Džeks Londons: Baltais Ilknis

Ar Kolliju bija citādi. Viņa gan piecieta Balto Ilkni, jo tāda bija dievu pavēle, taču miera tam nedeva. Viņas at­miņa glabāja nojausmu par neskaitāmiem noziegumiem, ko viņš un viņa ciltsbrāļi savā laikā izdarījuši pret viņas senčiem. Uzbrukumus aitu ganāmpulkiem nebija iespē­jams aizmirst ne vienā dienā, ne vienā paaudzē. Tas viss viņu sauktin sauca atriebt. Viņa nedrīkstēja vērsties pret dieviem, kas vilku uzņēma savā mājā, toties neviens viņai neliedza dažādā veidā tam sagandēt dzīvi, kad vien radās iespēja. Viņu starpā pastāvēja paaudžu paaudzēm sens naids, un viņa bija nolēmusi vilkam to pastāvīgi no jauna atgadinat.

Kollija izmantoja sava dzimuma priekšrocības, lai vi­sādi vajātu un spīdzinātu Balto Ilkni. Viņa instinkts aiz­liedza darīt Koliijai pāri, taču tās uzmācība savukārt neļāva kuci ignorēt. Kad tā metās viņam virsū, viņš pa­grieza asajiem zobiem pretī biezā kažoka sargāto kamiesi un aizsoļoja stīvi un cienīgi. Kad viņa uzmācās pārāk neatlaidīgi, Baltais Ilknis bija spiests griezties kā vilciņš, visu laiku, galvu sargājot, ar plecu pret uzbrucēju, pa­cietīgu, garlaikotu izteiksmi acīs. Lāgiem gan ašs kodiens pakaļkājā pasteidzināja viņa atkāpšanos, kurā vairs ne­bija nekada~cienīguma. Un tomēr viņš prata saglabāt paš­cieņu, kas šķita gandrīz svinīga. Kad vien bija iespē­jams, viņš ignorēja Kollijas klātbūtni un vispār centās griezt tai ceļu. Izdzirdis kuci tuvojamies, viņš piecēlās un devās projām.

Baltajam Ilknim vēl daudz ko vajadzēja mācīties. Sa­līdzinājumā ar sarežģītajiem apstākļiem Sjeravistā dzīve Ziemeļos bija ritējusi neiedomājami vienkārši. Vispirms viņam vajadzēja iepazīt saimnieka ģimeni. Tam viņš zi­nāmā mērā bija sagatavojies. Tāpat kā Pelēkajam Bebram piederēja Mitsahs un Klukuča, kas dalījās ar viņu ēdienā un ugunskura siltumā un gulēja zem viņa segām, tā ta­gad Sjeravistā visi mājas iedzīvotāji piederēja mīļotajam saimniekam.

Taču atšķirība bija liela, patiesībā pastāvēja daudzas atšķirības. Sjeravistas saimniecība bija nesalīdzināmi pla­šāka par Pelēkā Bebra vigvamu. Te iznāca saskaršanās ar dažādiem cilvēkiem. Te bija tiesnesis Skots un viņa sieva. Bija saimnieka abas māsas Beta un Mērija. Bija

viņa sieva Alise un bērni — Vīdons un Moda, četrus un sešus gadus veci knīpas. Neviens neprata Baltajam Ilknim pastāstīt par šiem cilvēkiem, viņš nekā nezināja par viņu radniecību un nekad nespēs to saprast. Taču ļoti drīz viņš apjēdza, ka tie visi pieder saimniekam. Katrā iespējamā brīdī vērodams cilvēku rīcību, valodu un balss intonāci­jas, viņš pamazām atskārta, cik tuvs katrs no šiem cilvē­kiem ir saimniekam un cik lielu saimnieka labvēlību bauda. To izpētījis, Baltais Ilknis attiecīgi pret katru iz­turējās. Kas saimniekam šķita vērtīgs, to par vērtīgu sāka uzskatīt arī Baltais Ilknis; kas saimniekam dārgs un sau­dzējams, to kā dārgumu sargāt un glabāt ir suņa pienā­kums.

Tas vispirmām kārtām attiecās uz abiem bērniem. Bal­tais Ilknis visu mūžu bija pret bērniem jutis nepatiku. Viņš necieta bērnu rokas un bijās no tām. Dzīvojot indi­āņu ciematos, viņš atliku likām dabūja iepazīt to nesau- dzību un nežēlību. Kad Vīdons un Moda pirmo reizi vi­ņam tuvojās, viņš brīdinot ieņurdējās un uzlūkoja mazos niknām acīm. Saimnieka belziens un asais uzsauciens lika Baltajam Ilknim samierināties ar bērnu glāstiem, kaut gan viņš nepārstāja ņurdēt, kamēr mazās rokas viņu bu- žināja, un ņurdoņa nepauda ne mazāko maigumu. Vēlāk viņš ievēroja, ka puišelim un meitenei saimnieka acīs ir milzu vērtība. Pēc tam vairs nevajadzēja ne belziena, ne asa vārda, kad mazajiem iegribējās suni paglaudīt.

