Džeks Londons: Baltais Ilknis

^ — Sī te zina daudz vairāk, nekā jāzina kārtīgam vil­kam, kas sevi cienī, — Henrijs piekrita. — Vilks, kas prot ierasties pie suņiem barošanas laikā, ir daudz ko pie­redzējis.

— Vecajam Vilenam reiz bija suns, kas aizskrēja līdzi vilkiem, — Bills balsī prātoja. — Lai nu kurš, bet es to zinu labi. Es tak to nošāvu vilku bara vidū a]ņu ganībās pie Mazās Nūjas pārejas. Bet vecais Vilens raudāja kā mazs bērns. Teica, neesot savu sunīti redzējis trīs gadus. Visu laiku šis klaiņojis kopā ar vilkiem.

— Man domāt, Bili, tu esi trāpījis īstajā punktā. Sitā vilcene ir suns, tā ir daudzreiz ēdusi zivis no cilvēka rokas.

— Ja vien man radīsies izdevība, šitā vilcene, kas īste­nībā ir suns, būs vairs tikai maitas gabals, — Bills pa­ziņoja. — Mēs vairs nevaram atļauties zaudēt nevienu suni.

Bet tev atlikušas tikai trīs patronas, — Henrijs aiz­rādīja.

— Es nogaidīšu, kamēr Šāviens būs pavisam drošs, — skanēja atbilde.

No rīta Henrijs uzpūta pusdzisušo ugunskuru un paga­tavoja brokastis sava ceļa biedra krācienu pavadījuma.

— Tu tik saldi gulēji, — Henrijs teica, modinādams Billu uz brokastīm, — ka es nevarēju saņemties tevi traucēt.

Bills samiegojies sāka ēst. Pamanījis, ka viņa krūzīte tukša, viņš sniedzās pēc kalijkannas. Taču tā atradās bla­kus Henrijam un nebija aizsniedzama.

— Paklau, Henrij, — Bills laipni izteica pārmetumu, — vai tu neesi ko aizmirsis?

Henrijs ārkārtīgi vērīgi palūkojās visapkārt un tad pa­purināja galvu. Bills pacilāja tukšo krūzīti.

— Kafiju tu nedabūsi, — Henrijs paziņoja.

— Vai tad visa jau cauri? — Bills izbijies noprasīja.

— Nu nē.

— Vai tu domā, ka tā kaitēs manai māgai?

— Nu nē.

Billa sejā iesitās karsts dusmu sārtums.

— Nu tad es varen nepacietīgi gribētu dzirdēt, lai tu rnan šito būšanu izskaidro, — viņš teica.

— Spenkers ir prom, — Henrijs atbildēja.

Bez steigas, kā jau cilvēks, kas savu nelaimi uzņem padevīgi, Bills pagrieza galvu un, tāpat sēdēdams, pār­skaitīja suņus.

— Kā tas varēja notikt? — viņš apātiski apvaicājās.

Henrijs paraustīja plecus.

— Nezinu. Ja nu varbūt Vienausis pārgrauzis viņa sik­snu. Pats viņš to izdarīt nevarēja, tas ir skaidrs.

— Nolādētais lops! — Bills runāja lēnām un savaldīgi, nekādi neizrādīdams trako niknumu, kas viņā virda. — Tā kā pats sev siksnu pārgrauzt nevar, šis ņem un pārgrauž siksnu Spenkeram.

— Lai nu kā, Spenkeram dzīves ciešanas tagad ir bei­gušās; jādomā, nu jau viņš ir sagremots un lēkā pa ap­kaimi divdesmit dažādu vilku vēderos, — tāda bija Hen­rija bēru runa trešajam zaudētajam sunim. — Iedzer nu kafiju, Bili!

Taču Bills papurināja galvu.

— Iedzer vien, — Henrijs vedinaja, paceldams kannu.

Bills pabīdīja savu krūzīti sānis.

— Lai lāsts pār manu galvu, ja es to darītu! Reiz esmu

teicis, ka nedzeršu kafiju, ja vēl kaut viens suns pazudīs, nu, tad arī nedzeršu.

— Trakoti laba kafija, — Henrijs viņu kārdināja.

Taču Bills palika nepielūdzams, ēda savas brokastis

sausas un ik kumosu noskaloja, nomurdēdams lāstu Vien- ausim par viņa pastrādāto nelietību.

— Šovakar es tos piesiešu tā, ka tie cits citu nevar aizsniegt, — Bills noteica, kad viņi devās ce|ā.

Viņi bija nobraukuši kādus simt jardus, kad Henrijs, soļodams priekšgalā, noliecās un pacēla priekšmetu, kam bija tizgrūdusies viņa sniegkurpe. Bija tumšs, saskatīt viņš nekā nevarēja, taču pazina to pēc taustes. Viņš pa­svieda atradumu atpakaļ; atsities pret nartām, tas pārslī­dēja tām pāri un nokrita uz Billa sniegkurpes.

— Varbūt tev uz priekšdienām vēl noderēs, — Henrijs sacīja.

