Džeks Londons: Baltais Ilknis

sāka smieties skaļāk. Baltais Ilknis kļuva vēl svinīgāks, bet saimnieks smējās locīdamies. Beigu beigās saimnieka smiekli piespieda suni atteikties no majestātiskā cienī­guma. Žokļi neviļus papletās, lūpas savilkās uz augšu, acīs iemirdzējās izteiksme, kas pauda gan mīlestību, gan jautrību. Baltais Ilknis bija iemācījies smieties.

Viņš iemācījās arī kara spēles ar saimnieku, kurš viņu nogāza zemē, valstīja, dunkāja un izmēģināja pie viņa dažādus cīņas paņēmienus. Baltais Ilknis savukārt izlikās skaišarnies, sacēla spalvu, draudīgi ņurdēja un klakšķi­nāja zobus tik nikni, ka likās — žēlastības nebūs. Bet viņš nekad neaizmirsās. Zobi allaž sacirtās neiekoduši. Tad pašā kaujas karstumā, kad dunkas, grūdieni, zobu sacir­šanās un ņurdoņa jaucās juku jukām, viņi negaidot pār­trauca cīniņu, nostājās pa gabaliņu viens no otra un cieši paskatījās viens otram acīs. Un tikpat pēkšņi, kā saule atmirdz pār sabangotu jūru, abi sāka smieties. Viss bei­dzās ar to, ka saimnieks apskāva Balto Ilkni, bet tas sāka dūdot savu mīlas dziesmu.

Taču neviens cits kara spēlēs ar Balto Ilkni neielaidās. Viņš to nepieļāva. Ja kāds iedomājās mēģināt, suns pa­lika stāvam cienīgā poza, un brīdinājuma ņurdiens un saceltā spalva nepavisam nepauda vēlēšanos paplosīties. Tas, ka viņš šādu brivestību atļāva saimniekam, nebūt nenozīmēja, ka viņš ir parasts suns, kas savu mīlestību dāļā pa labi un pa kreisi un ir ar mieru uzjautrināt katru, kas gribēs ar viņu pameņģēties. Viņš mīlēja tikai vienu vienīgu cilvēku un ij nedomāja sadrumstaloties pats vai ļaut sadrumstalot savu mīlestību.

Saimnieks bieži mēdza izjāt, un pavadīt viņu izjādēs bija viens no Baltā Ilkņa galvenajiem pienākumiem. Zie­meļos viņš savu uzticību cilvēkiem pierādīja, ļaudams, lai viņu jūdz priekšā nartām; bet Dienvidos ar nartām ne­viens nebrauca un nekrāva arī suņiem nastas uz muguras. Tādēļ viņš te savu pieķeršanos izrādīja citādi — skrēja blakus saimnieka zirgam. Balto Ilkni nespēja nogurdināt pat visgarākā izjāde. Viņš skrēja kā īsts vilks — vien­mērīgi, bez piepūles, nejuzdams noguruma, un pat pēc piecdesmit jūdzēm bez grūtībām noskrēja zirgu.

Tieši sakarā ar izjādēm Baltajam Ilknim izdevās iemā­cīties vēl vienu veidu, kā izpaust savas jūtas, bet zīmīgi, ka viņš to izmantoja tikai divreiz mūžā. Pirmo reizi tas notika, kad saimnieks centās iemācīt savam temperamen-

līgajam tlrasiņu jājamzirgam turēties tā, lai jātnieks va­rētu atvērt un aizvērt vārtus, neizkāpjot no segliem. Ne­skaitāmas reizes viņš piejāja zirgu pie vārtiem un mēģi­nāja tos aizvērt, bet zirgs ikreiz satrūkās, kāpās atpakaļ vai sitās sānis. Ar katru mirkli tas kļuva nervozāks. Kad zirgs saslējās pakaļkājās, saimnieks iecirta tam piešus sānos un piespieda zirgu nolaist priekškājas zemē, bet tad rumaks sāka niķoties un spert ar pakaļkājām. Baltais Ilknis pieaugošā izbīlī vēroja šīs trakulības, līdz beidzot nenocietās un sāka aizsmakušā balsī draudīgi riet.

Lai kā viņš, saimnieka mudināts un skubināts, vēlāk centās ierieties, viņam tas izdevās vēl tikai vienu vienīgu reizi, un arī tad paša saimnieka nebija klāt. Tas norisinā­jās šādos apstākļos: saimnieks auļos jāja pāri ganībām, zirgam pie pašām kājām izlēca zaķis, zirgs satrūkās, me­tās sānis, klupa, saimnieks izlidoja no segliem un ar sa­lauztu kāju palika guļam zemē. Baltais Ilknis trakā nik­numā jau grasījās lēkt vainīgajam zirgam pie rīkles, bet saimnieka balss viņu apturēja.

— Mājās! Ej uz mājām! — saimnieks, pārliecinājies, kas ar viņu atgadījies, pavēlēja.

