Džeks Londons - Maikls,Džerija brālis

— Laba galva, nav apaļa, — purpināja Degs Dotrijs, pārlaida plaukstu suņa galvai, tad atkal uzrāva sērko­ciņu. — Lieku rievu nav, un žokļi tādi, ka sagrauzīs visu, kam tiks klāt, vaigi arī — ne iekrituši, ne izblīduši.

Iebāzis pirkstus Maiklam mutē, viņš iztaustīja spēcīgos, vienmērīgos zobus, tad nomērīja kamiešu platumu un krūšu dziļumu, pacēla suņa ķepu. Jauna sērkociņa gaismā viņš pārbaudīja visas četras ķepas.

— Melni, visi nagi līdz pēdējam melni, — Dotrijs no­teica, — tik pareizi veidotas kājas vēl nav bijušas nevie­nam sunim, pirksti taisni, ieliekums mazs, bet nav arī par mazu. Varu saderēt, ka tavs tētiņš un māmiņa savā laikā izstādēs aplasījuši visas godalgas.

Maiklam tāda izmeklēšana jau sāka apnikt, bet tieši tad Dotrijs negaidot pārtrauca ķermeņa un locekļu pārbaudi un satvēra savos burvja pirkstos Maikla asti, iztaustī­dams muskuļus, ar kuriem tā sakņojās mugurkaulā, iz­spaidīja visus skriemeļus, pēc tam mīlīgi sāka grozīt asti no vienas puses uz otru. Maikls nesaprata, ko aiz sajūs­mas darīt, un pats grieza dibenpusi pretī draudzīgajiem pieskārieniem. Saņēmis suni aiz sāniem un vēdera, cilvēks strauji pacēla viņu no zemes. Taču, vēl nepaguvis iz­trūkties, Maikls atkal stāvēja uz visām četrām.

— Divdesmit sešas vai divdesmit septiņas — jau tagad tu sver vairāk par divdesmit piecām mārciņām, un varu likt šiliņu pret puspeniju, ka, pilnīgi piebriedis, tu svērsi visas trīsdesmit, — Degs Dotrijs sacīja sunim. — Un kas par to? Daudzi eksperti tieši trīsdesmit atzīst par ideālo svaru. Un ļaunākajā gadījumā tās pāris unces var nodzīt ar treniņu. Tu esi lielisks suns. Korpusa veidojums piemērots skriešanās sacīkstēm, svars kā cīņas sunim, un uz kājām nav arī lieka apspalvojuma.

Nav vārdam vietas, suņa kungs, svars tev pašā la­bumā, un to ausi tev kurš katrs suņu dakteris izmasēs, kā nākas. Varu saderēt, ka vismaz simt vīru jau tagad Sidnejā ar mieru noskaitīt divdesmit naudiņas, lai tikai tevi iegūtu.

Un, lai Maiklam slavināšana nesakāptu galvā, Dotrijs atsēdās, aizkūpināja pīpi un, šķiet, pilnīgi aizmirsa suņa klātbūtni. Viņš negribēja pats labināties klāt Maiklam, bet vēlējās, lai suns pirmais meklē ceļu pie viņa.

Un Maikls nekavējās to darīt, piespiedās ar sāniem Dotrijam pie ceļgala, bakstīja ar purnu Dotrija roku, lūg­damies, lai tā vēl kādreiz paberzē viņam ausis vai pa­burza asti. Taču Dotrijs, satvēris suni aiz žokļa, grozīja tā galvu un runāja:

— Kam tu īsti piederi? Varbūt tavs saimnieks ir meln­ādainais, un tas nu nebūtu lāgā. Varbūt kāds melnais tevi nozadzis, tas būtu pavisam baigi. Tu ne iedomāties nespēj, cik briesmīgs liktenis reizēm piemeklē suņus. Ne domāt par to negribas. Neviens baltais neciestu, ka šitāds suns piederētu melnādainim, un tepat stāv viens tāds, kas to necietīs. Iedomājies tikai! Tu piederētu melnajam, bet tam nav nekādas jēgas, kā tevi apmacīt. Skaidrs, ka tevi nozadzis kāds melnais. Ja viņš man pagadītos ceļā, tad āda pār kārti, bet gaļa baļļā! To tu man vari ticēt. Uzved tikai mani uz pareizajām pēdām, tad pats redzēsi, ka nejokoju. Prātu var zaudēt, iedomājoties, ka melnais tevi dresētu un tu viņam klausītu. Nē, godājamo suni, tas tev nekad vairs nebūs jāpiedzīvo! Nāc vien man līdzi, un, kā šķiet, tu nebūsi divreiz lūdzams.

Degs Dotrijs piecēlās un nevērīgi slāja gar krastmalu projām. Maikls noraudzījās viņam pakaļ, bet līdzi vis negāja. Viņam ļoti gribējās to darīt, bet viņš gaidīja aici­nājumu. Pēdīgi Degs Dotrijs pašmaukstināja lūpas. Tik klusi, ka pats lāgā nesadzirdēja; īstenībā viņš skaņu drī­zāk izjuta lūpās nekā saklausīja ar ausīm. Neviens cilvēks tādā attālumā to nebūtu sadzirdējis; bet Maikls to uz­tvēra un priecīgs lieliem lēcieniem aizdrāza cilvēkam pakaļ.

