Džeks Londons: Maikls,Džerija brālis

Bet nu bija pienākusi kārta viņa paša vārdam. Nāka­majā vakarā pēc viņa ierašanās uz kuģa Degs Dotrijs sāka šo jautājumu pārcilāt. Maikls sēdēja, uzlicis purnu Dotrijam uz ceļiem, spožo acu zīlītes viņam te papletās, te savilkās; klausīdamies saimnieka vārdos, viņš ausis brīžiem saslēja, brīžiem pieglauda, bet astes stumbenis visu laiku jūsmīgi kulstīja grīdu.

— Tā nu ir, draudziņ, — stjuarts viņam teica. — Tavs tēvs un māte ir bijuši īri. Nu, nemēģini, nelieti, to no­liegt …

Pēdējo piezīmi viņš piebilda tādēļ, ka Maikls, balss ne­saprotamās, jautrās sirsnības uzmundrināts, grozījās un luncinājās, un vēl dedzīgāk sita ar asti pa grīdu. Neba viņš saprata vārdu saturu, taču nojauta, ka šajās skaņu kopās slēpjas baltajiem dieviem piemītošā lielā pievil­cība.

— Nekaunies nekad par saviem senčiem! Un neaiz­mirsti, ka dievs īrus mīl… Kveik! Aizteci pēc divām pu­delēm alus no ledus skapja! … Tev taču, draudziņ, purnā redzams, ka esi īrs (Maikls sāka ar asti bungot maršu). Nu, nu, nelūko man pielabināties! Es gluži labi zinu, kā šitādi brāļi prot iezagties sirdī. Bet tev iesaku paturēt prātā, ka mana sirds nav iekarojama. Tā pārāk ilgus ga­dus mirkusi alū. Es tevi nozagu, lai pārdotu, nevis tādēļ, lai iemīlētu. Bija laiki, kad būtu varējis tevi iemīlēt; tas bija toreiz, kad vēl nebiju sadraudzējies ar alutiņu. Par divdesmit mārciņām es tevi pārdotu šo pašu brīdi, ja vien kāds gadītos, kas liek naudu galdā. Tātad uz manu mī­lestību tev nav ko cerēt — liec to aiz auss! Bet ko tad es īsti gribēju sacīt, kad tu te sāki luncināties man ap­kārt? …

Viņš pārtrauca runu, lai padzertos no atkorķētās alus pudeles, ko Kveiks pasniedza. Pēc tam viņš tiksmigi no-

putas, noslaucīja ar plaukstas virspusi lūpas un turpi­nāja:

— Traka padarīšana, draudziņ, tā muļķīga alus temp- šana. Seku, Kveiks, tas mērkaķis ar Metuzāla ģīmi, kas tur ņirdz, pieder man. Bet es, dievs mans liecinieks, pie­deru alum, simtu simtiem pudeļu, tik lielam alus pudeļu kalnam, ka kuģis nogrimtu no to smaguma. Ek, suņuk, es tevi apskaužu, ka tavas iekšas nav sagandējis alkohols! Tu piederi man un piederēsi tam, kas samaksās par tevi divdesmit mārciņu, bet tu nekad nepiederēsi alus pudeļu kalnam. Tu, suņa lielskungs, esi brīvāks radījums nekā es, kaut arī nezinu, kas tev vārdā. Pag, pag, nupat man iešāvās prātā …

Viņš iztukšoja pudeli līdz dibenam, pasvieda to Kvei­kam un ar žestu parādīja, lai tas atkorķē otru.

— Nemaz nav tik viegli sadomāt tev vārdu, draudziņ. Tam, saprotams, jābūt īru vārdam — bet kādu lai izvē­las? Pedijs? Nē, nē, es jau redzu, ka tu purini galvu! Tai vārdā nav nekāda cienīguma. Bet krancis taču tu neesi. Belimena — nebūtu slikti, tomēr izklausās pēc jaunkundzes vārda. Un tu taču esi puika. Pareizi. Puika! Bojs! Benšibojs! Neder! Erinbojs!

Pats sev piekrizdams, viņš palocīja galvu un pasnie­dzās pēc otras pudeles. Pāris malku ievilcis, viņš iegrima apcerē, tad iedzēra vēl.

— Izdomāju! — viņš pēkšņi svinīgi paziņoja. — Kille- nijs ir jauks vārds, un tu būsi Killenibojs. Nu, kā jūsu godībai patīk? Izklausās gaužām dižciltīgi, cienīgi — tik­pat kā grāfs vai… atpūtā aizgājis alus brūveris. Dažam labam no šās sugas dižciltīgajiem esmu palīdzējis tikt pie nodrošinātām vecumdienām.

Viņš izdzēra pudeli, negaidot satvēra Maiklu pie abiem vaigiem un saberzējās ar deguniem. Tikpat pēkšņi pa­laists vaļā, Maikls, asti luncinādams, laimē zibošām acīm palūkojās savam dievam sejā. Dvēsele, īsta dvēsele vai, ja vēlaties, saprātīga apziņa staroja suņa acīs, kas pie­lūgsmē raudzījās uz sirmo dievu, kurš runāja ilgi un ne­saprotami, taču pati runāšana vien nesa neizsakāmi jau­kas vēstis suņa sirdij.

— Hei! Kveik, klausies!

