Džeks Londons: Baltais Ilknis

Sī pārliecība bija jaušama visā barā. Henrijs varēja saskaitīt kādus divdesmit vilkus, kas badainām acīm blenza viņā vai mierīgi atdusējās sniegā. Tie viņam at­gādināja bērnus, kas sapulcējušies pie klāta galda un tikai gaida atvēli ķerties pie mielasta. Un viņš bija tas cie­nasts, ar ko tiem mieloties. Viņš tikai prātoja, kā gan maltīte sāksies un kad tas notiks.

Kraudams zarus ugunskurā, viņš ievēroja, ka pret savu ķermeni izturas ar cieņu., kādu nebija izjutis nekad agrāk.

Viņš novēroja, kā kustas muskuļi, un ieinteresēts pētīja pirkstu sarežģīto mehānismu. Ugunskura gaismā viņš at­kal un atkal lēnam salieca un atlieca pirkstus gan pa vie­nam, gan visus reizē, te plati izpleta tos, te izdarīja ašus tvērienus. Viņš aplūkoja nagu veidojumu, aptaustīja pirk­stu galus, pabakstīdams tos gan stiprāk, gan vieglāk, lai izbaudītu nervu sistēmas darbību. Tā viņu sajūsmināja, un viņš pēkšņi iemīlēja pats savu smalki veidoto ķermeni, kas darbojās tik skaisti, saskaņoti un nekļūdīgi. Tad Hen­rijs pameta^ izbaiļu pilnu skatienu uz vilku apli, kas no­gaidot blīvejas viņam apkārt, un pēkšņi kā sitiens viņu ķēra apziņa, ka šis brīnumainais ķermenis, šī dzīvā miesa nav nekas vairāk kā gaļa, plēsīgu zvēru medījums, ko viņi badainiem ilkņiem saraustīs gabalos un saplosīs pa šķiedriņai, lai remdinātu izsalkumu, tāpat kā viņš ne reizi vien bija remdinājis izsalkumu ar alni un trusi. '

Henrijs uztrūkās no murgainā snaudiena un ieraudzīja sev priekšā ieruzgo vilcēni. Tā sēdēja sniega pēdas pie­cas sešas atstatu un skumīgi noraudzījās viņā. Pie kā­jām viņam iesmilkstēdamies rēca abi suņi, taču vilcene par tiem nelikās ne zinis. Tā skatījās vienīgi cilvēkā, un kādu brīdi viņš atbildēja šim skatienam. Vilcenes uzve­dībā nebija nekā draudīga. Zvērs tikai raudzījās lielās skumjās, bet cilvēks saprata, ka tās ir liela bada skum­jas. Viņš taču ir barība, un, skatīdamās viņā, vilcene jau izbaudīja ēšanas prieku. Mute tai pavērās, siekalas sāka pilēt sniegā, un patīkamā priekšsajūtā vilcene aplaizījās.

Baiļu lēkme sapurināja Henriju. Viņš steigšus sniedzās pēc degošas pagales, ar ko sviest zvēram. Bet pastieptās rokas pirksti vēl nebija satvēruši metamo, kad vilcene jau bija atlēkusi drošā atstatumā, acīm redzot, pieradusi, ka tai pastāvīgi ar kaut ko sviež. Atlēkdama vilcene ierē­cās un atņirdza baltos ilkņus līdz pat smaganām; no skumjām tās skatienā vairs nebija ne vēsts — to vietā lāktīja tik ļauna asinskāre, ka cilvēks nodrebēja. Henrijs paraudzījās uz roku, kas turēja deguli, un ievēroja savus pirkstus — cik izmanīgi tie aptvēruši zaru, pielāgodamies katram mizas grubulim, gan pacēlušies, gan nolaidušies, apņemot nelīdzeno virsmu, bet mazais pirkstiņš, kas at­radās pārāk tuvu gruzduma kvēlei, automātiski bija palie­cies sānis un, vairīdamies no svelmes, atradis balstu vē­sākā vietā; tai pašā mirklī Henrija acu priekšā atainojās vīzija, kā šos jutīgos, izveicīgos pirkstus grauž un plosa

vilcenes baltie zobi. Nekad vēl viņš nebija tā mīlējis savu ķermeni kā patlaban, kad šis viņa valdījums tika apdrau­dēts.

Augu nakti Henrijs ar degošām pagalēm atkāvās pret izsalkušo vilku baru. Reizēm viņš neviļus aizsnaudās, un tad viņu uzmodināja suņu smilksti un kaucieni. Pienāca rīts, bet pirmo reizi dienas gaisma neizklīdināja vilkus. Cilvēks veltīgi izgaidījās, ka tie ies projām. Tie palika sapulcējušies aplī ap cilvēku un viņa ugunskuru, savā īpašnieku apziņā izturēdamies tik nekaunīgi, ka rīta gais­mas pamodinātā drosme viņam atkal sašķobījās.

Henrijs tomēr izmisīgi pamēģināja doties ceļā. Taču, tiklīdz viņš atstāja ugunskura patvērumu, pārdrošākais vilks lēca uz viņu, tomēr neaizsniedza. Henrijs paglābās, palēkdamies atpakaļ, un vilka žokļi noklakstēja dažas col­las no viņa gurna. Visi pārējie vilki bija kājās, barā spiez­damies viņam apkārt, un tikai pa labi un pa kreisi mē­tātu deguļu birums aiztrenca tos pienācīgā atstatumā.

