Džeks Londons - Baltais Ilknis

Šādos brīžos, kad jaunajam vilkam pretī vērās trejas negantas, zobainas rīkles, viņš tūdaļ apstājās, aptupās un, stīvi izstiepis priekškājas, krēpes sabozis, draudīgi rēca. šāda saķeršanās skrejošā bara priekšgalā arvien iz­raisīja sajukumu arī pakaļējās rindās. Tūlīt aiz jaunā vilka skrejošie uzgrūdās tam virsū un izteica savu neap­mierinātību, kozdami tam pakaļkājās un sānos. Tā viņš pats gādāja sev nepatikšanas, jo bads allaž velk līdzi niknu omu. Taču ar jaunības neaprobežoto pašpaļāvību viņš nerimās ik pēc brītiņa atkārtot savu manevru, kaut gan nekad neguva neko citu kā vien sakāvi.

Ja vien būtu gadījies kāds medījums, mīlestība un cī­niņi tūdaļ izvērstos pilnā sparā un bars būtu izklīdis. Taču visi vilki bija izmisīgi nožēlojamā stāvoklī. Tie bija

izkritušies aiz ilgstošas badošanās. Bars virzījās uz priekšu lēnāk nekā parasti. Pakaļgalā klibodami vilkās visvārgākie — paši jaunākie un paši vecākie. Priekšgalā skrēja spēcīgākie. Taču visi vairāk līdzinājās skeletiem nekā kārtīgiem vilkiem. Tomēr, par spīti visam, — ja neskaita tos, kas kliboja, — dzīvnieku kustībās nemanīja ne piepūli, ne gurdumu. To stiegrainie muskuļi šķita ne­izsīkstošas enerģijas avots. Katrs muskulis savilkās kā tērauda atspere, tūdaļ sekoja otra tēraudatsperīga kustība, tad nākamā un atkal nākamā — un tā bez gala.

Daudz jūdžu vilki todien noskrēja. Tie skrēja arī augu nakti. Sākās nākamā diena, bet vilki vēl arvien skrēja. Tie virzījās pār salā sastingušu, nedzīvu zemi. Nekur nesakustējās itin nekas dzīvs. Vienīgi vilki nemitīgā kus­tībā traucās cauri šim nebeidzamajam nekustīgumam. Vie­nīgi viņi bija dzīvi un meklēja citus dzīvos, lai tos aprītu un varētu turpināt dzīvot.

Vilki pārskrēja pār dažu labu zemu kalnāju grēdu un šķērsoja daudzas nelielas upītes kādā zemienes novadā, līdz pēdīgi viņu meklējumi tika atalgoti. Viņi uzdūrās aļņiem. Pirmo viņi sastapa lielu aļņu tēviņu. Te bija gaļa un dzīvība, un šo medījumu nesargāja nekādi neizpro­tami ugunskuri, ne arī lidojošas liesmu šautras. Šķeltie nagi un žuburotās ragu lāpstas vilkiem bija labi pazīsta­mas, un viņi palaida vējā visu savu ierasto pacietību un piesardzību. Cīniņš bija īss un nežēlīgs. Lielo aļņu tē­viņu apstāja no visām pusēm. Ar izveicīgiem milzīgo nagu spērieniem alnis šķērda vilkiem vēderus un skaldīja gal­vaskausus. Ar lielo ragu triecieniem viņš tos šķaidīja un lauza tiem kaulus. Cīņas karstumā viņš vēlās vilkiem virsū, ar savu smago ķermeni iespiezdams tos sniegā. Taču aļņa liktenis jau bija izšķirts, un pēdīgi viņš nogā­zās gar zemi, kad vilcene mežonīgi plosīja viņam rīkli, bet citu vilku zobi urbās viņa ķermenī visās malu malās; tie sāka viņu rīt vēl dzīvu, pirms pēdējās cīņas konvulsi­jas bija norimušas un pēdējā pretestība izsīkusi.

Barības nu bija bagātīgi. Aļņu tēviņš svēra pāri par astoņsimt mārciņām — iznāca pilnīgas divdesmit mārci­ņas gaļas katram no vairāk nekā četrdesmit bara vilkiem. Taču vilki, kas apbrīnojami ilgi spēj badoties, arī ēst jaudā apbrīnojami daudz, un drīz vien tikai daži izkaisīti kauli bija atlikuši no krāšņā dzīvnieka, kādu bars bija sastapis pirms nedaudzām stundām.

Nu vilki ilgi atpūtās un daudz gulēja. Tā kā vēderi bija pilni, starp jaunajiem tēviņiem sākās nesaticība un ķīviņi; tie turpinājās vairākas dienas, kamēr bars vēl tu­rējās kopā. Bads bija beidzies. Vilki bija nokļuvuši no­vadā, kas mudžēja no medījuma, un, kaut gan medībās tie vēl devās barā, nu tie bija daudz piesardzīgāki un no mazajiem aļņu bariņiem, kas gadījās ceļā, atšķīra vai nu grūsnējas govis, vai vecus, nevarīgus tēviņus.

