāzis degunu zem tās, pārliecinādamies, ka Džerija šeit tomēr nav, Maikls pie­vērsās Kveikam.

Kveiks centās izturēties draudzīgi. Viņš iegrudzinājās, lai skaidrāk izrādītu savu miermīlību, bet Maikls nikni ieņurdējās, paskatīdamies uz melnādaini, kurš bija iedro­šinājies viņam pieskarties —< viņam bija mācīts uzskatīt to par apgānījumu — un tagad vēl iedrošinājās uzrunāt viņu, kas atzina vienīgi baltos dievus.

Kveiks uz aso noraidījumu atbildēja ar muļķīgu ķiķi­nāšanu un gribēja iet uz durvju pusi, lai tās atvērtu, kad ieradīsies viņa kungs. Taču, tikko viņš grasījās spert pirmo soli, Maikls metās virsū viņa kājai. Kveiks naski parāva kāju atpakaļ, un Maikls nomierinājās, tomēr tur­pināja viņu modri vērot. Ko suns zināja par šo dīvaino melnādaino? Vienīgi to, ka visi melnie stingri jāuzmana, ja baltā kunga nav klāt. Kveiks lūkoja uzmanīgāk pa­virzīties tuvāk durvīm, bet Maikls viltību uzminēja un, spalvu saslējis, ar ņurdieniem viņu apturēja.

Šādu ainu ienākot ieraudzīja Dotrijs un, nevarēdams vien nopriecāties par Maiklu spilgtajā elektrības gaismā, tūliņ izprata situāciju.

— Nu, Kveik, paej uz priekšu, — viņš pavēļēja, lai pilnīgi pārliecinātos.

Bailīgais skatiens, ko Kveiks uzmeta Maiklam, runāja pietiekami skaidru valodu, tomēr stjuarts nepiekāpās. Kveiks negribīgi paklausīja, bet nebija vēl paspēris kāju ne par sprīža tiesu, kad Maikls metās viņam virsū. Kāja sastinga uz vietas, bet Maikls biedēdams staigāja viņam apkārt.

— Piekala gan tevi pie grīdas, ko? — Dotrijs smējās. — Skaidrs kā diena, tas ir bijis melno tvarstītājs, ne mazāko šaubu!

Paklau, Kveik, atnes man divas pudeles alus no ledus skapja! — viņš bargi uzsauca.

Kveiks lūdzoši palūkojās uz saimnieku, bet nepakus­tējās. Viņš negāja arī tad, kad pavēle atskanēja vēl bargāk.

— Dieva vārds! — stjuarts ierēcās. — Ja tu man tūliņ neatnesīsi alu, es tevi nolikšu astoņu stundu sardzē un piedevām likšu nostāvēt vēl visu nakti. Ja neiesi pēc alus, izsēdināšu tevi krastā un aizsūtīšu pastaigāties pa Ka­raļa Viljama salu.

— Nevar, — Kveiks bailīgi stomījās. — Suns acis dikti skatās uz mani. Mans negrib, ka viņš man cap-cap.

— Tev bail no suņa? — stjuarts noprasīja.

— Godavārds, dikti bail.

Degs Dotrijs bija sajūsmināts. Taču gājienā gar jūras krastu bija izslāpis un negribēja ilgāk gaidīt.

— Klausies, suni, — viņš uzrunāja Maiklu. — Šitais puisis ir labs. Saprati? Labs.

Maikls paluncināja asti un pieglauda ausis, izrādīdams, ka cenšas saprast, ko viņam saka. Kad stjuarts paplik­šķināja melnajam pa plecu, Maikls piegāja tuvāk un ap­ostīja kājas, ko nupat bija kaltin piekalis pie grīdas.

— Ej, — Dotrijs pavēlēja, — bet ej pavisam lēnām, — viņš vēl piekodināja, kaut gan brīdinājums vairs nebija nepieciešams.

Maikls saboza gan spalvu, tomēr neaizkavēja Kveikam pirmo soli. Kad melnais spēra nākamo, suns palūkojās uz Dotriju, lai zinātu, vai rīkojas pareizi.

— Labi, — saimnieks viņu nomierināja, — tas puisis pieder man. Viņš ir lādzīgs, neraizējies.

Maikls smejošām acīm apliecināja, ka sapratis, tad vienaldzīgi pagriezās un sāka pārbaudīt uz grīdas stāvošo kasti, kur glabājās bruņurupuču bruņas, zāģīši un smilš­papīrs.

— Un nu, — Degs Dotrijs svinīgi paziņoja, kad, pu­deli rokā turēdams, atgāzās atzveltnes krēslā un Kveiks nometās zemē atraisīt viņa zābakiem auklas, — un nu mums jāizdomā tev vārds, suņa kungs, tāds vārds, kas neapkaunotu tavu izcelsmi un darītu godu manai izdomai.

