Džeks Londons: Baltais Ilknis

Vēlāk tajā pašā dienā viņam pie staļļa atkal ceļā pa­gadījās klejojoša vista. Viens no zirgu puišiem steidzās to glābt. Nezinādams nekā par Baltā Ilkņa raksturu, viņš paķēra par pārmācības ieroci šmaugu pātagu. Sajutis pirmo pātagas cirtienu, suns pameta vistu un gāzās virsū cilvēkam. Balto Ilkni būtu savaldījusi nūja, tikai ne pā­taga. Otrais cirtiens viņu sasniedza lēcienā, un viņš to saņēma klusēdams, pat nesaraudartiies sāpēs; kad suns klupa zirgu puisim pie rīkles, tas, iekliegdamies «Vai die­viņ!», atstrepuļoja atpakaļ. Puisis nometa pātagu un ar rokām sargāja kaklu. Rezultātā delms tika pāršķelts līdz kaulam.

Nabaga cilvēks bija drausmīgi pārbijies. Viņu tik daudz nesamulsināja Baltā Ilkņa negantais niknums kā baismā klusēšana. Sargādams ar sakosto roku kaklu un seju, viņš mēģināja tikt līdz šķūnim. Ļauni puisim būtu klājies, ja pēkšņi nebūtu parādījusies Kollija. Tāpat kā viņa jau reiz bija izglābusi dzīvību Dikam, viņa tagad izglāba zirgu puisi. Niknumā zvērodama, viņa brāzās virsū Bal­tajam Ilknim. Viņai tātad bijusi taisnība. Viņa bijusi gud­rāka par lētticīgajiem dieviem. Visas viņas aizdomas biju­šas pamatotas. Sensenais laupītājs atkal uzņēmis vecos niķus.

Zirgu puisis iebēga stallī, bet Baltais Ilknis centās at­vairīt Kollijas negantos zobus vai arī grieza tiem pretī kamiesi, pats virpuļodams kā vilciņš. Taču Kollija šoreiz neapmierinājās un nemeta pēc brīža mieru kā citām rei­zēm. Tieši otrādi, viņas uzbudinājums un niknums ar katru mirkli pieauga, līdz pēdīgi Baltais Ilknis aizmirsa lepnumu un meklēja glābiņu, aizbēgot uz tīrumiem.

— Viņš iemācīsies likt vistas mierā, — saimnieks sa­cīja, — bet es nevaru viņam to iemācīt, ja neesmu no­tvēris tieši pie nedarba.

Divas dienas vēlāk nedarbs tika izdarīts, turklāt daudz plašākā apjomā, nekā saimnieks bija paredzējis. Baltais Ilknis pamatīgi izpētīja vistu kūti un vistu parašas. Vēlu vakarā, kad tās jau bija satupušas laktā, viņš uzrāpās uz nesen sakrautu baļķu grēdas. No turienes viņš nokļuva uz vistu kūts jumta, atrada lūku un pa to nolēca zemē. Mirkli vēlāk viņš jau atradās kūtī — un slaktiņš sākās.

No rīta, kad saimnieks iznāca verandā, viņa skatiens atdūrās pret piecdesmit baltām leghornietem, ko staļļa puisis bija noguldījis glītā rindā. Saimnieks klusi iesvil­pās — sākumā aiz pārsteiguma, bet beigās jau aiz ap­brīnas. Viņa skatiens sastapās arī ar Balta Ilkņa acīm, kurās viņš neredzēja ne mazākā kauna vai apjukuma pa­zīmju. Suns izturējās lepni, it kā būtu izdarījis uzteicamu darbu, par ko gaidāms atalgojums. Viņš neapzinājās grēka. Domājot par nepatīkamo pienākumu, saimnieks cieši saknieba lūpas. Tad skarbi uzrunāja bez vainas vai­nīgo, un viņa balsī grandīja dieva dusmība. Runādams viņš bakstīja Baltā Ilkņa purnu pret nogalinātajām vis­tām un pamatīgi tam iebelza.

Baltais Ilknis nekad vairs nemēģināja ielauzties vistu kūtī. Likums to aizliedza, un viņš bija likumu izpratis. Pēc tam saimnieks viņu aizveda pie vistām. Ieraugot vis­apkārt lidināmies dzīvo barību turpat degungalā, Balta­jam Ilknim, dabiski, radās vēlēšanās lēcienā sagrābt kādu vistu. Viņš jau grasījās lēkt, kad saimnieka balss viņu apturēja. Viņi palika kūtī veselu pusstundu. Dabiskā tiek­sme vairākkārt ņēma virsroku, bet ikreiz, tikko Baltais Ilknis gribēja tai paklausīt, saimnieka balss viņu laikus apstādināja. Tā viņš iegaumēja likumu un, pirms viņi bija izgājuši no vistu valstības, iemācījās nelikties gar šiem putniem ne zinis.