Degs Dotrijs nesteidzīgi gāja gar krastu, Maikls se­koja viņam cieši pa pēdām vai meta apkārt lielus līku­mus, tikko izdzirda atkārtojamies kluso šmaukstu, un ap­stājas vienīgi pie lākturu gaismas loka robežas, kur kus­tējās tumši augumi, izkraujot kravu no vaļu kuģa lai­vām, un komisāra ierēdnis vēl joprojām strīdējās ar «Ma­kembo» kravas pārzini par kļūdu aprēķinā. Kad Maikls gribēja skriet uz priekšu, Dotrijs viņu apturēja ar tikko dzirdamo skūpstam līdzīgo šmaukstu.

Dotrijam negribējās, lai viņu pieķer tik apšaubāmā rīcībā kā suņa zagšana, un prātoja, kā nepamanītam no­kļūt uz tvaikoņa. Viņš apmeta līkumu apgaismotajam laukumam un pagājās gar krastu līdz iezemiešu ciemam. Kā jau viņš bija paredzējis, visi darba spējīgie vīrieši strādāja krastā pie laivu izkraušanas. Niedru būdas šķita pilnīgi pamestas, taču beidzot no vienas atskanēja erk- šķīga, aizsmakusi veca cilvēka balss:

— Kas tur ir?

— Mans pārāk ilgi staigā, — Dotrijs atsaucās dien- vidjūru rietumu salu žargonā, — mans no kuģa. Ja tu mani aizvest uz kuģi, tu dabū div stienīšus tabakas.

— Ja tavs dod desmit stienīšus, es tavs aizvest, — at­bildēja balss.

— Es dot tev piecus, — sešu kvartu stjuarts sāka kau­lēties. — Un, ja tavs negrib piecus, tavs var vākties pie velna.

Iestājās klusums.

— Nu iet par pieci? — Dotrijs, pagriezies pret būdas tumšo ieeju, noprasīja.

— Mans ar mieru, — noskanēja tumsā, un pa to pašu tumsu balss īpašnieks tuvojās ar tik dīvainiem trokšņiem, ka stjuarts uzrāva sērkociņu, lai redzētu, ko tas īsti no­zīmē.

Viņa priekšā, uz kruķa balstīdamies, stāvēja vecis ar sastrutojušām acīm. Daļēji tās bija apvilkušās ar plēvi, bet neaizsegtajās vietās iekaisušas tumši sarkanas. Krau­painā galvas virsa gandrīz kaila, tikai vietumis saķepušu, sirmu matu kušķīši. Ada sačokurojusies, sakaltusi, vātīm izvagota, tumšā, zilsarkanā krāsā, pārklāta it kā ar palsu pelējumu, kas bezmaz izskatījās kā uzkrāsots, ja vien, tuvāk ielūkojoties, nebūtu uzreiz noprotams, ka tas iezīdies miesā un kļuvis par tās sastāvdaļu.

Spitālīgais — iešāvās prātā Dotrijam, kad viņš pār­laida ašu skatienu veča rokām un kājām, bīstoties ierau­dzīt, ka tām trūks locītavu vai pirkstu. Taču locekļi ve­cajam bija vietā, tikai viena kāja izbeidzās kaut kur starp gūžu un ceļgalu.

— Žēlīgais dievs, kur palikusi tava kāja? — viņš jau­tāja, rādīdams uz vietu, kur šim loceklim vajadzēja at­rasties, ja tas būtu klāt.

— Liela zivs, haizivs, paņemt manu kāju, — vecais irgoja, pavērdams drausmīgu, bezzobainu muti. — Mans dikti vecs vīrs, — šļupstēja vienkājis Metuzāls. — Un ilgi, dikti ilgi mans nav smēķēt tabaka. Vai liels, balts kungs man neiedot vienu stienīti ātrāk, kad es aizvest uz kuģis?

— Bet ja nu mans nedot? — stjuarts nepacietīgi at­trauca.

Atbildes vietā vecais pagriezās un, kājas stumbeni pa- vēzējis, grasījās klumburot atpakaļ niedru būdā.

— Labi, labi, — Dotrijs steigšus piekrita, — mans dos tev uzsmēķēt tūlīt.

Viņš iebāza roku kabatā un, izvilcis Zālamana salu vēr­tīgāko valūtu — paciņu presētas tabakas —, atlauza vienu stienīti un sniedza to vecim. Vecais to kāri satvēra un pilnīgi pārvērtās. Viņš izgrūda kurkstoši dūdojošas ska­ņas, kas mijās ar īsu iekliegšanos it kā aiz sāpēm vai sa­jūsmas, un, drebošām rokām sačamdījis melnu māla pīpi, ko glabāja iekārtu auss ļipiņā izdurtā caurumā, sāka steigšus bāzt tajā lēto, iebojāto Virdžīnijas tabaku.

Iespiedis ar īkšķi visu tabaku pīpē, viņš pēkšņi nome­tās zemē, nolika kruķi sev līdzās un, vienīgo kāju apakšā pavilcis, palika sēžam kā bezkāju torss. Atraisījis mazu no kokosšķiedrām izpītu maciņu, kas karājās uz vājajām, iekritušajām krūtīm, izņēma no tā kramu, šķiltavu un degli un, kaut arī nepacietīgais stjuarts sniedza viņam sērkociņu kastīti, uzšķīla dzirksteli, pielika tai degli un ar to aizkūpināja pīpi.