Džeks Londons - Maikls,Džerija brālis

Nākamais dresūras triks bija «nedrīkst» un «drīkst». Nolicis smaržīgu, kārdinošu gaļas vai siera gabaliņu uz lāviņas malas Maikla deguna augstumā, Dotrijs nevē­rīgi noteica: «Nedrīkst!» Un Maikls nepieskārās gardu­mam, līdz izdzirda kāroto atļauju: «Drīkst!» Nokoman­dējis «Nedrīkst!», Dotrijs lāgiem izgāja no kajītes, neat­griezās pusstundu, neatgriežas kādreiz veselas sešas stun­das, bet atgriezies redzēja, ka barība nav aiztikta, bet pats Maikls bieži vien apgūlies kaktā pie lāviņas galv­gaļa, kur viņam bija atvēlēta vieta. Kad Maikls šo triku vēl tikko sāka apgūt, stjuarts bija izgājis no kajītes un suņa deguns atradās tikai collu no aizliegtā garduma, Kveiks, gribēdams pakaitēties, sniedzās pēc kumosa, taču tai pašā mirkli Maikla žokļi zibenīgi sacirtās un zobi iekampa viņam rokā.

Nevienu dresūras stiķi, ko Maikls tik labprāt izpildīja pēc stjuarta pavēles, viņš nebūtu izpildījis, ja komandētu Kveiks, kaut arī Kveiks pret viņu neizturējās ne ļauni, ne naidīgi. Bet Maiklam jau kopš visagrākās bērnības bija iemācīts šķirot cilvēkus melnajos un baltajos. Melnie cilvēki vienmēr kalpoja baltajiem — vismaz tāda bija Maikla pieredze; melnos vienmēr vajadzēja turēt aizdo­mās, jo tiem allaž prātā nelietības, tādēļ tie stingri uzma­nāmi. Suņa galvenais uzdevums bija kalpot savam bal­tajam dievam, modri uzraugot visus apkārtējos melnos.

Taču Kveikam Maikls atļāva sevi apkalpot — pieņēma barību, ūdeni un citus pakalpojumus, sākumā tikai tajās reizēs, kad stjuarts bija aizņemts darbā uz kuģa, bet vē­lāk jebkurā laikā. Maikls, īpaši par to neprātodams, sa­prata, ka ēdiens, ko melnais viņam ceļ priekšā, īstenībā nāk nevis no Kveika, bet no Kveika kunga, kurš ir arī Maikla kungs. Kveiks tomēr neturēja ļaunu prātu uz Maiklu un sirsnīgi rūpējās par sava kunga labklājību un labsajūtu, jo šis kungs bija izglābis viņa dzīvību Karaļa Viljama salā tajā drausmīgajā dienā, kad viņu vajāja abi sērojošie cūkas īpašnieki, un, lai izpatiktu kungam, centās izturēties labi pret Maiklu. Redzēdams, ka kungs sunim pieķeras arvien stiprāk, arī Kveiks sāka Maiklu patiesi mīlēt, gluži tāpat kā viņš dievināja visu, kas pie­derēja stjuartam — kurpes, ko viņš tam spodrināja, drē­bes, ko tīrīja, un sešas pudeles alus, ko ik dienu nesa tam no ledus skapja.

Kveikam patiesi nepiemita kundziskas īpašības, turpretī Maikls bija dzimis aristokrāts. Stjuartam Maikls bija ar mieru kalpot aiz mīlestības, bet par melno ērmu jutās krietni pārāks. Kveikam bija īsta verga daba, bet Maiklā verga dabas nebija ne par matu vairāk kā Ziemeļameri­kas indiāņos, kurus veltīgi izmēģinājās padarīt par ver­giem Kubas plantācijās. Tas viss, protams, nebija ieskai­tāms Kveika trūkumos vai Maikla nopelnos. Maikla gal­venās no senčiem mantotās īpašības, ko cilvēks gadsimtu gaitā bija veidojis un izkopis, bija niknums un uzticība. Un niknums kopā ar uzticību rada lepnumu. Bet lepnums nespēj pastāvēt bez pašpaļāvības.

Maikla dresūras augstākais sasniegums Dotrija vadībā pirmajās kajītē pavadītajās dienās bija māka izskaitīt līdz pieci. Kaut arī Maikls bija ļoti apdāvināts un sa­prātīgs suns, tas tomēr prasīja ilgas stundas nopietna darba. Pirmkārt, viņam vajadzēja iegaumēt nosauktos skaitļus; otrkārt, ar acīm saskatīt un prātā atšķirt vienu priekšmetu no citiem vai no priekšmetu grupām, ieskaitot grupu ar attiecīgajiem pieciem priekšmetiem; treškārt, saistīt priekšmetu vai priekšmetu grupu ar stjuarta no­saukto skaitli.

Apmācībai Degs Dotrijs izmantoja no papīra savīstī­tas, ar aukliņām pārsietas bumbiņas. Pametis piecas bum­biņas zem gtiļamlāvas, viņš sūtīja Maiklu atnest trīs, un Maikls patiesi atnesa trīs — nevis divas vai četras bum­biņas — un ielika tās saimniekam rokā. Kad Dotrijs pa­svieda zem guļamlāvas trīs bumbiņas, bet pieprasīja, lai atnes četras, Maikls atnesa trīs un veltīgi pūlējās atrast ceturto, tad sāka, asti kulstīdams, lēkāt stjuartam ap­kārt, līdz beidzot uzlēca uz lāviņas un izvilka meklēto no spilvena vai segas apakšas.

