Džeks Londons: Baltais Ilknis

— Mani jūs vēl neesat dabūjuši! — Henrijs iebrēcas,

neganti vicinādams dūri pret izsalkušajiem plēsoņām, bet viņa balss skaņa tikai satracināja visu vilku apli, visap­kārt ieskanējās'rēcieni, un vilcene slīdošā gaitā pa sniegu pielavījās viņam pavisam klāt, vērodama viņu ar bada skumjām acīs.

Henrijs ķērās pie darba, jo viņam bija iešāvusies prātā jauna ideja. Viņš sakūra ugunskurus visapkārt plašā lokā. Pats viņš apsēdās apļa iekšpusē, pasviedis sev apakšā gu­ļamvietas piederumus, lai pasargātos no kūstošā sniega. Tiklīdz cilvēks bija nozudis aiz liesmu aizsega, viss bars ziņkārīgi pienāca pie pašiem ugunskuriem paraudzīties, kur tad viņš palicis. Līdz šim tiem bija trūcis iespējas tuvāk iepazīties ar uguni, bet tagad tie satupās ap to cieša loka, gluži kā suņi blisinādami acis, žāvādamies un staipīdami kārnos ķermeņus neierastajā siltumā. Tad vil­cene apsēdās, pacēla purnu pret zvaigznēm un sāka gau­dot. Cits pēc cita vilki tai pievienojās, līdz viss bars tu­pēja, purnus pret debesīm paslējuši, un gaudodami vilka savu bada dziesmu.

Uzausa rīts, pēc tam iestājās diena. Ugunskuri bija no- plakuši. Kurināmā vairs nebija, vajadzēja gādāt jaunu. Cilvēks mēģināja iziet ārpus sava liesmu aploka, taču vilki tūdaļ gūzmā gāzās viņam pretī. No degošo zaru svie­dieniem tie gan palēcās sānis, bet atpakaļ vairs nelēca. Veltīgi Henrijs pūlējās padzīt zvērus tālāk. Kad viņš pē­dīgi padevās un streipuļodams atgriezās apļa iekšpusē, kāds vilks lēca viņam pakaļ, taču neveiksmīgi, un no­krita ar visām četrām ķepām tieši oglēs. Zvērs šausmās iekaucās, reizē dusmās ierēkdamies, un trausās atpakaļ, lai atdzesinātu ķepas sniegā.

Cilvēks sakucis čurnēja uz savām segām. Sagumušais ķermenis, gurdi noslīgušie pleci un uz ceļiem noguldīta galva — viss liecināja, ka viņš cīņu uzdevis. Sad tad viņš pacēla galvu, lai paskatītos, kā izdziest uguns. Liesmu un sarkano ogļu aplis bija sadalījies atsevišķās strēmelēs, kuru starpā rēgojās tukši laukumi. Šie atvērumi pletās platumā, ugunskuru strēmeles raucās mazākas.

— Nu jūs varat nākt un mani pievākt, kad vien tīk, — viņš nomurmināja. — Man vienalga, es gulēšu.

Reiz pamodies, Henrijs ieraudzīja apļa spraugā tieši sev pretī vilcēni, kas viņu cieši vēroja.

Pēc brītiņa viņš atkal pavēra acis — pašam gan šķita, ka pagājušas jau ilgas stundas. Bija notikusi kāda

dīvaina pārmaiņa — tik neizprotama pārmaiņa, ka viņš aiz izbrīna pamodās pilnīgi. Kaut kas bija noticis. No sā­kuma viņš neapjēdza, kas īsti. Tad viņš saprata. Vilki bija projām. Palicis tikai nobradāts sniegs, kas rādīja, cik tuvu tie viņam pienākuši. Miegs atkal vāliem vēlās virsū un no jauna pievārēja viņu, galva jau slīga uz ce­ļiem, bet tad viņš pēkšņi saslējās.

Bija dzirdami cilvēku saucieni, nartu čirkstoņa, iejūga siksnu čīkstēšana un vilcējsuņu nepacietīgie smilksti. Čet- rējas nartas, uzbraukušas no upes gultnes, tuvojās ap­metnei starp kokiem. Pusducis vīru sastājās ap cilvēku, kas čurnēja dziestošās uguns aplī. Tie viņu purināja un dunkāja, cenzdamies dabūt pie atmaņas. Henrijs blenza cilvēkos kā piedzēries un murmulēja stieptā, miegainā valodā:

— Rudā vilcene … Nāca pie suņiem barošanas laikā … Papriekš ēda suņu barību … Tad viņa apēda suņus … Un pēc tam viņa apēda Billu …

— Kur ir lords Alfrēds? — kāds no vīriem iebļāva Henrijam ausī, bez žēlastības sapurinādams viņu.

Henrijs lēnām pakratīja galvu.

— Nē, viņu tā neapēda … Viņš ir uzvilkts koka ga­lotnē iepriekšējā apmetnē.

— Miris? — vīrietis izsaucās.

— Pie tam vēl guldīts zārkā, — Henrijs atbildēja. Viņš īgni izrāva plecu no taujātāja tvēriena. — Paklau, liec mani mierā … Esmu bezjēdzīgi pārmocījies… Ar labu nakti visapkārt…

Acu plaksti viņam notrīsēja un aizkrita. Zods noslīga uz krūtīm. Tikko pārējie bija viņu ērtāk atguldījuši uz segām, aukstajā gaisā izskanēja skaļi krācieni.

