Džeks Londons - Maikls,Džerija brālis

Tā viņš noskraidījās gandrīz stundu, allaž atgriezda­mies pārbaudīt, vai durvis nebūs atvērušās. Tad viņam iešāvās prātā doma: ja jau durvis vaļā neveras un ne stjuarts, ne Kveiks šurp nenāk, viņš ies tos meklēt. Ticis par to skaidrībā, viņš bez baiļu, vilcināšanās un lieka mulsuma aizrikšoja pa garo gaiteni uz kuģa pakaļgalu. Pagriezies pa labi, kur gaitenis beidzās, viņš ieraudzīja šauras kāpnītes. Starp daudzajām smakām viņš saoda Kveika un stjuarta smaku, ko labi pazina, un sāka tām sekot.

Uzskrējis pa kāpnēm un nokļuvis uz klāja, viņš sa­stapa pirmos pasažierus. Tā kā tie bija baltie dievi, Maikls neņēma ļaunā, ja tie viņu uzrunāja, taču ne pie viena neuzkavējās un devās tālāk uz augšējo klāju, kur daži cienījamie dievi zvilnēja atpūtas krēslos. Tomēr ne Kveika, ne stjuarta nekur nemanīja. Atradis vēl vienas šauras kāpnītes, viņš nokļuva uz klāja. Tur plašā buraudekla nojumē bija vēl vairāk dievu — daudz vairāk, nekā viņš jel kad savā mūžā bija redzējis.

Klāja priekšgalā bija tiltiņš, kas nepacēlās augstāk par klāju, bet veidoja tā turpinājumu. Apgājis stūrmaņa kabīnei no aizvēja puses, viņš aci pret aci sastapās ar savu likteni; šai sakarā jāpiebilst, ka kapteinis Dunkans turēja uz kuģa ne tikai divus foksterjerus, bet arī lielu angoras kaķeni un tai pašlaik bija atskrējuši kaķēni. Par bērnistabu viņa bija izraudzījusies stūrmaņa kabīni, un kapteinis Dunkans, kaķeni lutinādams, bija piešķīris tai kasti, kur iekārtot migu, un piedraudējis saviem palīgiem ar briesmīgiem sodiem, ja tie samīs kaut vienu kaķēnu.

Taču Maikls par to nekā nezināja. Un lielā angoriete pamanīja viņu ātrāk nekā viņš to. Viņš kaķeni vispār pamanīja tikai tad, kad pa stūrmaņa kabīnes atvērtajām durvīm tā metās viņam virsū. Pirms Maikls paguva ap­jaust negaidītās briesmas un apjēgt, kas īsti notiek, viņš, instinktīvi izvairīdamies, palēca sānis. No viņa viedokļa šāds uzbrukums bija nepelnīts. Spalvu sabozis, viņš blenza uz kaķeni un saprata, ka tas ir kaķis, tikai tad, kad angoriete ar izpūrušu asti krietna vīra rokas ga­rumā, dusmās un atriebības kārē sprauslādama, nagus iz­laidusi, lēca viņam tieši virsū.

Tas nu īru terjera pašlepnumam bija par daudz. Reizē ar kaķenes otro lēcienu viņā pamodās niknums; viņš pa­šāvās sānis, lai paglābtos no asajiem nagiem un pats no sāniem mestos tai virsū, sakampdams kaķeni aiz skausta, kamēr tā vēl atradās gaisā. Nākamajā mirklī kaķene ar lauztu sprandu raustīdamās gulēja uz klāja.

Bet Maiklam cīņa tikai sākās. Jaunu ienaidnieku spal­gās rejas, drīzāk gan jāteic — ņaukstieni, viņu sviešus apsvieda pusapgriezienā apkārt, tomēr tas neizdevās pietiekami veikli. No abām pusēm viņam uzbruka divi prāvi foksterjeri; zemē notriekts, viņš aizripoja pa klāju. Starp citu, abi foksterjeri krietni senāk — vēl mazi ku- cēntiņi — bija atceļojuši uz «Makembo» Dotrija svārku kabatās, viņš tos ar parasto paņēmienu bija «nopircis» Sidnejā un pārdevis kapteinim Dunkanam par gineju ga­balā.

Šoreiz, kājās pietrausies, Maikls bija patiesi nikns. Kā ne — pār viņu birtin nobira niknu kaķu un suņu krusa, pār viņu, kas nepavisam nemeklēja ķildu un nebija uz­brucējus pat pamanījis, pirms tie gāzās viņam virsū. Foks­terjeri cīnījās varonīgi, kaut arī pēc dabas ir histēriķi, un Maikls tikko paguva nostāties uz kājām, kad tie atkal devās uzbrukumā. Viena foksterjera ilkņi sacirtās ar Maikla ilkņiem, lūpas abiem bija sakostas asiņainas, un augumā mazākais uzbrucējs tika atsists. Otrs iekodās Maiklam sānos tā, ka izsprāga asinis. Straujā, gandrīz spazmatiskā pagriezienā Maiklam izdevās atbrīvoties, bet uzbrucējam palika mutē viņa spalvu kušķis; tai pašā mirklī Maikls iecirta zobus pretiniekam ausī un to pār­koda. Foksterjers, sāpēs spalgi iekaukdamies, atlēca nost, un Maikla zobi saplēsa viņa ausi bārkstīs.