Tad nu šeit, šinī pārpilnības zemē, pienāca diena, kad vilku bars sašķēlās divās grupās, kas katra aizgāja savā virzienā. Vilcene, jaunākais vadonis tai kreisajā un ve­cais vienacis labajā pusē aizveda savu baru lejup līdz Makenzi upei un, šķērsojuši to, nokļuva ezeru novadā aus­trumos. Ar katru dienu arī šī bara daļa ruka mazāka un mazāka. Ik pa divi, vilks un vilcene, dzīvnieki pameta baru. Reizumis kādu vientuļu vilku tēviņu no bara padzina sāncenšu asie zobi. Pēdīgi bija palikuši tikai četri: vil­cene, jaunais vadonis, vienacis un godkārīgais trīsgadnieks.

Vilcenes raksturs nu bija izvērties pagalam necie­šams. Visus trīs pielūdzējus greznoja viņas zobu atstātās skrambas. Taču tie viņai nekad nemēģināja atmaksat ar to pašu, nekad neaizstāvējās pret viņas uzklupieniem. Tē­viņi tikai pagrieza pretī plecu, lai niknākie kodieni ķertu to, un, astes luncinādami, sīkiem solīšiem staigāja ap vilcēni, cenzdamies remdināt viņas dusmu lēkmes. Pret vilcēni tie gan bija pats maigums, toties cits pret citu — pats niknums. Trīsgadīgais jau gāja pāri visām robežām savā nekaunībā. Viņš uzbruka vecajam vienacim no aklās puses un saplosīja tam ausi skrandu skrandās. Kaut gan sirmais zvērs redzēja tikai uz vienu pusi, pret sāncenša jaunību un spēku viņš lika lietā ilgus gadus krāto pie­redzi un gudrību. Zaudētā acs un rētainais purns lieci­nāja, kāda bijusi šī pieredze. Viņš bija veiksmīgi izcīnījis pārāk daudz kauju, lai kaut jel mirkli vēl šaubītos, kas tagad darāms.

Cīņa sākās godīgi, taču godīgi tā nebeidzās. Grūti pa­teikt, kāds būtu iznākums, ja vecajam palīgā nenācis tre­šais, un abi kopā, vecais vadonis un jaunais vadonis, viņi uzklupa pārdrošniekam trīsgadim, nolēmuši atsvabināties no tā. No abām pusēm viņu apdraudēja bijušo biedru ne­žēlīgie ilkņi. Aizmirstas bija dienas, kad visi kopā medī­juši, alnis, ko tie bija pieveikuši, bads, ko pārcietuši. Tas

viss bija aizgajis pagajība. Tagadne — ta bija mīlestība, vēl bargāka un nežēlīgāka par badu.

Pa to laiku vilcene, visas šīs jezgas cēlonis, apmieri­nāta tupēja sniegā un vēroja notiekošo. Viņa bija pat sajūsmināta. Šī nu bija viņas lielā diena — un tādas ne­gadās bieži —, kad krēpes božas, ilknis triecas pret ilkni vai cērt un plosa dzīvu miesu, — un tas viss tikai viņas dēļ.

Bet trīsgadnieks, kuram šis bija pirmais mēģinājums mīlestības kaujā, te arī zaudēja savu dzīvību. Katrā pusē viņa ķermenim stāvēja abi sāncenši. Tie skatījās uz vil­cēni, kas smaidīdama sēdēja sniegā. Taču vecākais vado­nis bija gudrs, ļoti gudrs un pieredzējis kā mīlestībā, tā kaujā. Jaunākais vadonis pagrieza galvu, lai nolaizītu brūci plecā. Kakla izliekums pavērsās pret sāncensi. Ar savu vienīgo aci vecais vilks pamanīja šo izdevību. Pie- placis viņš šāvās uz priekšu un cieši sacirta ilkņus. Garš un dziļš plēsiens. Zobi sasniedza lielo kakla vēnu un pār­rāva to. Tad viņš atlaida žokļus un atlēca nost.

Jaunais vadonis šaušalīgi iekaucās, bet kaucienu pār­trauca aizsmacis klepus. Asinīm plūstot, nemitīgi kāsē­dams, jau cīņu zaudējis, viņš metās virsū un cīnījās, kamēr, dzīvībai izdziestot, kājas sāka grīļoties, gaisma acu priekšā migloties, lēcieni kļuva arvien īsāki un kodieni vārgāki.

Bet vilcene visu laiku sēdēja un smaidīja. Šī kauja viņa viesa kādu neskaidru laimes sajūtu, jo tāda nu reiz ir mīlestība_ Pirmatnībā, tāda ir dabiskās pasaules dzi­mumu traģēdija — traģēdija tikai tiem, kuri iet bojā. Tiem, kas paliek dzīvi, tā ir nevis traģēdija, bet ilgu un alku piepildījums.

Kad jaunākais vadonis gulēja sniegā un vairs nekustē­jās, Vienacis staltā gaitā tuvojās vilcenei. Tomēr visā viņa uzvedībā uzvarētāja lepnums jaucās ar piesardzību. Sirds vientiesībā viņš gaidīja noraidījumu un bija tikpat vientiesīgi pārsteigts, ka vilcenes zobi nikni neņirdzās pretī. Pirmo reizi vilcene to sagaidīja laipni. Viņa saostī­jās ar to un pēc tam pat atļāvās palēkāties un padrais­koties, rotaļādamās gluži kā kucēns. Un Vienacis, aizmir­sis savu sirmo vecumu un cienījamo pieredzi, darīja gluži tāpat — delverējās kā kucēns un uzvedās pat vēl muļķī­gāk nekā tas.