Džeks Londons: Baltais Ilknis

Pamatīgi nopētījis cilvēkus, dzīvnieks pagāja dažus so­lus uz priekšu. Tā tas atkārtojās vairākas reizes, līdz vil­cene atradās vairs tikai nepilnu simt jardu atstatumā. Galvu paslējusi, tā pēdīgi palika stāvam līdzās egļu pu­durim, skatījās un ošņāja, cenzdamās izdibināt vērojošos cilvēkus. Tās skatienā viedās ilgu pilnas skumjas, kā tas mēdz būt suņiem, bet šīm skumjām trūka suņa padevības. Tās bija skumjas, ko radījis bads, — negantas kā vilka ilkņi un tikpat nežēlīgas kā sals.

Zvērs bija daudz prāvāks, nekā vilki mēdz būt, pat no­vājējušā ķermeņa aprises liecināja, ka dzīvnieks pieder pie lielakajiem savā sugā.

— Plecu augstums gandrīz divarpus pēdu, — Henrijs aplēsa. — Un varu derēt, ka garumā daudz netrūkst no piecām pēdām.

— Dīvaina krāsa priekš vilka, — Bills kritiski norā­dīja. — Nav man vēl gadījies redzēt rūsganu vilku. Ši- tais jau manām acīm izskatās gandrīz vai kanēļa krāsā.

Protams, dzīvnieks nebija kanēļa krāsā. Viņa spalva bija visīstākais vilka kažoks. Pamatkrāsa bija pelēka, taču atsita tikko manāmu rūsganumu — mānīgu rūsganumu, kas parādījās un atkal izzuda, gluži kā nebijis: spalva bija pelēka, galīgi pelēka, bet ik pa brīdim tajā atvizmoja un nolāsmoja tik tikko jaušami iesārtas atēnas — ne tās varēja īsti uztvert, ne arī noteikt to nokrāsu.

— Jā, nudien izskatās kā liels pajūga suns, — Bills ieminējās. — Nemaz nebrīnītos, ja ieraudzītu to luncinām asti.

— EĪ tu, laika! — viņš uzsauca. — Nāc šurp, kā tevi tur sauc!

— Bet nebīstas no tevis itin nemaz! — Henrijs iesmējās.

Bills draudīgi pavēcinaja roku pret suni un skaļi ieklie­dzās, taču dzīvnieks pat nesatrūkās. Vienīga izmaiņa, ko varēja ievērot, bija aušīgāka piesardzība. Zvērs vel arvien novēroja viņus ar bada nežēlīgo skumju izteiksmi acīs. Viņi taču bija medījums, un zvērs bija izsalcis; ja vien uzdrīkstētos, tas labprāt nāktu un viņus apēstu.

— Paklausies, Henrij, — Bills ierunājas, neviļus pie­klusinādams balsi līdz čukstam, jo pats vel nebija skaid­rībā ar savām domām. — Mums atlikušas trīs patronas.

Taču šitais šāviens nu ir drošs kā bankā. Netrāpīt nav iespējams. Trīs mūsu suņi ir pagalam, un šitā būšana būtu jāizbeidz. Ko tu saki?

Henrijs piekrizdams pamāja ar galvu. Bills piesardzī­gām kustībām izvilka aiz nartu siksnām aizbāzto šauteni. Viņš cēla to pie pleca, bet tā arī nepacēla. Jo tai pašā mirklī vilcene sāniski aizlēca no takas un pazuda egļu pudurī.

Abi vīri saskatījās. Henrijs gari un saprotoši nosvilpās.

— To gan man vajadzēja paredzēt, — Bills balsī pats uz sevi pukojās, bāzdams šauteni atpakaļ vietā. — Pro­tama lieta, tāds vilks, kas māk ierasties pie suņiem baro­šanas laikā, zinās arī visu ko par šaujamrīkiem. Es tev saku, Henrij, šitais lops ir vainīgs visās mūsu neveiksmēs. Nebijis šīs vilcenes, mums ari šodien būtu seši suņi, nevis trīs. Un es tev saku, Henrij, es viņu dabūšu rokāl Viņa ir pārāk slīpēta, atklātā laukā tu viņu nenošausi. Bet es ierī­košu slēpni. Es viņu izsekošu biezoknī, tas ir tikpat droši, kā mans vārds ir Bills.

— Tikai neaizklīsti pārāk tālu, — biedrs brīdināja.

— Ja reiz viss tas bars klups tev virsū, tad trīs patronas tev nebūs vairāk vērts kā trīs bļāvieni ellē. Zvēri ir ne­ganti izbadojušies, Bili, ja viņi gāzīsies tev virsū, tad pagalam tu būsi.

Tovakar viņi apmetni ierīkoja agri. Trīs suņi nejaudāja vilkt nartas ne tik ātri, ne tik ilgas stundas, kā to darīja seši, un bija skaidri redzams, ka tie ir pārmocījušies. Arī cilvēki agri aizgāja gulēt, kad Bills iepriekš suņus bija piesejis tā, lai tie nevarētu sasniegt un pārgrauzt cits cita siksnas.

