Džeks Londons: Baltais Ilknis

Drūms tumšu egļu mežs no abām pusēm cieši iekļāva aizsalušās upes stigu. Vējš nesen bija notraucis balto sarmas tērpu no kokiem, un dziestošajā dienas gaismā tie stāvēja melni un draudīgi, paliekušies cits pret citu. Pār zemi valdīja bezgalīgs klusums. Pati zeme visapkārt bija viens vienīgs tukšums, nedzīva, bez kustības, tik vientuļa un tik auksta, ka tās būtībā pat vairs nejautās skumjas. Tajā viedās tāda kā smaida nojausma, taču šis smaids bija briesmīgāks par skumjām — tas bija smaids bez prieka, sfinksas smaids, stindzinošs kā sals un nežēlīgs savā nemaldīgumā. Pati valdonīgā, visam pāri stāvošā mūžmūžīgā gudrība smaidīja par dzīves nīcīgumu un visa dzīvā veltīgajiem pūliņiem. Tā bija Pirmatnība, mežonīgā Ziemeļzemes Pirmatnība ar ledū sastingušu sirdi.

Un tomēr te bija dzīvība — par spīti visam, šajā no­vadā kustējās dzīvas būtnes. Pa aizsalušās upes stigu smagi brida vilkiem līdzīgu suņu vērdze. Dzīvnieku iz- pūrušos kažokus klāja sarma. Tikko no mutes izplūdusī elpa tūdaļ sasala gaisā, un izveidojušies garaiņu mutu- līši nogula pār suņu augumiem sala kristāliņu veidā. Suņi bija iesprādzēti ādas aizjūgos, un ādas siksnas tos sais­tīja ar nartām, kas vilkās aizmugurē. Nartām slieču ne­bija. No biezas bērza tāss darinātas, tās gulās sniegā ar visu apakšpusi. Nartu priekšgals bija uzritināts augšup, lai labāk šķeltu un spiestu lejup irdenā sniega vālu, kas slējās tām pretī kā paisuma vilnis. Cieši piesaitēta, uz nartām gulēja gara, šaura kaste. Kamanās bija salikts vēl arī šis tas cits — segas, cirvis, kafijkanna un cepamā panna, taču galvenā krava, kas aizņēma gandrīz visu pla­tību, bija šī garā, šaurā kaste.

Suņiem pa priekšu, smagi cilādams kājas, brida vīrs platās sniegkurpēs. Aizmugurē brida otrs cilvēks. Nartās, kastē, gulēja trešais, kura pūliņi jau bija beigušies, — cilvēks, kuru Pirmatnība bija pārspējusi un pieveikusi un kurš vairs nekad nespēs ne kustēties, ne cīnīties.

Mežonīgā Pirmatnība necieš nekādu kustību. Dzīvība to aizvaino, jo dzīvība nozīmē kustību, un Pirmatnība arvien cenšas iznīcināt visu kustīgo. Tā sasaldē ūdeni, lai tas netrauktos uz jūru; tā izsūc kokiem sulu, lai tie sasalst līdz pašai serdei; bet visnežēlīgāk un negantāk Pirmat­nība žņaudz un dragā pakļāvīgo cilvēku, jo cilvēks ir visrosmīgākais radījums no visa dzīvā un nemitīgi dum­pojas pret neapšaubāmo spriedumu, ka ikvienai kustībai galu galā jāpārvēršas nekustīgumā.

Taču pajūga priekšgalā un aizmugurē neiebiedēti un nelokāmi brida abi cilvēki, kas vēl nebija miruši. Viņu augumi bija ievīstīti kažokos un mīksti izmiecētu zvērādu apģērbos. Vaigus un lūpas klāja tik biezs pašu sasalušās elpas veidotais sarmas slānis, ka vaibstus nebija iespē­jams izšķirt. Tālab viņi līdzinājās spokainas maskarādes dalībniekiem — nezin kādas astrālas pasaules bērinie­kiem kāda rēga apbedīšanas ceremonijā. Taču zem šīs čaulas bija dzīvi cilvēki, kas uzdrīkstējušies ielauzties šajā pamestības, ļauno ņirgu un klusuma novadā, kusli dros­minieki, kas uzsākuši pārdrošu varoņdarbu, stādamies « pretī šīs svešās pasaules visvarenībai, — pasaules, kas viņiem tāla un ir tik nedzīva kā bezdibenīgais izpla­tījums.