Bet bija dzirdama arī vēl cita skaņa. Tālu tālumā tik tikko saklausāma skanēja vilku bara bada dziesma — tie dzina pēdas kādam citam medījumam, jo cilvēku pievākt tiem nebija laimējies.

Vilcene bija pirmā saklausījusi cilvēku balsis un pajūga suņu ķiukstēšanu; un vilcene arī pirmā aizlēkšoja no cilvēka, kas bija iesprostots savā dziestošajā liesmu aplī. Bars vēl negribēja atlaisties no sadzītā un ielenktā me­dījuma, zvēri, dažus mirkļus vilcinājās, cenzdamies no­skaidrot svešās skaņas, bet tad arī viņi aizlēkšoja pa sliedi, ko bija ieminusi vilcene.

Bara priekšgalā skrēja liels, pelēks vilks — viens no tā vadoņiem. Viņš arī novirzīja visu baru pa vilcenes pē­dām. Viņš brīdinoši uzņerkstēja jaunākajiem bara locek­ļiem vai pat iekampa tiem ar zobiem, ja tie pārgalvīgi lū­koja paskriet viņam garām. Un viņš arī bija tas, kas pasteidzināja soli, ieraudzījis vilcēni nu jau lēnām rikšo­jam pār sniega klajotni.

Vilcene sāka tecēt viņam līdzās, it kā tā būtu viņai paredzētā vieta, un nu rikšoja kopā ar baru. Uz vilcēni viņš nerūca, ne arī rādīja zobus, ja tai šad tad gadījas aizlēkšot priekšā. Gluži otrādi, viņš šķita ļoti labvēlīgi no­skaņots — pat labvēlīgāk, nekā vilcenei tas bija pa pra- tam, jo vadonis arvien tiecās turēties tai cieši līdzās, bet, ja viņš pievirzījās pārāk tuvu, vilcene savukārt rūca un atņirdza zobus. Gadījās, ka viņa pat neatteicās sāpīgi iekampt tam plecā. Arī šādās reizēs viņš neizrādīja dus­mas. Viņš tikai pašāvās sānis un dažas reizes lempīgi pa­lēcās uz priekšu, uzvezdamies gluži kā kautrīgs lauku puisis.

Vadonim šīs bija vienīgās raizes viņa vadonības pos­tenī, bet vilcenei bija pavisam citas nepatikšanas. Pie otriem sāniem viņai skrēja vecs, novājējis vilks, kura no­sirmojusī āda rādīja daudzos cīniņos iegūtas rētas un skrambas. Tas arvien turējās viņai labajā pusē. Nelaime tā, ka vecajam vilkam bija tikai viena acs — kreisā. Arī šis pielūdzējs neatlaidīgi centās spiesties vilcenei klātāk, allaž pagriezdamies tā, ka rētainais purns atdūrās te pret vilcenes sānu, te plecu vai kaklu. Gluži tāpat kā uzmā­cīgo vadoni kreisajā pusē, arī sirmā vilka tuvināšanās mēģinājumus viņa atvairīja ar zobiem, bet, ja abi pava­doņi bāzās virsū vienlaikus, vilcenei klājās grūti — ar ašiem žokļu cirtieniem uz vienu un otru pusi vajadzēja atgainīt abus pielūdzējus reizē, tai pašā laikā neatpaliekot no bara un vērojot ceļu priekšā un sev zem kājām. Šādos brīžos abi neatlaidīgie mīlētāji, zobus atņirguši, viņai pār muguru draudīgi ņurdēja viens uz otru. Tie labprāt būtu izkāvušies, bet patlaban arī viņu iekāre un greizsirdība bija spiestas atkāpties spēcīgāku izjūtu priekšā, jo visu baru nežēlīgi mocīja bads.

Pēc katra noraidījuma, kad vecais vilks atrāvās sānis no sava ilgu objekta asajiem zobiem, viņš ar plecu uzgrū­dās jaunam trīsgadniekam, kas skrēja viņa aklajā — la­bējā pusē. Jaunais vilks bija sasniedzis spēku pilnbriedu, un, tā kā bara vilki visi bija vārgi un izkāmējuši, viņa spars un mundrums jo īpaši dūrās acīs. Tomēr viņš ar­vien skrēja tā, ka galva neizvirzījās tālāk par vecā vien- ača plecu. Tiklīdz viņš uzdrošinājās izskriet pilnīgi līdzās vecajam vilkam (tas gan notika reti), rēciens un kam­piens viņu tūdaļ aiztrieca atpakaļ, pleca līmenī. Tomēr dažreiz viņš izgudrēm palēnināja gaitu, no aizmugures lūkodams iespraukties starp veco vadoni un vilcēni, šāds manevrs arvien atdūrās pret divkāršu, pat trīskāršu pre­testību. Tiklīdz vilcene nepatikā ierēcās, vecais vadonis klupa trīsgadniekam virsū. Reizēm vilcene tam piepalī­dzēja. Un reizēm arī jaunais vadonis no kreisās puses savukārt metās talkā.