Džeks Londons: Baltais Ilknis

Par vēlu Vienausis atskārta savu kļūdu. Abi vīrieši, vēl nesaskatīdami tam iemesla, redzēja suni apcērtamies, lai joņotu atpakaļ pie viņiem. Tikai pēc tam viņi ieraudzīja, ka, nogriežot sunim atkāpšanos, taisnā leņķī pretī tā ce­ļam sniega klajumā izdrāžas kāds ducis kārnu, pelēku vilku. Tai pašā mirklī arī vilcenes rotaļīgā vilināšana iz­beidzās. Ierēkdamās viņa metās Vienausim virsū. Suns ar pleca kustību pasvieda vilcēni nost, tad, redzēdams, ka taisnais ceļš nogriezts, mainīja virzienu, cerēdams sasniegt nartas ar līkumu. No meža ik brīdi bira ārā arvien jauni un jauni vilki un pievienojās vajātājiem. Vilcene turējās lēciena attālumā aiz Vicnauša un neatpalika ne par soli.

— Kur tu iesi? — Henrijs pēkšņi noprasīja, uzlikdams roku biedram uz pleca.

Bills nokratīja viņa roku.

— Es to nevaru izturēt, — viņš teica. — Ja vien spēšu ko darīt, tiem vairs nedabūt nevienu pašu no musu su­ņiem.

Ar šauteni rokā viņš iespraucas krumaja, kas stiepās gar takas malu. Viņa nolūks bija skaidri uzminams. Pie­ņemdams nartas par centru lokam, kādu meta Vienausis,

Bills bija nolēmis šķērsot ša apļa līniju vietā, līdz kurai vajātāji vēl nebija nonākuši. Ar ieroci rokā — pie tam gaišā dienas laikā — viņam varēja arī laimēties aizbiedēt vilkus un izglābt suni.

— Pielūko, Bili! — Henrijs nosauca pakaļ. — Esi uzma­nīgs! Neriskē!

Henrijs apsēdās uz nartām un sāka vērot. Cits nekas viņam neatlika. Bills jau bija izzudis skatienam; tikai šad tad varēja pamanīt Vienausi, kas parādījās un pazuda starp krūmiem un izkaisītajiem egļu puduriem. Henrijs sprieda, ka tam nav nekādu cerību izglābties. Suns labi saprata stāvokļa bīstamību, taču viņš skrēja pa loka ārējo malu, kamēr vilku bars joņoja pa iekšējo — mazāko apli. Velti cerēt, ka Vienausis varētu tiktāl aizsteigties priekšā vajātājiem, lai spētu šķērsot viņu skrienamo apli un sa­sniegt nartas.

Abas trases strauji tuvojās vienam kopīgam punktam. Henrijs zināja: kaut kur tur sniegājā, vietā, ko viņa ska­tieniem slēpj koki un krūmu biežņas, sastapsies vilku bars, Vienausis un Bills. Tas notika pārāk drīz, daudz ātrāk, nekā viņš bija gaidījis. Viņš izdzirda šāvienu, tad vēl divus šāvienus aši vienu pēc otra un zināja, ka nu Bil- lam munīcija ir cauri. Tad viņš sadzirda skaļu kņadu — rēcienus un rējienus. Viņš atšķīra Vienauša griezīgos sāpju un šausmu kaucienus, saklausīja gaudas, kas lieci­nāja, ka kāds vilks ir ievainots. Un tas bija viss. Rēcieni izbeidzās. Rējieni apklusa. Pār vientulīgo zemi atkal no­laidās klusums.

Viņš vēl ilgi sēdēja uz nartām. Nebija nekādas vaja­dzības iet un skatīties, kas noticis. Viņš to zināja tik labi, it kā tas būtu norisinājies viņa acu priekšā. Reiz viņš pietrūkās kājās un steigšus izrāva cirvi, kas bija aizbāzts aiz siksnām. Bet pēc brītiņa jau atkal apsēdās un iegrima drūmās domās, kamēr abi atlikušie suņi drebē­dami spiedās viņam pie kājām.

Pēdīgi Henrijs ar gurdenām kustībām piecēlās, it kā viss elastīgums būtu izzudis no viņa ķermeņa, un sāka jūgt suņus pie nartām. Arī sev viņš pārmeta pār plecu virvi — cilvēka iejūgu — un vilka līdz ar suņiem. Tālu viņš neaizgāja. Tiklīdz sāka jausties krēslas tuvums, viņš steidza ierīkot apmetni, pie tam apgādādams krietnu krā­jumu zaru kurināšanai. Pabarojis suņus, viņš sagatavoja vakariņas un paēda pats, tad pie ugunskura sakārtoja guļ­vietu.

Taču viņam nebija lemts mierīgi taja atdusēties. Vel acis nebija aizvērušās, kad vilki jau sanāca tik tuvu, ka viņš vairs nejutās droši. Nu jau nevajadzēja nekādas iztēles spējas, lai tos saskatītu. Tie bija viņam visapkārt, šaurajā gaismas lokā ap ugunskuru, tā ka viņš tos skaidri saredzēja uguns atblāzmā, — tie gulēja garšļaukus, tu­pēja, lodāja uz vēdera vai gausi slāja šurp un_ turp. Tie pat atļāvās gulēt. Šur tur Henrijs redzēja kādu vilku, gluži kā suni saritinājušos sniegā un nododamies saldai snaudai, kas viņam pašam bija liegta.