Ceļinieki soļoja nesarunādamies, taupīdami elpu, lai vairāk spēka paliktu ķermenim. Klusums no visām pu­sēm gulās pār viņiem, spiezdams ar gandrīz vai sama­nāmu svaru. Tas nomāca viņu prātus gluži tāpat, kā dziļ­ūdens atmosfēru spiediens noslogo nirēja ķermeni. Tas spieda viņus pie zemes ar visu bezgalīga tukšuma un sa­vas nepiekāpīgās likumības smagumu. Tas ieurbās viņu apziņas visdziļākajos nostūros, tikpat kā sulu no citrona izspiežot no turienes jebkuru melīgu aizrautību un jūs- mību līdz ar uzpūsto pašiedomību, kāda piemīt cilvēku dvēselēm, līdz viņi saskatīja, cik īstenībā ir aprobežoti un sīki — puteklīši, niecīgas radībiņas, kas bez liekas gudro­šanas un lielas saprašanas kustas pa vidu aklo elementu un vareno dabasspēku patvaļīgajām rotaļām.

Pagāja stunda, tad vēl viena stunda. īsās, apmākušās dienas palsā gaisma jau sāka dziesnēt, kad klusajā gaisā no tālienes ieskanējās tikko saklausāms kauciens. Skaņas strauji lidoja uz augšējiem toņiem, līdz sasniedza visaug­stāko noti, kur brīdi pakavējās, spriegi vibrēdamas, un tad palēnām noklusa. Tā varētu gausties kāda pazudināta dvēsele, ja vien vaimanās neizskanētu arī sērīgs nik­nums un badains alksmīgums. Priekšā ejošais pagrieza galvu atpakaļ, līdz viņa acis sastapās ar aizmugurē soļo­jošā cilvēka skatienu. Tad pāri šaurajai, garenajai kastei abi pamāja viens otram ar galvu.

No jauna atskanēja kauciens, ieurbdamies klusumā kā adatas smaile. Nu abi vīri varēja noteikt skaņas virzienu. Tā nāca no aizmugures — kaut kur no sniegainā pla­šuma, kam viņi tikko bija nākuši pāri. Padzirdās trešais kauciens, atbilde pirmajiem, — arī no aizmugures, bet vairāk pa kreisi nekā otrais.

— Tie dzen pēdas mums, Bili, — ieteicās priekšējais. Balss viņam bija nedabiski aizsmakusi — un runāšana

nepārprotami paveicās tikai ar grūtībām.

— Medījums ir reti sastopams, — biedrs atbildēja.

— Jau dienām ilgi neesmu manījis pat ne truša pēdas. Pēc tam viņi vairs nerunāja neko, kaut gan modri

ieklausījās kaucienos, kas aizmugurē ieskanējās arvien no jauna.

Tumsai uznākot, viņi iegrieza suņus egļu biežņā upes krastā un iekārtoja apmetni. Šķirsts, ko novietoja blakus ugunskuram, noderēja par sēdekli un par galdu. Vilku suņi, saspiedušies bariņā otrpus ugunskura, ņurdēdami ņerījās savā starpā, taču nemaz negrasījās izklīst un pa­zust tumsā.

— Man domāt, Henrij, suņi palikuši varen tuvu pie apmetnes, — Bills ieminējās.

Henrijs, kas tupēja pie uguns, ar ledus gabaliņu nostā­dinādams kafiju kannā, pamāja ar galvu. Viņš tā arī ne­bilda ne vārda, iekams nebija apsēdies uz šķirsta un ķē­ries pie ēšanas.

— Šie zina gan, kur šiem sāni drošībā, — viņš teica.

— Šiem labāk gribas ēst pašiem, nevis tikt apēstiem. Tie suņa lopi ir gaužām gudri.

Bills nogrozīja galvu.

— Nu, diezin vai.

Biedrs ziņkārīgi paraudzījās viņā.

— Pirmo reizi dzirdu tevi sakām, ka suņi neesot gudri.

— Henrij, — otrais ieteicās, gausi gremodams pupas,

— vai tu gadījumā nepamanīji, kā suņi ālējās, kad es tos baroju?

— Jā, viņi plosījās gan vairāk nekā parasti, — Henrijs piekrita. ,

— Cik suņu mums ir, Henrij?

— Seši.

— Nu jā, Henrij… — Bills mirkli apklusa, lai viņa vārdi liktos nozīmīgāki. — Kā jau teicu, Henrij, mums ir seši suņi. Es izņēmu no maisa sešas zivis. Katram sunim es devu pa zivij, bet, Henrij, vienas zivs man pietrūka.

— Tu būsi pārskaitījies.

— Mums ir seši suņi, — otrais nesatraucami atkārtoja.

— Es izņēmu sešas zivis. Vienausis palika bez zivs. Bija otrreiz jāiet pie maisa un jāņem šim vēl viena zivs.

— Suņu mums ir tikai seši, — Henrijs sacīja.

— Henrij, — Bills atsāka, — es jau nesaku, ka tie visi bija suņi, bet pa zivij dabūja septiņi.

Henrijs pārstāja gremot, pameta acis pāri ugunskuram un pārskaitīja suņus.

— Tagad tur ir tikai seši, — viņš teica.

— Es redzēju, kā tas viens aizdieba pa sniegu, — Bills aukstasinīgi paskaidroja. — Es redzēju septiņus.