Baltajam Ilknim ļoti negribējās pamest saimnieku. Skots būtu uzrakstījis zīmīti, taču velti izmeklējās pa ka­batām papīru un zīmuli. Viņš vēlreiz pavēlēja Baltajam Ilknim doties uz mājām.

Suns jautājoši viņu uzlūkoja, jau grasījās iet projām, bet tad, klusi smilkstēdams, atgriezās. Saimnieks maiga, taču nopietnā balsī turpināja viņu pierunāt, un suns klau­sījās saslietām ausīm, sāpīgā saspringumā._

— Viss kārtībā, vecīt, skrien vien uz majam, — saim­nieks sacīja. — Ej uz mājām un pastāsti viņiem, kas ar mani noticis! Ej uz mājām, vilciņ! Uz mājām, aši!

Baltais Ilknis zināja, ko nozīmē «uz mājām», un, kaut arī nesaprata pārējos vārdus, atjēdza, ka saimnieks vēlas, lai viņš dodas mājup, un ka viņam jāpaklausa. Pagrie­zies viņš knaši aizrikšoja. Tomēr vēlreiz apstājas un svār­stīdamies palūkojās pār plecu atpakaļ.

— Uz mājām! — noskanēja asa pavēle, un šoreiz viņš tai pakļāvās bez ierunām.

Ģimene, pēc karstās dienas baudīdama pievakares at- vilgumu, bija apmetusies uz verandas. Baltais Ilknis at­skrēja noputējis, nokārsis un elsdams.

— Vīdons pārjājis, — ierunājās Vīdona māte.

Bērni, priecīgi iesaukdamies, apsveica Balto ilkni un skrēja tam pretī. Suns izvairījās no mazajiem, bet tie viņu iedzina kaktā starp šūpuļkrēslu un verandas margām. Viņš ierūkdamies centās izkļūt brīvībā. Bērnu māte bažīgi paraudzījās uz kaktu.

— Jāatzīstas, es tomēr uztraucos, kad bērni ņemas ap šo suni, — viņa sacīja. — Bīstos, ka vienā jaukā dienā tas viņiem var uzklupt.

Nikni ņurdēdams, Baltais Ilknis izlauzās no kakta, lē­cienā nogrūžot zēnu un meitenīti zemē. Māte piesauca bērnus pie sevis un, tos mierinādama, mācīja, lai nekai­tinot Balto Ilkni.

— Vilks paliek vilks, — piebilda tiesnesis Skots, — uz­ticēties tam nevar.

— Bet viņš nemaz nav tīrs vilks, — Beta centās aiz­stāvēt brāli, kura paša nebija klāt.

— To tu spried tikai pēc Vīdona apgalvojuma, — ties­nesis palika pie sava. — Viņš iedomājies, ka Baltajam Ilknim ir piejaukts nedaudz suņa asiņu. Uzprasi vien, un viņš pats tev pateiks, ka skaidri par to nekā nezina. Pēc izskata …

Viņš nepaguva pabeigt teikumu. Baltais Ilknis, neganti rūkdams, nostājās tieši viņam priekšā.

— Ej prom! Vietā! — tiesnesis Skots pavēlēja.

Baltais Ilknis pieskrēja pie saimnieka sievas. Viņa

spalgi iekliedzās, kad suns sagrāba zobos viņas kleitas stērbeli un parāva to tik stipri, ka plānais audums stirk- šķēdams saplīsa. Visi ieinteresēti pievērās sunim. Tas vairs nerūca, bet, galvu izslējis, skatījās uz viņiem. Kakls Baltajam Ilknim krampjaini raustījās, taču viņš nespēja izdabūt ne skaņas, kaut sasprindzināja visu ķermeni, pū­lēdamies atbrīvoties no tā neizprotamā, kas lauzās uz āru.

— Cerēsim, ka viņš nav kļuvis traks, — ierunājās Vī­dona māte. — Es jau vairākkārt esmu brīdinājusi Vīdonu, ka bīstos, vai ziemeļos dzimis dzīvnieks spēs izturēt mūsu klimatu.

— Man liekas, viņš grib kaut ko sacīt, — ieminējās Beta.

Šaja mirklī Baltais Ilknis ieguva valodu, kas izlauzās varenās, skaļās rejās.

— Vīdonam noticis kas ļauns! — dziļā pārliecībā iesau­cās saimnieka sieva.

Visi pietraucās kājās, un Baltais Ilknis tūliņ metās pa verandas kāpnēm lejup, ik pa mirklim palūkodamies at­pakaļ, vai viņam seko. Otro un pēdējo reizi mūžā viņš bija rējis un panācis, ka viņu saprot.

Pēc šā notikuma viņš iemantoja Sjeravistas iemītnieku sirsnību, un pat zirgu puisis, kuram viņš bija sakodis roku, atzina, ka Baltais Ilknis ir gudrs suns, kaut gan vilks. Tikai tiesnesis Skots neatkāpās no savām domām un, visiem par lielu nepatikšanu, ņēmās pierādīt savu teo­riju, balstīdamies uz aprakstiem enciklopēdijā un dažādās dabas zinātņu grāmatās.