Bills tikai novaidējās vien. Tas bija viss, kas atlicis no Spenkera, — nūja, ar kuru viņš bija ticis piesiets.

— Viņi to aprijuši pa tīro, — Bills konstatēja. — Nūja tik gluda kā stabule. Nograuzuši pat ādas siksnas no abiem galiem. Velnišķīgi izbadējušies, Henrij, un, kas zina, pirms mūsu ceļojums būs galā, viņi ķersies arī pie mums.

Henrijs nicīgi nosmējās.

— Vilki gan mani nav tvarstījuši, taču esmu piedzīvojis šo to vēl ļaunāku un tomēr ticis sveikā cauri. Lai tiktu galā ar tavu padevīgo kalpu, Bili, mans dēls, nu, tur ne­pietiek ar saujiņu uzbāzīgu vilku.

—_ Nezin vis, nezin vis, — Bills ļaunu vēstoši nomur­mināja.

— Nu, kad iebrauksim Makgarija fortā, tad tu zināsi.

— Diez kādas lielās ticības man vis nav, — Bills pa­lika pie sava.

— Tev ar veselību nav lāgā, tā visa nelaime, — Henrijs pamācoši noteica. — Tev vajag hinīna, vairāk nekā, un, tiklīdz mēs iebrauksim Makgarija fortā, es tev iebarošu zirga devu.

Bills norūcās, likdams saprast, ka nepiekrīt šādai dia­gnozei, un iegrima klusēšanā. Diena bija tāda pati kā visas iepriekšējās. Gaisma uzausa pulksten deviņos. Ap divpadsmitiem dienvidu apvārsni silti apmirdzēja nere­dzamā saule; tad sākās pēcpusdienas aukstais mijkrēslis, lai pēc trim stundām ieslīgtu tumšā naktī.

Tūlīt pēc tam, kad saule bija veltīgi izpūlējusies pa­rādīties pie apvāršņa, Bills izvilka šauteni, kas bija aiz­bāzta aiz nartu sasienamām siksnām, un teica:

— Turies vien taisni uz priekšu, Henrij, es gribu iet un paskatīties, ko varēšu ieraudzīt.

— Labāk jau nu paliec pie nartām, — biedrs protes­tēja. — Tev atlikušas tikai trīs patronas, un vēl nemaz nav zināms, kas viss var gadīties.

— Kurš tad nu ķērc? — Bills uzvarētāja tonī apvai­cājās.

Henrijs neko neatbildēja un gausi brida uz priekšu viens pats, kaut gan bieži pameta pa bažīgam skatienam atpakaļ uz pelēcīgo, vientuļo klajotni, kurā bija izzudis viņa biedrs. Pēc kādas stundas Bills viņu panāca, jo so­ļoja taisni, kamēr nartas bija spiestas līkumot.

— Vilki ir izklīduši uz visām pusēm pa plašu ap­kaimi, — viņš teica. — Viņi turas pie mums un reizē okšķerē arī pēc kāda medījuma. Redzi nu, viņi ir droši, ka mūs pievāks, tikai zina, ka mazlietiņ jāpagaida. Pa tām starpām viņi cenšas nepalaist garām neko ēdamu, kas gadās pa ķērienam.

— Tu gribi teikt — viņiem liekas, ka viņi mūs pie­vāks, — Henrijs zīmīgi aizrādīja.

Tomēr Bills to neņēma vērā.

— Es dažus redzēju. Pamatīgi izkāmējuši. Man domāt, tie jau nedēļām nav dabūjuši uz zoba neko citu kā vien Fetiju, Frogu un Spenkeru, bet viņu ir tik daudz, ka tur katram maz kas tika. Viņi ir šausmīgi kārni. Ribas — kā veļas beržamais dēlis, bet vēders pielipis pie mugurkaula. Tici man, viņi jau tuvu neprātam. Drīz vien tiem uznāks trakums, un tad tik turi acis vaļā.

Dažas minūtes vēlāk Henrijs, kurš tagad soļoja nartām nopakaļ, klusi, brīdinoši iesvilpās. Bills pagriezās, paska­tījās, tad mierīgi apturēja suņus. Aizmugurē no takas līkuma, pa kuru viņi nupat bija izbraukuši, skaidri sare­dzams izrikšoja pinkains, slapstīgs radījums. Turēdams purnu pie takas, tas rikšoja īpatnējā, slīdošā, vieglā gaitā. Kad viņi apstājās, apstājās arī dzīvnieks, strauji pacēla galvu un vērīgi viņus aplūkoja; nāsis tam nemitīgi raus­tījās, it kā tvertu viņu smaržas un censtos tās izpētīt.

— Tā pati vilcene, — Bills čukstēja.

Suņi bija saguluši sniegā, viņš pagāja tiem garām un apstājās pie nartām blakus biedram. Kopīgi abi vēroja

neparasto dzīvnieku, kas dienām ilgi bija viņus vajājis un iznīcinājis pusi suņu aizjūga.