Tas pats notika ar citiem pazīstamiem priekšmetiem. Piecnieka robežās Maikls pienesa visu — zābakus, krek­lus, spilvendranas. Un atšķirība starp Maikla matemā­tikas dotībām ar viņa prasmi skaitīt līdz pieci un vecā Tulagi melnādaina gudrību, kurš, skaitīdams tabakas stie­nīšus, lika tos kaudzītē pa pieciem, bija krietni mazāka nekā starp Maiklu un Degu Dotriju, kurš prata reizināt un dalīt lielus skaitļus. Sādā pašā salīdzinājumā turpi­not, vēl lielāks attālums matemātikas zināšanu kāpnēs šķīra Dotriju no kapteiņa Dunkana, kurš ar matemātikas palīdzību vadīja «Makembo». Taču vēl daudz, daudz lie­lāka distance pastāvēja starp kapteiņa Dunkana matemā­tisko domāšanu un spējām, kas piemīt astronomam, kurš zīmē debess kartes un ar matemātiskās domas palīdzību dodas ceļojumos uz zvaigznēm, kas atrodas tūkstošiem miljonu jūdžu tālumā, un piešķir kapteinim Dunkanam savu zināšanu drusciņas, lai tas prastu diendienā noteikt «Makembo» atrašanās vietu atklātā jūrā.

Bija tikai viena vienīga lieta, kas Kveikam deva zi­nāmu varu pār Maiklu. Kveikam, proti, piederēja mutes bungas. Un, ja dzīve uz «Makembo» un kalpošana stjuar­tam uzdzina skumjas, viņš paņēma primitīvo instrumentu mutē un, ar pirkstiem piepalīdzot, izvilināja no tā dīvai­nus ritmus, kas viņu aizveda atpakaļ uz Karaļa Viljama salu; un, kad mūzika viņu pacēla pāri laikam un telpai,

Maikls sāka dziedāt — pareizāk sakot, gaudot, kaut ari viņa gaudas bija tikpat klusas un liegas kā Džerija kauk­šana. Maikls nemaz negribēja gaudot, taču viņa būtne reaģēja uz mūziku tikpat neatvairāmi, kā laboratorijā elementi reaģē cits uz citu.

Bet, tā kā viņš stjuarta kajītē dzīvoja nelegāli, tad viņa balsi neviens nedrīkstēja dzirdēt — un Kveikam neatlika nekas cits kā remdēt savu sirdi ar mūzikas skaņām elles karstumā uz režģiem virs katlu telpas. Taču ilgi viņam nevajadzēja tā mocīties: vai nu akla nejaušība, vai ari tā bija ierakstīts lielajā Dzīves grāmatā, kur iezīmēti visi likteņraksti kopš pasaules sākumiem, Maiklam atgadījās piedzīvojums, kas pašos pamatos pārveidoja ne tikai viņa turpmākās gaitas, bet arī Kveika un Dega Dotrija lik­teni, nosakot pat viņu nāves un mūžīgās atdusas vietu,

Notikums, kam bija lemts iegrozīt nākotni pavisam citā gultnē, sākās ar to, ka Maikls visiem, itin visiem nepār­protami atklāja savu atrašanos uz «Makembo». īstenībā vainīga bija Kveika nevīžība, jo viņš izejot pietiekami stingri neaizvēra kajītes durvis. Pūta viegla brīze, durvis virinājās, brīžiem pavērdamās plaši vaļā, brīžiem aizsiz- damas, tomēr ne tik cieši, lai aizcirstos pavisam.

Maikls parkapa par augsto slieksni gluži nevainīgā interesē iepazīties vienīgi ar vistuvāko apkārtni. Bet, tikko viņš bija izgājis no kajītes, prāvāks vilnis sašūpoja kuģi — un durvis aizcirtās. Maikls tūliņ gribēja atgriez­ties. Paklausības jūtas viņā bija ļoti spēcīgas, no visas sirds viņš vēlējās izpildīt sava kunga pavēles un jau kopš pirmās ieslodzījuma dienas bija nojautis, uzminējis vai sapratis, ka stjuarts grib, lai viņš neatstāj kajīti.

Ilgi viņš nosēdēja pie aizkritušajām durvīm, nenolaiz- dams no tām gaidpilnu skatienu, tomēr bija par saprā­tīgu, lai ierietos vai kā citādi uzrunātu nedzīvo priekš­metu. Jau pavisam mazs kucēntiņš būdams, Maikls bija iemācījies saprast, ka ar lūgšanos vai draudiem var ietek­mēt vienīgi dzīvas būtnes, bet nedzīvas lietas, kā, piemē­ram, durvis, ja arī kādreiz sakustas, nekad nekustas pa­šas no sevis un paliek nedzirdīgas pret jebkuru dzīvu vārdu. Brīdi pa brīdim viņš pārskrēja pār mazo lauku­miņu aiz kajītes durvīm un pameta skatienu gaitenī, kas stiepās visa kuģa garumā.