Džeks Londons: Liguna nāve

Asinis pret asinīm, godu pret godu.

Tlinketu cilts likums

— Tad nu klausies par Liguna nāvi…

Stāstītājs apklusa, pareizāk sakot, pārtrauca vēstījumu un paraudzījās manī ar zīmīgu skatienu. Es pacēlu pudeli starp mūsu acīm un ugunskuru, ar īkšķi norādīju, cik tālu drīkst nodzert, un pasniedzu to viņam, jo vai gan šis vīrs nebija Palitlums — Dzērājs? Daudzus nostāstus biju dzirdējis no viņa mutes, un ilgi tiku gaidījis, kamēr šis rakstu nepratējs literāts ierunāsies par notikumiem, kas skar Ligunu, — neviens no dzīvajiem tos nepārzināja tik labi kā viņš.

Viņš atgāza galvu, tīksmie ņurdieni tūdaļ pārgāja klunkšķienos, un uz rievotās klintssienas mums aizmugurē sāka šūpoties un lēkāt ēna — ķēmīgs cilvēka stāvs zem lejup noliektas milzu pudeles. Glāstoši nošmaukšķi- nādams, Palitlums atlaida lūpas no pudeles kakla un ar nožēlu pavērās spocīgi blāvajā debess jumā, kur plaiksnījās vasarīgās ziemeļblāzmas bālganie stari.

— Dīvains dzēriens, — viņš noteica, — auksts kā ūdens un karsts kā uguns. Dzērājam tas dod spēku, un dzērājam tas atņem spēku. Vecus vīrus tas padara jaunus, bet jaunos vecus. Nogurušo tas pieceļ kājās un vedina staigāt, bet možajam uzveļ miega nastu. Manam brālim sirds bija kā trusītim, bet viņš nobaudīja šo dzērienu un nosita četrus savus ienaidniekus. Mans tēvs bija kā liels vilks, kas ņirdz zobus pret visiem, bet, nobaudījis šo dzērienu, viņš laidās lapās, un tad viņu nošāva no muguras. Tas ir ļoti dīvains dzēriens.

— So dzērienu sauc «Trīs zvaigznītes», un tas ir labāks par žurgu, ar ko tie tur lejā indē savus kuņģus, — es atbildēju, pamādams ar roku pār melno bezdibeni, kur dziļi lejā mirgoja krastmalas ugunskuri — kā sīku liesmiņu spiets, kas naktij piešķīra it kā saskanīgu realitāti.

Palitlums nopūtās un palocīja galvu.

— Tālab jau es esmu še, pie tevis.

Te viņš ieslēdza pudeli un mani skatienā, kas daiļrunīgāk par visiem vārdiem pauda viņa nekaunīgi alkatīgās slāpes.

— Nē, — es atteicu, noglabādams pudeli starp ceļiem.

— Tagad stāsti par Ligunu. Par «Trim zvaigznītēm» mēs vēl parunāsim pēc tam.

— Tur jau vēl ir daudz, un es nemaz neesmu noguris, — viņš uzmācīgi diedelēja. — Es tikai saslapināšu lūpas un tad stāstīšu par Ligunu un viņa pēdējām dienām.

— Dzērājam tas atņem spēku, — es viņu paķircināju,

— bet možajam tas uzveļ miega nastu.

— Tu esi gudrs, — viņš atbildēja, nebūdams ne dusmīgs, ne aizskarts. — Tāpat kā visi tavi brāļi, tu esi gudrs. Nomodā vai miegā, «Trīs zvaigznītes» arvien ir tev klāt, bet es nekad neesmu redzējis tevi dzeram pārāk ilgi vai pārāk daudz. Un pa tam jūs pievācat visu zeltu, kas slēpjas mūsu kalnos, un zivis, kas peld mūsu jūrās, bet Palitlums un Palitluma brāļi — mēs rokam priekš tevis zeltu un zvejojam zivis, un esam laimīgi, ja tu savā gudrībā izlem mūs aplaimot, atļaudams «Trim zvaigznītēm» apslapēt mūsu lūpas.

— Es biju cerējis paklausīties par Ligunu, — nepacietīgi attraucu. — Nakts iet uz galu, un rīt mūs gaida grūts ceļojums.

Nožāvājos un it kā grasījos celties augšā, bet Palitlums satrūcies sarosījās un nekavējoties uzsāka stāstījumu.

— Vecuma galā Liguns vēlējās, lai cilšu starpā valdītu miers. Jaunībā viņš bija pirmais starp cīnītājiem un visu karavadoņu vadonis kā Salās, tā Šaurumos. Visas mūža dienas viņš pavadīja vienās cīņās. Neviens cits nevar lielīties ar tik daudzām rētām, ko cirtuši gan kauls, gan svins, gan dzelzs. Viņam bija trīs sievas un no katras sievas divi dēli, bet visi dēli, no pirmdzimtā līdz pastarītim, krita kaujā, cīnīdamies tēvam līdzās. Nemierpilns kā laukais lācis, viņš klaiņāja pa visu zemi tālu jo tālu — ziemeļos līdz Unalaškai un Seklajai jūrai, dienvidos līdz Karalienes Šarlotes salām, jā, pat stāsta, ka viņš kopā ar kaikiem devies uz tālo Pjudžetsaunda līci, kur kāvis tavus brāļus to nostiprinātajās mājās.