Pieaugušam īru terjeram raksturīga ne vien drosme, uzticība un pieķeršanās, bet arī aukstasinība, savaldība, noturība. Šos suņus nav viegli izsist no līdzsvara; viņi dzird saimnieka balsi un paklausa tai vislielākajā cīņas karstumā; nekad viņi neaizraujas līdz histērijas lēkmei, kā tas notiek, piemēram, ar foksterjeriem.

Maiklam nebija ne mazākās noslieksmes uz histēriju, kaut gan viņš bija straujāks, temperamentīgāks un eks­plozīvāks nekā viņa īstais brālis Džerijs, bet tēvs un māte salīdzinājumā ar viņu bija īsts vecāku — cienījamu suņu pāris. Pieaugušais Maikls bija daudz draiskulīgāks un trokšņaināks par pieaugušo Džeriju. Viņa kūsājošā ener­ģija bija gatava plūst pāri no visniecīgākā uzmudinā­juma, un vēlāk viņš pierādīja, ka rotaļās spēj nokausēt jebkuru kucēnu. īsi sakot, Maikls bija jautra dvēsele.

Vārds «dvēsele» lietots apzināti. Maiklam piemita viss netveramais, kas piemīt cilvēka dvēselei, — dzīvīgs gars, savdabība, personība, apziņa. Viņa dvēsele bija apveltīta ar daudzām cilvēka dvēseles īpašībām un atšķīrās vienīgi šo īpašību intensitātē. Viņš izjuta mīlu, skumjas, līksmi, dusmas, lepnumu, kautrību un bija saprātīgs. Cilvēka dvē­seles trīs pamatīpašības ir atmiņa, griba un saprāts; at­miņa, griba un saprāts piemita arī Maiklam.

Tāpat kā cilvēks, viņš uztvēra ārpasauli ar piecām ma­ņām. Gluži tāpat kā cilvēkam, šās uztveres rezultāts vi­ņam bija pārdzīvojums. Un, tāpat kā cilvēkam, ari viņam pārdzīvojums reizēm pārauga jūtās. Un pēdīgi — viņš, tāpat kā cilvēks, spēja uztvert, un uztvertais viņa sma­dzenēs pārvērtās par priekšstatu — protams, ne tik plašu un dziļu priekšstatu kā cilvēkam, bet tomēr par priekš­statu.

Lai pārāk nepazemotu cilvēku, tik tieši salīdzinot viņa cēlākās īpašības ar suņa īpašībām, varbūt derētu atzīt, ka Maikla pārdzīvojumi nebija tik asi, ka viņa ķepai cauri izdurta adata nesagādāja tik skaudras sāpes kā adata, kas iedurta cilvēka plaukstā. Tāpat jāatzīst, ka doma, ja apziņas brīdī viņa smadzenēs uzplaiksnīja doma, bija daudz neskaidrāka, miglaināka nekā tā pati doma cilvēka smadzenēs. Jāatzīst arī, ka Maikls pat tad, ja nodzīvotu miljons mūžu, nekad, nekad nespētu pierādīt Eiklīda teo­rēmu vai atrisināt kvadrātvienādojumu. Un tomēr, ne drusku nešaubīdamies, viņš zināja, ka trīs kauli ir vairāk nekā divi kauli un desmit suņu bars daudz bīstamāks naidnieks nekā divi suņi.

Taču nekad nepiekāpšos un neteikšu, ka Maikls nespētu mīlēt tikpat uzticīgi, pieķērīgi, nesavtīgi, neprātīgi un pašaizliedzīgi kā cilvēks. Viņš spēja ta mīlēt — ne iadeļ, ka bija Maikls, bet gan tādēļ, ka bija suns.

Maikls mīlēja kapteini Kellaru vairak nekā dzīvību. Tāpat kā Džerijs nebija kavējies riskēt ar dzīvību skipera labā, viņš nebūtu žēlojis savējo par kapteini Kellaru. Kad laika ritumā Maikls pārliecinājās, ka kapteinis Kellars kopā ar Merindžu un Zālamana salām neglābjami no­grimis nebūtībā, viņa liktenis lika tikpat stipri mīlēt sešu kvartu stjuartu ar burvja rokām un mīlīgo šmaukstu lū­pās. Kveiku — ne, jo Kveiks bija melns. Pret Kveiku viņš izturējās vienaldzīgi, tas viņam bija vienīgi priekš­mets cilvēka izskatā un piederēja Degam Dotrijam.

Maikls, protams, nezināja, ka jauno dievu sauc par Degu Dotriju. Kveiks viņu godāja par «kungu»; bet Maikls bija dzirdējis melnos tā uzrunājam ari citus baltos cil­vēkus. Daudzi melnādainie, piemēram, bija tā dēvējuši kapteini Kellaru.

Kapteinis Dunkans stjuartu uzrunāja par «stjuartu». Maikls vēlāk to -bieži dabūja dzirdēt, ari kuģa virsnieki un visi pasažieri viņu sauca par stjuartu; tādēļ Maiklam radās priekšstats, ka saimnieka vārds ir Stjuarts, un tur­pmāk viņš saimnieku pazina un atcerējās vienīgi kā Stju­artu.