Henrijs uzturēja uguni spožās liesmās, jo apzinājās, ka tā ir vienīgais šķērslis starp viņa miesu un vilku ba- dainajiem ilkņiem. Abi suņi stāvēja viņam cieši blakus katrs savā pusē un, aizsardzību meklēdami, spiedās pie kājām; tie kauca un smilkstēja, reizēm izmisīgi ierēkda­mies, ja kāds vilks pielīda mazliet tuvāk nekā parasti. Tajos mirkļos, kad suņi ierēcās, viss vilku loks satraucās, vilki salēca kājās un neatlaidīgi tiecās uz priekšu — un ap Henriju trakoja vesels rēcienu un alkatainu rējienu koris. Pēc tam vilki lokā atkal sagula un šur tur kāds pat steidza atgūt pārtraukto noinidzi.

Taču visam lokam bija nemitīga tendence spiesties vi­ņam arvien tuvāk. Gabaliņu pa gabaliņam, pa collai katru reizi, te viens vilks paspraucās uz priekšu, te otrs vilks palīda tuvāk, aplis savilkās arvien ciešāk, līdz zvēri jau atradās gandrīz lēciena attālumā. Tad Henrijs mēdza ķert degošas pagales no ugunskura un sviest tās vilku lokā. Vilki ikreiz steigšus parāvās atpakaļ, pavadīdami savu pārvietošanos ar nikniem rējieniem un baiļu rēcieniem, ja labi tēmēta pagale bija ķērusi un apsvilinājusi kādu pār­drošāku zvēru.

No rīta cilvēks bija pārguris un izmocījies, acis tam bija izpletušās aiz miega bada. Tumsā viņš izvārīja sev brokastis, un ap pulksten deviņiem, kad, gaismai uzaustot, vilku bars attālinājās, viņš ķērās pie darba, ko bija izplā­nojis garajās nakts stundās. Sacirtis jaunas eglītes, viņš tās krusteniski piesēja augstu pie augošu koku stumbriem, tā izveidodams katafalka pamatni. Izmantodams nartu pārsienamo siksnu par ceļamo trosi, viņš ar suņu palī­dzību uzvilka šķirstu uz šī katafalka.

— Viņi pievāca Billu, varbūt viņi pievāks arī mani, bet jūs, jauno cilvēk, viņi nedabūs nekad, — viņš uzrunāja mirušo tā egļu galotņu kapenē.

Tad Henrijs devās ceļā, un nartas, kļuvušas vieglas, svaidījās pa taku, kamēr suņi labprāt traucās uz priekšu, zinādami, tāpat kā cilvēks, ka drošībā būs tikai tad, kad sasniegs Makgarija fortu. Vilki tagad sekoja viņiem gluži atklāti, mierīga riksī tecēdami nopakaļus vai virzīdamies gar abam malām; sarkanās mēles karājās, un pie katra elpas vilciena iekritušajos_ sānos izspīlējās ribas. Vilki bija ārkārtīgi izkāmējuši — pār skeletiem pārstiepti ādas maisi ar muskuļu virvēm pa virsu —, tik vāji, ka Henrijs klu­sībā brīnījās, kā gan viņi vēl vispār turas uz kājām un nenogažas sniega.

Viņš neuzdrošinājās ceļot līdz pašai tumsai. Pusdien­laikā saule ne tikai silti iesārtināja dienvidu pamali, bet pat pabāza bāli zeltainu augšējo maliņu pāri apvāršņa līnijai. Henrijs to uzskatīja par labu zīmi. Dienas stiepjas garumā. Saule atgriežas. Taču, tikko tās priecējošā spozme bija izzudusi, viņš tūdaļ sāka ierīkot apmetni. Vēl bija atlikušas dažas stundas pelēcīgas dienas gaismas un blāva mijkrēšļa, un viņš tās izmantoja, sacirzdams milzī­gus blāķus kurināmā.

Līdz ar nakti ieradās šausmas. Badainie vilki bija kļu­vuši vēl pārdrošāki, un bez tam Henriju māca neizgulē­tais miegs. Pret savu gribu viņš tomēr snauduļoja, tupē­dams pie ugunskura, ietinies segās un cirvi iespiedis starp ceļiem, kamēr abi suņi katrs no savas puses cieši glaudās viņam klāt. Reiz, uztrūcies no snaudas, viņš sev priekša, pēdu desmit attālu, ieraudzīja lielu, pelēku vilku — tas bija viens no lielākajiem barā. Tai brīdī, kad Henrijs pa­cēla acis, zvērs tīšuprāt izstaipījās, gluži kā laiskojošs suns, visā rīklē nožāvājās viņam tieši sejā un noraudzī­jās viņā ar īpašnieka skatienu — kā uz kārotu maltīti, ko drīz varēs notiesāt.