Džeks Londons - Maikls,Džerija brālis

— Raugieties, tas ir Degs Dotrijs, cisterna cilvēka iz­skatā. Pēdējos divdesmit gados viņš ne reizes nav bijis ne īsti piedzēries, ne īsti skaidrā, nevienu dienu nav no­dzīvojis neizdzēris sešas kvartas alus. Uz viņu paska­toties, to neviens neteiks, bet varat man ticēt, ka neru­nāju niekus. Nesaprotu, kā viņš to spēj. Nevaru nobrīnī­ties vien. Viņš nostrādā savu maiņu, pusotras maiņas un pat veselas divas no vietas. Ak dieniņ, man jau no vie­nas glāzes sirds sāktu dauzīties un pārietu ēstgriba! Bet viņam tas labumā vien iet. Paskatieties tikai uz viņu, paskatieties!

Zinādams kapteiņa runu no galvas, piepūties lepnumā par savu spēku, Degs Dotrijs turpināja darbu divkārša centībā un šādā dienā izsita korķi vēl septītajai pudelei, lai pierādītu savu izcilo veselību un stiprumu. Tā patiesi bija ērmota slava, bet pasaulē jau dzīvo dažādi īpatņi; un Degs Dotrijs šajā slavā saskatīja savas dzīves jēgu.

Visu enerģiju un dvēseles spēku viņš veltīja vienīgi tam, lai saglabātu «sešu kvartu vīra» reputāciju. Tās la­bad viņš brīvajos brīžos greba bruņurupuča kaula ķemmes un citādas rotas, lai nopelnītu lieku grasi, un bija itin labi iemanījies arī suņu zagšanā. Kādam taču vajadzēja samaksāt par slavenajām sešām kvartām, bet, pareizinot seši ar trīsdesmit, mēnesī sanāca krietna summa, un, tā kā šis kāds, kam jāmaksā, bija Degs Dotrijs, viņam šķita, ka pareizi vien būs, ja ievilinās Maiklu pa ilumi­natoru kuģī.

Tovakar Tulagi, velti izprātojies, kas noticis ar va|u zvejas kuģi, Maikls sastapa drukno, tuklo tvaikoņa stju­artu ar sirmajiem matiem. Draudzība nodibinājās gan­drīz vai pirmajā satikšanās mirklī, jo Maikls no jautra kucēna bija izaudzis par tikpat jautras dabas suni. Viņu gan nevarēja ne salīdzināt ar Džeriju, tomēr arī viņš bija draudzīgs un labsirdīgs radījums, kaut gan līdz šim bija sastapis tikai dažus baltos cilvēkus. Sākumā viņš Me- rindžā iepazina misteru Heginu, Derbiju un Bobu, tad kapteini Kellaru un kapteiņa Kellara palīgu uz «Eiže­nijas» un pēdīgi Hārliju Kennenu un «Ariela» virsniekus.

Tie visi viņam šķita tīkami atšķiramies no melno cil­vēku bariem, kurus viņš bija mācīts nicināt un vajāt.

Kad Degs Dotrijs uzsauca: — Hei, baltā cilvēka suns, ko tu te dari melnādaino zemē? — viņš Maiklam likās tāds pats kā līdzšinējie paziņas. Maikls uz šo sveicienu at­bildēja pakautri, cenzdamies paust vēsu cieņu, taču viņu nodeva spridzīgi saslietās ausis un draiski dzirkstošās acis. Degs Dotrijs to visu pamanīja, jo prata no pirmā acu uzmetiena novērtēt katru suni, tādēļ ņēmās Maiklu pamatīgi nopētīt, cik nu varēja saskatīt lākturu gaismā. Lākturus turēja melnie puikas, lai vaļu zvejnieki, izkrau­jot kuģi, redzētu strādāt.

Stjuarts tūliņ konstatēja, ka Maiklam piemīt divas vēr­tīgas īpašības: pirmkārt, suns ir glīts un labas dabas, otrkārt, tāds maksā labu naudu. To atskārtis, Degs Dot­rijs pameta ašu skatienu uz visām pusēm. Neviens viņam nepievērsa uzmanību. Tuvumā pašreiz bija tikai melnie — un tie lūkojās uz jūru, kur tumsā airu šļaksti brīdināja, ka jāgatavojas saņemt izkraušanai nākamo laivu. Tālāk pa labi cita lāktura gaismā viņš redzēja komisāra ierēdni dedzīgi strīdamies ar «Makembo» kravas pārzini par kļūdu aprēķinā.

Stjuarts vēlreiz pārlaida Maiklam skatienu un žigli nolēma, kas darāms. Viņš vienaldzīgi pagriezās un sāka iet gar krastmalu uz to pusi, kur vairs nesniedzās lāk­turu gaisma. Pagājis apmēram simt jardu, viņš apsēdās smiltīs un sāka gaidīt.

— Tas suns droši vērts savas divdesmit mārciņas, — viņš nopurpināja. — Ja nepratīšu par viņu dabūt desmit mārciņas un piedevām paldies, tad esmu pēdīgais muļķis, kas nemāk atšķirt terjeru no kurta. Šaubu nav — des­mit mārciņas dabūšu jebkurā Sidnejas ostas krogā.