Tomēr Baltais Ilknis nekad neizrādīja sevišķu sirsnību. Saimnieka bērniem viņš pakļāvās ar neslēptu, bet godīgu nepatiku un pacieta to pieskaršanos, kā būtu pacietis sā­pīgu operāciju. Kad vairs nemaz nevarēja izturēt, viņš piecēlās un noteiktā gaitā aizgāja savu ceļu. Taču pēc zināma laika bērni viņam pat iepatikās. To viņš, protams, neizrādīja un pats nekad tiem netuvojās. Tomēr necen­tās pazust tiem no acīm, bet gaidīja tos pienākam klāt. Un vēl pēc laiciņa tika redzēts, kā suņa acis priecīgi iemirdzējās, kad mazie tuvojās, un, tiem aizejot citās ro­taļās, viņš ar nožēlu noraudzījās bērniem nopakaļ.

Pie visa bija jāpierod, un tas prasīja laiku. Nākamais pēc bērniem Baltā Ilkņa uztverē bija tiesnesis Skots. Šā­dai uztverei, jādomā, bija divēji iemesli. Pirmkārt, likās, tiesnesis bija vērtīgs saimnieka īpašums, otrkārt, viņš sunim neuzmācās. Baltajam Ilknim labprāt patika gulēt tiesnesim pie kājām, kad tas, verandā sēdēdams, lasīja avīzi, šad tad pagodinot suni ar skatienu vai kādu vārdu, neuzmācīgi ļaujot noprast, ka pamanījis tā klātbūtni. Taču tas notika vienīgi tad, kad saimnieka nebija tu­vumā. Tiklīdz parādījās saimnieks, Baltais Ilknis vairs neredzēja neviena cita.

Visiem ģimenes locekļiem Baltais Ilknis ļāva sevi glau­dīt un mīlināt; taču neviens nespēja līdzināties saimnie­kam. Pat maigākais pieskāriens neizraisīja viņa mīlīgo ņurdieriu, un, lai kā viņi nopūlējās, suns nebija piedabū­jams pieglausties kādam citam. So padevības, pakļāvības un absolūtās uzticības izpausmi viņš glabāja vienīgi saim­niekam. īstenībā viņš Skota ģimenes locekļus skatīja un vērtēja tikai kā mīļotā saimnieka īpašumu.

Drīz vien Baltais Ilknis iemācījās atšķirt ģimenes lo­cekļus no mājas kalpotājiem. Tie no viņa baidījās, un viņš tikai ar pūlēm noturējās, nebrucis tiem virsū. No tā viņu atturēja atskārta, ka arī šie cilvēki pieder saimniekam. Starp Balto Ilkni un viņiem valdīja neitralitāte, nekas vairāk. Viņi vārīja saimniekam ēst, mazgāja traukus un darīja citus darbus, gluži kā Klondaikā bija darījis Mets. īsi sakot, viņi bija saimniecības sastāvdaļa.

Vēl vairāk Baltajam Ilknim vajadzēja mācīties un iegau­mē! ārpus pašas mājas. Saimnieka valstība bija liela un plaša, tomēr tai bija arī robežas.

Gar Sjeravistas laukiem veda lielceļš. Aiz tā sākās visu dievu kopīgā valstība — ceļi un ielas. Aiz žogiem pletās citu dievu īpašumi. Neskaitāmi likumi valdīja pār visām lietām un noteica, kā Baltajam Ilknim jāizturas; taču viņš nesaprata dievu valodu — un viņam atlika mā­cīties vienīgi no paša pieredzes. Viņš rīkojās sakarā ar savu instinktu, kamēr nesaskārās ar kādu no cilvēku liku­miem. Pāris reižu ar to sadūries, viņš likumu iegaumēja un turpmāk to paklausīgi izpildīja.

Tomēr visspēcīgāk viņu ietekmēja saimnieka roka un balss noskaņa. Baltais Ilknis tik stipri mīlēja saimnieku, ka viena pati dunka sāpēja daudz skaudrāk nekā visi si­tieni, ko viņš jel kad bija saņēmis no Pelēkā Bebra un Skaistā Smita. Tie bija ievainojuši tikai miesu; gars, lepni un dumpīgi sacēlies, joprojām kvēloja niknumā. Saim­nieka dunka bija pārāk viegla, lai nodarītu miesai sāpes. Taču tā ievainoja dziļāk un smeldzīgāk. Tā pauda saim­nieka nosodījumu, un tas skāra Baltā Ilkņa sirdi.

Jāpiezīmē, ka dunkas viņš nesaņēma bieži. Saimnieks audzināja Balto Ilkni ar balsi. No tās suns saprata, vai rīkojas pareizi vai ne. Tā noteica viņa uzvedību, tā va­dīja viņa rīcību. Tā bija kompass, kas viņam rādīja ceļu un mācīja izprast jaunās zemes un dzīves likumus.

Ziemeļos vienīgais mājdzīvnieks bija suns. Visi pārējie radījumi dzīvoja savvaļā un, ja vien nebija pārāk spē­cīgi, bija ikviena suņa likumīgs medījums. Visu mūžu Baltais Ilknis bija dzīvos radījumus medījis iztikai. Vi­ņam pat prātā neienāca, ka Dienvidos ir citādi. Taču, dzīvojot Santa Klāras ielejā, viņš to drīz vien uzzināja. Kādu rītu, aizklīdis aiz mājas stūra, viņš sastapa no putnu kūts izbēgušu vistu. Baltajam Ilknim, protams, tū­liņ iegribējās to notiesāt. Pāris lēcienu, tad pazibēja balti zobi, atskanēja pārbīļa brēciens — un dēkainei pienāca gals. Vistiņa bija labi barota, trekna un mīksta; purnu aplaizīdams, Baltais Ilknis nosprieda, ka tāds medījums nav peļams.