Pat dienas laikā Henrijs vairs neuzdrošinājās pamest ugunskuru, lai sacirstu jaunu kurināmo. Pēdas divdesmit nostāk slējās milzīga nokaltusi egle. Pusi dienas viņš pa­vadīja, pakāpeniski pārceldams ugunskuru līdz šai eglei, ik mirkli turēdams gatavībā kādu pusduci degošu zaru saišķu, ar ko mest ienaidniekiem. Pēdīgi nokļuvis pie egles, viņš vērīgi aplūkoja apkārtējos brikšņus, lai gāztu koku tādā virzienā, kur tas krizdams salauztu visvairāk zaru.

Nakts bija iepriekšējās atkārtojums, tikai ar to star­pību, ka miegs nu jau bija kļuvis nepārvarams. Pat suņu rēcieni viņu vairs neuztrauca. Turklāt tie tagad rēca nepār­traukti, un viņa apdullinātās, bezmiega notrulinātās sma­dzenes vairs neizšķīra balsu skaļumu un intonāciju. Viņš uztrūkās no miega ar pēkšņu rāvienu. Vilcene stāvēja pavisam klāt. Pilnīgi neapzinīgi viņš, pirkstus_ neatlaidis, iegrūda degošu zaru tieši vilcenes atvērtajā, rēcošajā rīklē. Aiz sāpēm iekaukdamies, zvērs atsprāga atpakaļ, bet Henrijs, ar gandarījumu ieelpodams gruzdošas spalvas un miesas smaku, vēroja, kā vilcene pēdas divdesmit at­tālu purina galvu un nikni ņurd.

Šoreiz, pirms laidās miegā, viņš piesēja aizdedzinātu priedes zaru sev pie labās rokas. Tikko acis bija aizvē­rušās, liesma jau apsvilināja ādu un pamodināja viņu. So paņēmienu viņš izmantoja vairākas stundas. Šādi

pamodināts, viņš ikreiz aizgainīja vilkus ar degošu zaru krusu, piesvieda ugunij kurināmo un piesēja jaunu prie­des zaru sev pie rokas. Viss veicās labi līdz tam brīdim, kad reiz priedes zars bija piesiets pārāk vajīgi. Tiklīdz viņš aizdarīja acis, zars atraisījās un nokrita.

Henrijs sapņoja. Viņam šķita, ka atrodas Makgarija forta. Tur ir silti un omulīgi un viņš ar faktorijas vadī- laju spele kribidžu. Bez tam viņam sapnī likās, ka vilki apsēduši faktoriju. Tie gaudo pie pašiem vārtiem, un brī­žam viņš ar vadītāju pārtrauc partiju, lai paklausītos un pasmietos par vilku veltajām pūlēm tikt iekšā. Un tad — tik dīvains sapnis — atskan brīkšķis. Durvis atsprāgst vaļa. Viņš redz vilkus bariem gāžamies iekšā faktorijas lielaja koptelpā. Tie lec tieši virsū viņam un vadītājam. Pec tam kad durvis atsprāgušas, zvēru gaudas kļūst šau­šalīgi ska|as. Šīs gaudas nedod viņam mieru. Sapnis iz­vērtas par kaut ko citu — Henrijs nespēja apjēgt, par ko īsti, bet visam cauri viņu vajāja nemitīgās gaudas.

Tad viņš pamodās un atskārta, ka gaudas ir īstenība. Visapkārt rēca un rēja. Vilki brāzās viņam virsū. Tie bija visur — ap viņu un virs viņa. Kāda zvēra zobi jau bija sagrābuši augšdelmu. Instinktīvi, neko nedomādams, Henrijs lēca tieši ugunī un jau lēcienā juta asu zobu cir­tienu pāršķejam kājas lielu. Tad sākās uguns kauja. Biezie dūraiņi kādu laiciņu pasargāja rokas, un viņš riekšavām šķieda pa gaisu sarkankvēlās ogles uz visām pusēm, tā ka apmetnes ugunskurs izskatījās pēc īsta vulkāna.

Taču ilgi tā turpināties nevarēja. Seju jau klāja apde­guma tulznas, uzacis un skropstas bija pilnīgi nosvilušas, un kājas vairs nejaudāja ciest karstumu. Turēdams katra rokā pa liesmojošam zaram, viņš izlēca no ugunskura. Vilki bija aizgainīti patālāk. Visās malās, kur bija nobi­rušas kvēlošās ogles, čūkstēja sniegs, un ik brīdi kads vilks mukdams mežonīgi palēcās, ar rēcienu un smilkstu ziņodams, ka uzkāpis uz šādas gailošas ogles.

Aizsviedis abus degošos zarus uz tuvākajiem ienaid­niekiem, cilvēks nometa sniegā kūpošos dūraiņus un mī­ņājās pa kupenu, lai atvēsinātu kājas. Abu suņu vairs nebija, un Henrijs labi zināja, ka tie tikuši celti galdā kārtējai maltītei tajā ieilgušajā mielastā, kurš pirms vai­rākām dienām sākās ar Fetiju un kura pēdēja maltīte nā­kamajās dienās, jādomā, būs viņš pats.