Un desmit mārciņas, pārvērstas alus pudelēs, izraisīja viņa iztēlē neatvairāmu, brīnišķīgu vīziju — kaut ko līdzīgu veselam alus brūzim.

Vērīgi ieklausījies, viņš izdzirda vieglu soļu skrapstoņu un ošņāšanu. Viss notika, kā cerēts. Sunim viņš iepati­cies, un nu tas nāk pa pēdām.

Degs Dotrijs prata ar suņiem apieties, to Maikls uzzi­nāja drīz vien, kad cilvēks pastiepa roku un sapurināja viņu aiz skausta zem auss. Tvērienā Maikls nejuta draudu, nejuta nekā uzmācīga vai tāda, no kā būtu jābai­dās. Tas bija sirsnīgs pieskāriens, kas pauda uzticēšanos un modināja uzticību arī Maiklā. Tas bija skarbums, kas nedara sāpes, tā bija valdonība bez draudiem, vienkār­šība bez izlikšanās. Maiklam šķita gluži dabiski, ka sve­šais viņu satver aiz skausta, sapurina un sirsnīgā balsī nobubina: — Pareizi, suņuki Paliec vien pie manis, paliec, varbūt tevi kādreiz mūžā par to izrotās ar briljantiem.

Maikls vēl nekad nebija sastapis cilvēku, kas viņam uzreiz tā būtu iepaticies. Degs Dotrijs instinktīvi izjuta, kā jāapietas ar suņiem. Viņa dabā nebija cietsirdības. Viņš nemēdza pārspīlēt ne bardzību, ne maigumu. Arī šoreiz viņš pārāk necentās Maiklam pieglaimoties. Parei­zāk sakot, centās gan, tomēr tā, lai nerastos nekādas aiz­domas, ka viņš to dara. Sapurinājis Maiklu aiz skausta, viņš suni palaida va|ā un it kā nelikās gar to vairs ne zinis.

Viņš sāka noņemties ap pīpi, švirkstinādams sērkociņu pēc sērkociņa, it kā vējš tos visus dzēstu nost. Bet, ka­mēr tie dega, bezmaz apsvilinādami viņam pirkstus, un viņš pats cītīgi vilka pīpes dūmus, mazās, skaudrās, zilās ačeles, paslēpušās zem sirmām, kuplām uzacīm, vērīgi pētīja Maiklu. Un Maikls, ausis saslējis, nenolaida modro skatienu no svešinieka, kas viņam nemaz vairs nelikās svešs.

Maikls jutās vīlies, ka brīnišķīgais divkājainais dievs par viņu nemaz vairs neinteresējas. Viņš pat centās jauno paziņu izaicināt, ierosināt uz rotaļu, strauji paceļot priekš- ķepas un tūliņ tās atkal atsperot pret zerni, izlieca augumu tā, ka krūtis gandrīz atdūrās smiltīs, luncināja strupo ašteli, lai parādītu savus labos nolūkus, un spalgi aici­noši ierējās. Taču cilvēks nelikās nekā manām un tumsā, kas iestājās, kad bija apdzisis trešais sērkociņš, it mie­rīgi sūca pīpi.

Vēl nekad neviens nebija ar tik blēdīgu apdomu skaidrā krāpšanas nolūkā centies kādu savaldzināt kā vecīgais sešu alus kvartu dzērājs stjuarts tagad Maiklu. Kad Maikls galīgā neizpratnē par cilvēka vienaldzību pret viņu nemierīgi sarosījās, grasīdamies iet projām, cilvēks viņam bargi uzsauca:

— Paliec tepat, suni! Paliec tepat!

Degs Dotrijs gandarījumā iekšķīgi nosmējās, kad Maikls pienāca klāt un ilgi dziļā nopietnībā ostīja viņa bikšu staras. Cilvēks izmantoja gadījumu, lai, no jauna aizde­dzinot sērkociņu pīpes aizkūpināšanai, tuvāk nopētītu suņa lielisko ķermeņa uzbūvi.

— Suns uz goda, — viņš skaļi noteica. — Paklau, su- ņuk, tev būtu tīrais nieks nopelnīt godalgu jebkurā iz­stādē! Tik tās vainas, ka viena auss lāgā nestāv, bet man šķiet, to es pats tev varētu izgludināt. Un, ja ne es, tad veterinārs to izdarīs uz galvošanu.

Nevērīgi viņš saņēma Maikla ausi un maigiem pirk­stiem sāka masēt tās pamatni, kur auss pārgāja pakauša stingri nostieptajā ādā. Maiklam tas patika. Vēl nekad cilvēka roka nebija tik liegi braucījusi viņa ausi, nemaz nenodarot sāpes. Pirkstu pieskāriens radīja viņā tādu fizisku labsajūtu, ka sunim viss augums tīksmē notrīcēja un izliecās.

Pēc tam cilvēka pirksti pastiepa ausi uz augšu — stingri, nesteidzīgi līdz pašam auss galiņam, tad noslī­dēja atpakaļ līdz pamatnei. Cilvēks izmasēja vispirms vienu ausi, tad otru, visu laiku klusi kaut ko murminā­dams, ko Maikls gan nesaprata, tomēr nojauta, ka vārdi domāti viņam.