Džeks Londons: Baltais Ilknis

Ieturējuši brokastu un piesējuši pie nartām savu nie­cīgo ceļa mantību, abi vīri uzgrieza muguru piemīlīgajam ugunskuram un iegāja tumsā. Tūdaļ atkal sāka skanēt mežonīgi sērie kaucieni — cauri tumsai un aukstumam tie sasaucās un atsaucās cits citam. Sarunas pārtrūka. Dienas gaisma uzausa pulksten deviņos. Pusdienlaikā de­besis dienvidu pamalē ieblāzmojās silti rožainas, iezīmējot robežu, kur zemeslodes izliekums bija novilcis barjeru starp pusdienlaika sauli un ziemeļu novadiem. Taču rožai­nais tvīkums drīz vien izbālēja. Palika vienīgi pelēcīga dienas gaisma, kas noturējās līdz pulksten trim, tad iz­dzisa arī tā, un pār vientulīgo, kluso zemi noslīga ark­tiskas nakts melnā katafalka sega.

Tumsai uznākot, kaucieni gan no labās, gan kreisās puses, gan aizmugurē atkal ieskanējās tuvāk — tik tuvu, ka ne vienreiz vien vilcējsuņi pēkšņās izbailēs sāka mežo­nīgi lēkāt un raustīties.

Pēc viena šāda panikas radīta jucekļa, kad abi vīri at­kal bija iedabūjuši suņus streņģēs, Bills teica:

— Kaut jel viņi būtu uzdūrušies kādam citam medīju­mam un atstājušies no mumsl

— Viņi šausmīgi krīt uz nerviem, — Henrijs no visas sirds piekrita.

Vairāk viņi neko nerunāja, līdz kamēr tika ierīkota ap­metne.

Henrijs patlaban noliecies meta ledus gabaliņus burbu­ļojošā pupu grāpītī, kad viņu iztraucēja sitiena blākšķis, Billa iebļāviens un spalgs, sirdīgs sāpju rēciens suņu barā. Atsliedamies stāvus, viņš vēl paguva pamanīt, ka pār sniega klaju aizšaujas neskaidra ēna un pazūd tumsa. Tad viņš ieraudzīja Billu stāvam starp suņiem pa pusei uzvarētāja, pa pusei zaudētāja pozā; vienā rokā tas turēja resnu vēzdu, bet otrā — aiz astes sažņaugtu saulē žavēta laša pusi.

— Pusi laša tomēr pakampa, — Bilļs_ paziņoja, — to­ties ar rungu es viņam iegāzu pamatīgi. Dzirdēji, kā kvieca?

— Kāds ta šis izskatījās? —- Henrijs apvaicājās.

— Nepaguvu saskatīt. Četras kājas, rīkle, kažoks — pēc paskata suns kas suns.

— Jādomā, kāds piejaucēts vilks.

— Lai kas viņš būtu, velns saspēris, bet piejaucēts katrā ziņā — nāk šurp taisni barojamā laikā un kampj pēc zivs.

Tovakar, kad viri pēc vakariņām sēdēja uz garenās kastes, sūkdami pīpes, mirgojošo acu loks saslēdzās vēl ciešāk.

— Kaut jel izcēluši aļņu baru vai kādu citu medījumu, tad viņi aizskrietu tam pakaļ un liktu mūs mierā, — Bills noteica.

Henrijs noņurdēja kaut ko ne visai laipnā tonī, un tad abi minūtes piecpadsmit sēdēja klusēdami, Henrijs raudzījās ugunī, bet Bills blenza acu lokā, kas mirguļoja tepat aiz ugunskura gaismas apļa.

— Kaut jel mēs patlaban iebrauktu Makgarija fortā, — viņš atkal atsāka.

— Izbeidz ķērkt savus «kaut jel»! — Henrijs sirdīgi uzbrēca. — Tev vēders samaitājies, tāpēc tu te ņaudi. Ieņem karoti sodas, tad tev noskaidrosies dūša un tu kļūsi jēdzīgāks ceļa biedrs.

Rītā Henriju pamodināja visnekrietnākie lamu vārdi, kas dedzīgi plūda pār Billa lūpām. Henrijs paslējās uz elkoņa un ieraudzīja, ka biedrs stāv suņu vidū līdzās no jauna sabikstītajam ugunskuram un, seju niknumā sa­viebis, neganti kulsta dūres pa gaisu.

— Ēi! — Henrijs uzsauca. — Kast' nu atkal?

— Frogs ir proml — skanēja atbilde.

— Nē taču.

— Kad es tev saku — jā!

Henrijs pielēca no guļvietas un metās pie suņiem. Viņš tos rūpīgi pārskaitīja un tad pievienojās ceļa biedram, nolādēdams visas mežonīgo ziemeļu varas, kas laupījušas tiem vēl vienu suni.

— Frogs bija stiprākais suns visā pajūgā, — Bills no­beidza savu vārdu birumu.

— Un stulbs tak viņš arī nebija, — Henrijs piemeti­nāja.

