Džeks Londons: Baltais Ilknis

Biedrs viņā līdzjūtīgi noskatījās un tad noteica:

— Būšu bezgala laimīgs, kad šis ceļojums reiz būs galā.

— Ko tu ar to gribi teikt? — Bills noprasīja.

— Gribu teikt, ka mūsu vedamā krava iedarbojas tev uz nerviem un tu jau sāc skatīt spokus.

— Man ar tas ienāca prātā, — Bills nopietni atbildēja.

— Un tāpēc, redzēdams šo aizlobjam, es tūdaļ papētīju sniegu un ieraudzīju šā pēdas. Tad es pārskaitīju suņus, un to vēl arvien bija visi seši. Pēdas vēl ir turpat sniegā. Vai gribi paskatīties? Es tev tās parādīšu.

Henrijs neatbildēja, bet košļāja klusēdams, kamēr mal­tīte bija galā, un viņš to noslēdza ar pēdējo kafijas krū­zīti. Ar rokas virspusi noslaucījis muti, viņš sacīja:

— Tātad tu domā, ka tas ir bijis …

Viņu pārtrauca garš gaudu kauciens, sērīgs un mežo­nīgs,'kas atskanēja kaut kur no tumsas. Viņš apklusa un ieklausījās tajā, tad nobeidza teikumu, ar roku pamādams skaņas virzienā: — … viens no tiem tur?

Bills pameta ar galvu.

— Lai velns mani parauj, bet tas man šķiet visticamāk.

Tu jau pats redzēji, kā suņi ārdījās.

Kauciens sekoja kaucienam, tiem pretī skanēja atbildes gaudojieni, un klusums izvērtās par īstu elli. Gaudas plūda no visām malām, un suņi aiz bailēm, pūlītī saspie­dušies, līda tik tuvu pie ugunskura, ka vilna karstumā sāka čokuroties. Bills piesvieda vēl kurināmo un tad aiz­kūpināja pīpi.

— Tā vien šķiet, ka tu esi galīgi nogājis no grauda,— Henrijs ieteicās.

— Henrij … — Bills kādu brīdi pārdomādams pakšķi- nāja pīpi un tad turpināja: — Henrij, man domāt, ka šitais te, velns viņu rāvis, ir daudz laimīgāks, nekā mēs abi jel kādreiz būsim.

Trešo personu, par kuru tika runāts, viņš norādīja, no­liekdams īkšķi pret šķirstu, uz kura abi sēdēja.

— Kad mēs abi, Henrij, reiz būsim nomiruši, tad labi vēl, ja virs mūsu līķiem sametīs tik daudz akmeņu, ka suņi netiek klāt.

— Bet mums jau ar nav ne lielu radu, ne naudas, nekā no tā visa, kas bija šim, — Henrijs aizrādīja. — Šitik ilgu bēru braucienu mums nemaz nav ko kārot.

— Es no savas puses, Henrij, nekādi nespēju saprast, kālab gan tādam puisim kā šis te, kurš savā zemē bijis lords vai kaut kas tamlīdzīgs un kuram nekad nav nācies turēt raizi ne par ēdienu, ne par siltām segām, — kālab viņam vajadzēja dauzīties apkārt pa visādiem dieva pa­mestiem zemes stūriem.

— Ja palicis mājās, viņš laimīgi būtu nodzīvojis līdz sirmam vecumam, — Henrijs pievienojās viņa domām.

Bills jau pavēra muti, lai atbildētu, taču pārdomāja. Viņš tikai norādīja uz tumsas valni, kas blīvējās tiem virsū no visām pusēm. Necaurredzamajā melnumā nebija samanāmas nekādas aprises, taču varēja saskatīt acu pāri, kas gailēja kā dzīvas oglītes. Henrijs ar galvas mā­jienu norādīja vēl otru un trešo acu pāri. Visu apmetni bija ieslēdzis kvēlošu acu loks. šad tad kāds acu pāris sakustējās vai nozuda, lai pēc brītiņa parādītos atkal.

Suņi ik mirkli kļuva tramīgāki, līdz pēdīgi pēkšņā izbīlī visi barā atdrāzās šaipus ugunskura un pieplakuši mīņā­jās cilvēkiem starp kājām. Šajā ņudzeklī kādu suni no­trieca gar zemi pie pašas uguns, suns aiz bailēm un sā­pēm iekaucās, un gaisu pildīja gruzduma dvaka no apsvi­lušā kažoka. No šīs jezgas acu pāri apkārtējā lokā uz

brīdi sāka nemierīgi mētāties šurp un turp, pat mazliet atvirzījās nost, bet, tiklīdz suņi palika rāmi, loks atkal saslēdzās.

— Sasodīta ķibele, Henrij, ka mums trūkst patronu.

Bills bija izkūpinājis pīpi un nu palīdzēja biedram no

kažokādām un segām saklāt guļvietu uz egļu zariem, ko jau pirms vakariņām bija salicis sniegā. Henrijs kaut ko noņurdēja un sāka saitēt vaļā mokasīnus.