Pa to laiku pirmais foksterjers bija attapies un uzbruka no jauna; Maikls apsviedās apkārt, lai sastaptos ar uz­brucēju aci pret aci, kad piedzīvoja jaunu, negaidītu ofen­sīvu. Šoreiz tas bija pats kapteinis Dunkans — gandrīz bez prāta aiz niknuma par nokosto kaķeni. Viņa kājas spēriens trāpīja Maiklam pakrūtē, tā ka sunim aizrāvās elpa un tas, labu gabalu palidojis, smagi nokrita uz sā­niem. Abi terjeri uzklupa viņam un sāka kost pilnām mutēm, kušķiem izraudami aso spalvu. Vēl nepaguvis pie­celties, Maikls, uz sāniem gulēdams, sagrāba viena foks­terjera ķepu zobos, šunelis, sāpēs nelabi kaukdams, lēca prom uz trim kājām, pacēlis priekšķepu, kurai Maikla zobi bija pārkoduši kaulu.

Maikls vēl divreiz atsita otru četrkājaino ienaidnieku un tad sāka to vajāt, bet kapteinis Dunkans sekoja pa pēdām viņam. Tad Maiklam izdevās samazināt atstatumu ar lēcienu pāri lokam, kādā viņi skrēja, uzmesties preti­niekam skaustā un iekosties tam kaklā. Foksterjers neiz­turēja lielākā suņa negaidīto uzbrukumu un smagi sa- guma uz klāja. Tai pašā mirklī kapteiņa Dunkana nāka­mais spēriens ķēra Maiklu tik spēcīgi, ka viņa sacirstajos zobos palika no foksterjera kakla izkosta ļerpata.

Tagad Maikls pagriezās pret kapteini. Ko iesākt — tas taču ir baltais dievs? Saniknots par tik daudziem uzbru­kumiem un tik daudziem ienaidniekiem, Maikls, kas mier­mīlīgi bija devies meklēt Kveiku un stjuartu, netērēja laiku pārdomām. Turklāt šis bija gluži svešs baltais dievs, kādu Maikls vēl ne reizes nebija redzējis.

Sākumā viņš ņirdza zobus un rūca. Bet uzbrukt balta­jam dievam nav nekāds joks, tādēļ viņš klusēdams me­tās pretī kājai, kas viņam tuvojās jaunā spērienā. Tāpat kā pirmāk kaķenei, viņš kapteinim neuzbruka no priekšas. Lēkt no flanga un vēl pasisties sānis, lai izvairītos no spēriena, — tada bija viņa taktika. To viņš daudzkārt bija izmēģinājis ar melnajiem Merindžā un uz «Eiženijas», reizēm triks izdevās, reizēm ne. Viņa zobi iecirtās balto audekla bikšu stilbā. Spējais tvēriens paceltajā kājā iz­sita saniknoto jūrnieku no līdzsvara. Viņš bezmaz nogā­zās uz deguna, tikai ar lielām pūlēm viņam izdevās no­turēties; klūpot pāri Maiklam, kas gatavojās jaunam lē­cienam, viņš tomēr sagrīļojās un nonāca pie zemes sēdus.

Nav zināms, cik ilgi kapteinis būtu elsdams palicis sē­žam, ja Maikla zobi, kas jau bija atraduši viņa mīksto plecu, nebūtu viņam likuši rausties kājās, cik vien strauji korpulentā auguma apmēri atļāva. Maiklam neizdevās iekost kapteinim liela, kad tas svempās augšā, bet palai­mējās saplēst driskās otru bikšu staru, pirms nākamais spēriens viņu aizlidināja pa gaisu un viņš, kūleni ap­metis, nokrita augšpēdus uz klāja.

Līdz šim kapteinis bija sīvi uzbrucis un gribēja tādā pašā garā doties jaunā triecienā, kad Maikls, ticis uz kājām, šāvās augšup, lai lēktu kapteinim nevis pie liela vai gurna, bet tieši pie rīkles. Taču tā viņam bija par augstu, viņš ieķērās ar zobiem platajā, melnajā kaklautā un, kad tas neizturēja viņa svaru, atpakaļ krizdams, sa­plēsa to skrandu skrandas.

Vairāk nekā šī norise kapteini Dunkanu atkāpties un pāriet aizsardzības pozīcijās piespieda Maikla klusēšana. Drūma kā nāve. Suns ne rūca, ne ņurdēja. Stingu, uz priekšu vērstu skatienu viņš lēca kapteinim virsū, atkā­pās un lēca no jauna. Arī spērienu dabūjis, viņš nerūca un neiekaucās. Sāpes viņu nebiedēja. Toms Hegins daudz­kārt mēdza lielīties ar Bidijas un Terensa izturību, un, jādomā, Džerijā un Maiklā bija iedzimusi šī īpašība — saņemot triecienu, apvaldīt smilkstu. Tādi šie suņi ir — viņi lec pretī belzienam un bezbailīgi uzbrūk belzējam. Viņi uzbrūk bez mitas, turklāt klusumā, kas ir drūms kā pati nave.