Tada bija otrā bēru runa divu dienu laikā.

Brokastis viņi paēda, drūmi klusēdami, un nartās tika iejūgti četri atlikušie suņi. Diena pagāja tieši tāpat kā visas iepriekšējās. Cilvēki, ne vārda nerunādami, smagi

so]oja caur sala stindzināto pasauli. Klusumu traucēja vienīgi vajātāju kaucieni, jo vilki neatlaidīgi sekoja vi­ņiem, neparādīdamies skatienam. Pēcpusdienā, kad iestā­jās nakts tumsa, kaucieni bija dzirdami arvien tuvāk, jo pēdu dzinēji, kā jau vilkiem parasts, pievirzījās ciešāk klāt; suņi satraucās, trūkājās un, panisku baiļu lēkmēs mētādamies, mudžināja iejūgu, vēl vairāk kaitinādami jau tā nomāktos cilvēkus.

— Tā, stulbeņi, nu jūs nekur nespruksiet, — Bills tova­kar apmierināts noteica, atsliedamies pēc paveiktā darba.

Henrijs pameta vakariņu gatavošanu un pienāca pa­skatīties. Ceļa biedrs bija suņus ne tikai piesējis, bet pat izdarījis to pēc indiāņu paņēmiena — ar nūjām. Katram sunim ap kaklu bija apmesta siksnas cilpa, pie kuras pie­stiprināta pēdas četras piecas gara, resna nūja tik tuvu kaklam, ka suns ar zobiem siksnu nejaudāja aizķert. Nū­jas otrais gals ar ādas siksnu bija cieši piesiets pie zemē iedzīta mieta. Suns nespēja pārgrauzt siksnu sev pie kakla. Nūja savukārt neļāva tam aizsniegt siksnu pie mietiņa.

Henrijs atzinīgi palocīja galvu.

— Tikai ar tādu paņēmienu varēs noturēt Vienausi, — viņš noteica. — Tas tev pārgrauzīs katru siksnu — gludi kā ar nazi un gandrīz tikpat ātri. Nu tie rītā visi būs tepat sveiki un veseli.

— Tā kā likts, — Bills apgalvoja. — Ja kaut viena suņa trūks, es rīt kafiju nedzeršu.

— Tie tur jo labi noģied, ka mums nav ar ko viņus noblietēt, — Henrijs piezīmēja, rīkodamies uz guļu, un norādīja uz zalgojošu loku, kas viņus ieslēdza. — Ja mēs varētu iebliezt barā pāris šāviņu, šiem uzreiz rastos bi­jība. Viņi tak ik nakti nāk tuvāk un tuvāk. Novērs acis no uguns un ieskaties labi cieši — re, turi Vai tu saredzi to vienu?

Kādu laiciņu abi vīrieši izklaidējās, vērodami, kā ne­skaidrās aprises kustas pie pašas ugunskura gaismas ro­bežas. Ciešāk un ilgāk ieskatoties vietā, kur tumsā gailēja kāds acu pāris, pamazām varēja izšķirt dzīvnieka siluetu. Viņi pat varēja saskatīt, kā šie silueti pārvietojas.

Kāda skaņa suņu barā piesaistīja abu vīru uzmanību. Vienausis, izgrūzdams īsus, dedzīgus smilkstus, visā nūjas garumā rāvās pretī tumsai un reizi pa reizei uzklupa sa­vai nūjai, trakā niknumā šķaidīdams to ar zobiem.

— Paskat, Bili, kas tur! — Henrijs čukstēja.

Pa ugunskura gaismas loku ar zaglīgām kustībām, vir­zīdamies sāniski, slīdēja kāds sunim līdzīgs dzīvnieks. Tā kustībās varēja jaust gan biklumu, gan nekaunību, tas piesardzīgi vēroja cilvēkus, taču galvenokārt visu uzma­nību veltīja suņiem. Vienausis stiepās pienācējam pretī, cik vien atjāva nūjas garums, un aizrautīgi smilkstēja.

— Tas aptaurētais Vienausis tak nemaz nebaidās, — Bills klusu ieminējās.

— Tā ir vilcene, — Henrijs atčukstēja. — Nu ir skaidrs, kas noticis ar Fetiju un Frogu. Viņa kalpo baram par pievilinātāju. Viņa izmāna suni ārpusē, un tad viss bars metas tam virsū un rij nost.

Ugunskurā kaut kas nobrīkšķēja. Kāds apdegulis, ska}i sprēgādams, atvēlās sānis. Troksni padzirdis, svešais zvērs ar lēcienu pazuda tumsā.

— Henrij, man kaut kas nāk prātā, — Bills paziņoja.

— Kas tev nāk prātā?

— Man nāk prātā, ka šitā būs tā pati, ko es pamieloju ar rungu.

— Par to pat šaubu nav, — Henrijs atteica.

— Un vēl man gribas piebilst, — Bills turpināja, — ka • v} šitāda meža zvēra pazīšanās ar apmetnes ugunskuru ir v. aizdomīga un nedabiska.