Bet, kā jau teicu, vecuma galā viņš vēlējās mieru starp ciltīm. Ne jau tāpēc, ka būtu kļuvis bailulis, vai arī tāpēc, ka kārotu sēdēt kaktiņā pie silta ugunskura un pilna poda. Jo viņš nokāva tikpat nežēlīgi un asinskārīgi kā vismežonīgākie, bada laikā sajoza vēderu tāpat kā visjaunākie un devās visbargākajās jūrās un visbīstamākajos cejos tāpat kā visdrosmīgākie. Bet viņa daudzo nodarījumu dēj kara kuģis viņu par sodu aizveda līdz pat tavai zemei, ak, Bārdainais, kas esi ieradies no Bostonas; un gadu pagāja daudz, pirms viņš atgriezās, — es toreiz biju uzaudzis mazliet lielāks par puiku un mazliet mazāks par jaunekli. Un Liguns, vecuma galā palicis bez bērniem, mani iemīļoja un, tā kā pats bija kļuvis gudrs, mācīja mani savā gudrībā.

«Cīnīties ir jauki, ak, Palitlum,» viņš sacīja. Nē, nē, ak, Bārdainais, tai laikā mani nesauca par Palitlumu, mans vārds bija Olo — Allaž Izsalkušais. Dzeršana — tā nāca vēlāk. «Cīnīties ir jauki,» Liguns teica, «bet tas ir aplam. Pats savām acīm redzēju, ka Zemē, kur dzīvo vīri no Bostonas, viņi necīnās cits ar citu, un tāpēc viņi ir stipri. Tālabad, ka ir stipri, viņi nāk pie mums, kas dzīvojam Salās un Šaurumos, un mēs viņu priekšā esam kā ugunskuru dūmi un kā jūras migla. Tālab es tev saku: cīnīties ir jauki, varen jauki, tomēr tas ir aplam.»

Šā iemesla pēc Liguns, kaut allažiņ bijis pirmais starp cīnītājiem, arvien visskaļak runāja vārdus miera labā. Un tā nu, kad Liguns jau bija ļoti vecs, pie tam dižākais no virsaišiem un bagātākais no vīriem, viņš sarīkoja potlaču. Tāda potlača nekad vēl nav bijis. Piecsimt kanoe rindā stāvēja gar upes krastu, un no katras laivas izkāpa ne mazāk par desmit vīriem vai sievām. Sapulcējušās bija astoņas ciltis; atbraukuši bija visi — sākot ar vispirmo un vecāko sirmgalvi un beidzot ar vispēdīgo un jaunāko bērniņu. Padzirduši par Liguna potlaču, bija ieradušies vīri no vistālīnākajām ciltīm, kā arī vareni ceļotāji un zelta meklētāji. Un septiņas dienas no vietas viņi pildīja vēderu ar Liguna gaļu un dzērienu. Viņš izdalīja viesiem astoņi tūkstoši segu, to es zinu noteikti, jo kurš gan cits, ja ne es biju tas, kas veda rēķinus un sadalīja dāvanas atbilstoši katra nopelniem un stāvoklim? Dzīrēm beidzoties, Liguns bija nabags; bet viņa vārds skanēja no visu lūpām, un citi virsaiši grieza zobus aiz skaudības par viņa dižo slavu.

Un tālab, ka viņa vārdiem bija svars, Liguns sludināja mieru; viņš ceļoja pa visiem potlačiem un dzīrēm, un cilšu sanāksmēm, lai varētu sludināt mieru. Tā nu notika, ka mēs kopā, Liguns un es, aizceļojām uz lielajām dzīrēm,

ko rīkoja Niblaks, kurš bija virsaitis pār upmalas indiāņiem — skutu cilti, kas mitinās netālu no stiklniem. Tas bija Liguna pēdējās dienas, viņš bija ļoti vecs un ļoti tuvu nāvei. Viņš klepoja no auksta vēja un ugunskura dūmiem, un bieži jo bieži viņam pa muti tecēja sarkanas asinis, tā ka mēs jau domājām, ka nupat mirs.

«Nē,» viņš reiz sacīja šādā brīdī, «es gan labāk vēlētos nomirt, kad asinis šļācas gar dunci, kad šķind tērauds un ož pēc pulvera, kad vīri skaļi kliedz sāpēs, ko tiem nodarījusi aukstā dzelzs un žiglais svins.» Bija skaidri redzams, ak, Bārdainais, ka viņa sirds vēl alkst pēc cīņas.