Kveiks, kas tupēja uz grīdas, brītiņu pārtrauca pulēt saimnieka pēc paša zīmējuma izgrebto bruņurupuča kaula ķemmi un pacēla acis, gatavs uzklausīt jebkuru pavēli.

— Kveik, iegaumē suņa vārdu! Viņu sauc par Killeni- boju. Tu iekal šito vārdu sev galvā! Un, kad uzrunā suni, sauc viņu par Killeniboju! Ja tu to neievērosi, piekaušu tevi kā nabagu. Killenibojs, saprati? Killenibojs. Killeni- bojs.

Kamēr Kveiks novilka Dotrijam zabakus un palīdzēja noģērbties, stjuarts ar miegainu skatienu vēroja Maiklu.

— Nu tu esi man rokā, puikiņ, — viņš sacīja, piecēlās un ģeņģerēja uz lāviņu. — Es tev izgudroju vārdu, es protu tevi novērtēt: traki jūtīgs, bet saprātīgs. Pareizi trāpīts — kā kulaks uz acs.

Traki jūtīgs, bet saprātīgs, tāds tu esi, Killeniboj, traki jūtīgs, bet saprātīgs, — viņš purpināja, kad Kveiks palī­dzēja viņam uzvelties uz lāviņas.

Kveiks sāka atkal pulēt ķemmi. Lūpas viņam visu laiku kustējās nedzirdamā čukstā, līdz viņš, neizpratnē saraucis uzacis, pārprasīja stjuartam:

— Ka tas suns vārdā, kungs?

— Killenibojs, tu stulbais cilvēkēdāja pauri! Killenibojs, Killenibojs, — Degs Dotrijs, miegā laizdamies, lalināja. — Kveik, melnais asinstempēj, aizskrien un atnes man vēl vienu pudelīti no ledus skapja!

— Nav, kungs, — melnais bailīgi atsaucās, izbīlī rau­dzīdamies apkārt, jo gaidīja, ka saimnieks tūliņ viņam ar kaut ko metīs. — Sešas pudeles tukši.

Atbildes vietā stjuarts saka krākt.

Melnādainais ar spitalibas savilktajiem pirkstiem un tikko manam© ādas sabiezējumu starp acīm virs iedegu- nes — arī apliecinājumu tai pašai kaitei — turpināja iesākto darbu, visu laiku kustinot lūpas un izrunājot vienu un to pašu vārdu: — Killenibojs,

Pagāja daudzas dienas, bet Maikls redzēja vienīgi stjuartu un Kveiku. Viņš bija ieslodzīts stjuarta kajītē. Neviens cits nezināja, ka viņš atrodas uz kuģa, un Degs Dotrijs, apzinādamies, ka nozadzis baltā cilvēka suni, ce­rēja noturēt to slepenībā un nepamanītu nogādāt krastā, kad kuģis būs iebraucis Sidnejas ostā.

Drīz vien stjuarts atklāja, ka Maikls ļoti ātri visu ap­tver un iemācās. Viņš baroja suni labi, iedeva tam arī šad tad pa vistas kaulam. Pietika ar divām mācību stun­dām, ja tās vispār var saukt par stundām, jo abas notika piecās minūtēs un katra ilga ne vairāk par pusminūti, lai iemācītu Maiklam, ka vistas kaulus drīkst grauzt vienīgi uz grīdas kaktā pie durvīm. Kopš tā brīža, dabūjis kaulu, Maikls tūliņ nesa to uz kaktu, negaidot īpašu pavēli.

Un kādēļ gan ne? Maikls ātri uztvēra, ko stjuarts no viņa vēlas, un jutās laimīgs, ja varēja savam saimniekam pakalpot. Stjuarts bija laipnīgs dievs, kas viņu mīlēja ar balsi un lūpām, mīlēja ar rokas pieskārienu, ar degunu saberzēšanos vai apskāvienu. Mīlestība vienmēr bijis la­bākais līdzeklis, ar ko panākt paklausību. Ja stjuarts vi­ņam pavēlētu neaiztikt kaktā aiznesto vistas kaulu, viņš paklausītu un tam nepieskartos. Tāda ir suņa daba, jo suns ir vienīgais dzīvnieks, kas priecīgu prātu, līksmi lē­kādams, spēj atstāt barību neapēstu, lai sekotu cilvēkam vai paklausītu viņa pavēlei.

Visu brīvo laiku Degs Dotrijs praktiski pavadīja pie ieslodzītā Maikla, kurš pēc viņa pavēles drīz vien atra­dinājās no smilkstēšanas un riešanas. Šais kopā pavadī­tajās stundas Maikls daudz iemācījās. Dotrijs konstatēja, ka suns jau iegaumējis un saprot vienkāršas pavēles, piemēram, «nē» un «jā», «stāvi», «guli»; to viņš izmantoja tālākai dresūrai, iemācīdams Maiklam pavēles: «Ej uz lā­viņas, apgulsties!», «Lien pagultē!», «Atnes vienu zā­baku!», «Atnes abus zābakus!». Viņam neprasīja gandrīz nekādu piepūli iemācīt Maiklam velties, «noskaitīt, lūg­snu», izlikties par beigtu, tupēt paceltām priekšķepām ar pīpi mutē un platmali galvā, ne tikai stāvēt, bet arī stai­gāt uz pakaļkājām.