Taču vilki kļuva arvien pārdrošāki un ne reizi vien iz­traucēja cilvēkus no miega. Vilki pienāca tik tuvu, ka suņi aiz šausmām sāka trakot, tāpēc ik pa laiciņam va­jadzēja no jauna uzkurt uguni, lai nekaunīgos marodierus noturētu drošākā atstatumā.

— Esmu dzirdējis jūrniekus stāstām, kā haizivis seko­jot kuģiem, — Bills piezīmēja, rāpdamies atpakaļ segās, kad atkal reiz bija izlīdis piemest zarus ugunskuram.

— Nu, vilki ir sauszemes haizivis. Viņi savu amatu prot labāk nekā mēs abi, un ne jau pastaigas pēc viņi skrien mums pa pēdām. Viņi mūs pievāks. Viņi ir droši, Henrij, ka reiz pievāks mūs.

— Viņi jau tevi pa pusei ir pievākuši, ja tu tik daudz

par to runā, — Henrijs nikni atcirta. — Ja cilvēks baidas iekrist grāvī, tad var uzskatīt, ka viņš jau ir iekritis. Bet tu jau līdz pusei esi vilkiem rīklē, ja spriež pēc ta, kā tu uzvedies.

— Viņi ir pievākuši labākus vīrus nekā tu un es, — Bills atteica.

— Ak, nu beidz reiz ķērkti Vairs nav jaudas tevī klau­sīties.

Henrijs nikni pagriezās uz pretējiem sāniem, taču jutās pārsteigts, ka Bills neizgāž līdzīgu niknuma brāzmu. Tas nemaz neizskatījās pēc Billa, ko skarbi vārdi viegli aiz­kaitināja. Pirms aizmigšanas Henrijs vēl krietnu brīdi prātoja par to, un, kad plakstiņi jau lipa ciet un snauda viņu pārņēma, prātā vēl palika pēdējā doma: «Billam, bez šaubām, sāk šķobīties nervi. Rītā vajadzēs viņu uzmun­drināt.»

Diena sākās labvēlīgi. Pa nakti nebija pazudis neviens suns, un viņi gandrīz vai jautrā prātā izgāja uz takas, dodamies iekšā klusumā, tumsā un salā. Bills šķita aiz­mirsis vakarnakts pareģojumus un pat atļāvās izmest as­prātīgu piezīmi, kad suņi ap pusdienlaiku kādā takas iz- lokā apgāza nartas.

Juceklis jau nu bija pamatīgs. Nartas gulēja uz mutes, pie tam iespriedušās starp koka stumbru un lielu klints- bluķi, un suņus vajadzēja izjūgt, lai atmežģītu samudži­nāto iejūgu. Abi vīrieši bija noliekušies pār nartām, cenz­damies tās pacelt, kad Henrijs pamanīja Vienausi lavāmies sānis.

— Šurp! Ēi, Vienausi! — viņš uzkliedza, pieslējies stā­vus un pavērsies sunim pakaļ.

Taču Vienausis metās skriešus pa sniegu_, vilkdams sev pakaļ iejūga streņģes. Un tur tālāk sniegā uz takas, pa kuru tie tikko bija braukuši, viņu gaidīja vilcene. Nonā­cis tās tuvumā, Vienausis pēkšņi kļuva piesardzīgs. Viņš palēnināja gaitu līdz sīkam, uzmanīgam solītim, līdz pēdīgi apstājās pavisam. Viņš raudzījās vilcenē gan uzmanīgi un neticīgi, tomēr alksmīgi. Viņa šķita tam

uzsmaidām, atņirgusi zobus drīzāk mīlīgi nekā draudīgi, kā rotaļādamās panācās pāris soļu pretī un apstājās. J Vienausis, vēl arvien piesardzīgs un uzmanīgs, virzījās tuvāk, aste un ausis tam bija saslietas, galva gaisā.

Viņš raudzīja ar vilcēni saošņāties, bet tā blēdīgā rota- ļībā kāpās atpakaļ. Cik viņš lūkoja tuvoties, tik vilcene atvirzījās tālāk. Soli pa solītim viņa vilināja to nostāk no drošā patvēruma cilvēku tuvumā. Vienu reizi, it kā kāds brīdinājuma vilnis būtu iešalcis suņa prātā, viņš pa­grieza galvu un paskatījās atpakaļ uz apgāztajām nar­tām, uz pārējiem pajūga suņiem un abiem cilvēkiem, kas aicināja viņu atpakaļ.

Tomēr, lai arī kāda doma bija sākusi rosīties viņa galvā, to aizgainīja vilcene, kas, pienākusi klāt, uz mir­klīti piedūra savu degunu viņējam un, kad Vienausis no jauna sāka viņu lenkt, turpināja viltīgi vairīgo atkāp­šanos.

Pa to laiku Bills bija atcerējies šauteni. Taču tā bija iespīlēta zem apgāztajām nartām, un, kad pēdīgi viņš ar Henrija palīdzību bija vezumu pacēlis, Vienausis ar vil­cēni jau atradās pārāk tuvu kopā un atstatums bija pārāk liels, lai riskētu šaut.