— Kā tu teici, cik patronu tev ir atlicis? — viņš no­prasīja.

— Trīs, — Bills atbildēja. — Kaut jel bijis trīs simti! Tad es tiem nolādētajiem sadotu sutu!

Viņš nikni pakratīja dūri pret gailošajām acīm un rū­pīgi nostatīja mokasīnus pret uguni.

— Un kaut jel tā sprēgoņa pielaistos! — viņš turpināja. — Nu jau otro nedēļu pieturas piecdesmit grādu zem nul­les. [1] Ek, Henrij, kaut jel es nekad nebūtu uzsācis šo ceļo­jumu! Man tas nepagalam neiet pie dūšas. Visu laiku tāda nelādzīga jušana. Un, ja nu reiz esmu sācis izteikt vēlē­šanās, — ak, kaut jel šis brauciens jau būtu galā un pa­beigts un mēs abi patlaban sēdētu Makgarija fortā pie pavarda un spēlētu kribidžu, — rau, tā man kārotos.

Henrijs noņurdējās un ierušinājās guļvietā. Viņš jau laidās snaudā, kad biedra balss viņu atkal iztraucēja.

— Paklau, Henrij, tas svešais, kas bija ielīdis un da­būja zivi, — kāpēc suņi neklupa šim virsū? Re, tas man dara raizes.

— Tu vispār sāc par daudz raizēties, Bili, — skanēja miegaina atbilde. — Agrāk tu tāds nebiji. Bet tagad turi muti un guli nost, gan jau rītā atkal būsi uz pekām. Tev vienkārši vēders sabojājies, tāpēc tevi māc raizes.

Abi vīri, miegā smagi dvašodami, sānu pie sana gulēja zem vienām segām. Ugunskurs lēnām izdega, un kvēlošo acu loks ap nometni savilkās arvien ciešāk. Suņi bailīgi spaidījās bariņā, reizi pa reizi draudīgi ieņerkstēdamies, ja kāds acu pāris pievirzījās pavisam tuvu. Vienubrīd suņu jezga kļuva tik skaļa, ka Bills pamodās. Viņš uzma­nīgi izrausās no segām, lai netraucētu biedra miegu, un piesvieda ugunij zarus. Kad liesmas spoži uzlāktīja, acu loks atvirzījās tālāk. Bills nejauši pameta skatienu uz čupā

salīdušajiem suņiem. Viņš izberzēja acis un paskatījās vērīgāk. Tad viņš atkal palīda zem segām.

— Henrij, — viņš teica. — Ak kungs, Henrij…

Henrijs mozdamies pusmiegā nokunkstējās un tad no­prasīja:

— Kast' nu atkal lēcies?

— Nekas sevišķs, — Bills atbildēja. — Tikai tur atkal ir septiņi suņi. Es nupat saskaitīju.

Henrijs uz šo ziņu atsaucās ar murdienu, kas pārgāja krācienā, un atkal ieslīga miegā.

No rīta Henrijs pamodās pirmais un izbikstīja biedru no guļvietas. Līdz ausmai vēl bija stundas trīs, taču pulk­stenis rādīja seši, un Henrijs tāpat tumsā stājās pie bro- kasta gatavošanas, kamēr Bills saritināja segas un sakār­toja nartas tā, ka atlika vairs tikai sasiet vezumu.

— Paklau, Henrij, — viņš pēkšņi ievaicājās, — kā tu teici, cik mums ir suņu?

— Seši.

— Nav tiesa, — Bills triumfāli paziņoja.

— Vai tad atkal septiņi? — Henrijs apvaicājās.

— Nē, pieci. Viens ir prom.

— Velns un ellei — Henrijs nikni iebrēcās un, pametis ēdiena gatavošanu, aizskrēja izskaitīt suņus. — Taisnība gan, Bili, — viņš atzina. — Fetijs ir prom.

— Aizšmaucis kā ieeļļots zibens. To mēs vairs nere-

dzesim.

— Pagalam ir, — Henrijs piekrita. — Tie viņu būs dzīvu aprijuši. Varu saderēt, ka viņš vēl nokaucās, pa šo rīklēm lejup šļūkdams, lai velns viņus visus būtu parāvisl

— Viņš jau allažiņ bija stulbs suns, — Bills noteica.

— Bet pats stulbākais suns tak nemēdz būt tik stulbs, lai pats līstu nāvei zobos. — Henrijs aplūkoja atlikušos pajūga vilcējus ar vērtējošu skatienu, aši apsvērdams katra suņa rakstura īpašības. — Varu saderēt, ka neviens no pārējiem tādus jokus netaisīs.

— Tos ne ar rungu neaizdzīsi no ugunskura, — Bills bija vienis prātis. — Man jau allažiņ likās, ka Fetijam visi nav mājās.

Tāda bija bēru runa sunim, kas dabūjis galu uz Ziemeļ­zemes takas, — un šī runa nemaz nebija skopāka par ci­tām, kas veltītas citiem bojā gājušiem suņiem vai pat dažam labam cilvēkam.