— Vistu kodēji nav izmācāmi, — skumji galvu grozī­dams, pie brokastīm sacīja tiesnesis Skots, kad dēls vi­ņam pastāstīja, kā apmācījis Balto Ilkni. — Ja suns tādā niķi ieņemies un dabūjis nobaudīt asinis… — Viņš vēl­reiz skumīgi nogrozīja galvu.

Taču Vīdons Skots nebija ar tēvu vienis prātis.

— Zini, ko es izdarīšu, — viņš beidzot ieteicās, — ieslēgšu Balto Ilkni vistu kūtī uz visu pēcpusdienu.

— Padomā jel par vistām, — iebilda tiesnesis.

— Vēl vairāk, — dēls turpināja, — par katru nogali­nātu vistu es tev samaksāšu zelta dolāru sāpju naudas.

— Bet tēvam arī vajadzētu uzlikt kādu sodu, _ iemi­nējas Beta.

Māsa viņai piebalsoja, un vjsi pārējie ģimenes locekļi, kas sēdēja pie galda, ierosinājumu atbalstīja. Tiesnesis Skots piekrizdams pamāja.

— Labi. — Vīdons Skots mirkli padomāja. — Ja Bal­tais Ilknis zināmā laika sprīdī nebūs aizticis nevienu vistu, tev par katrām desmit minūtēm, ko viņš pavadīs vistu kūtī, vajadzēs svarīgā un svinīgā balsī, kādā tu parasti pasludini spriedumu, viņam pateikt: «Baltais Ilkni, tu esi gudrāks, nekā es domāju.»

No dažādiem slēpņiem ģimenes locekļi vēroja, kas no­tiks. Taču viņi piedzīvoja vilšanos. Kad saimnieks bija Balto Ilkni ieslēdzis kūtī un pats aizgājis, suns nolikās zemē un aizmiga. Tikai vienu pašu reizi viņš piecēlās un aizgāja pie ūdens siles padzerties. Gar vistām viņš neli­kās ne zinis. Viņam tās vienkārši neeksistēja. Pulksten četros viņš ieskrējies uzlēca uz kūts griestiem un, otrā pusē nolēcis no jumta zemē, rāmiem rikšiem devās uz māju. Viņš bija likumu iemācījies. Verandā tienesis Skots visas sajūsminātās ģimenes klātbūtnē, Baltajam Ilknim acīs skatīdamies, sešpadsmit reižu lēnām un svinīgi pa­ziņoja: «Baltais Ilkni, tu esi gudrāks, nekā es domāju.»

Taču likumu bija tik daudz, ka Baltais Ilknis bieži ap­juka un izpelnījās nežēlastību. Viņam vajadzēja paturēt prātā, ka nedrīkst aiztikt arī citiem dieviem piederošas vistas. Bez tam vēl bija kaķi, truši un tītari, tos visus vajadzēja likt mierā. Pēc pirmās iepazīšanās ar likumu Baltajam Ilknim radās iespaids, ka nedrīkst aiztikt ne­vienu dzīvu būtni. Ganībās aiz mājas paipala varēja ne­traucēta pacelties spārnos viņam pašā degungalā. Sa­sprindzis, drebēdams medību alkās, viņš apvaldīja savu instinktu un neizkustējās ne no vietas. Viņš pakļāvās dievu gribai.

Bet tad kādu dienu turpat ganībās aiz mājas viņš redzēja, kā Diks, iztramdījis zaķi, sāk dzīties tam pakaļ. Saimnieks mierīgi noskatījās un neiejaucās. Vēl vairāk, viņš pat paskubināja Balto Ilkni piedalīties medībās. No tās reizes Baltais Ilknis saprata, ka uz zaķiem aizliegums neattiecas. Beigu beigās viņš izprātoja likumu pilnīgi. Nedrīkst celt naidu ar mājdzīvniekiem. Nav nepieciešams ar tiem draudzēties, tomēr vismaz neitralitāte jāievēro. Toties citi dzīvnieki — vāveres, paipalas, zaķi — piederēja Pirmatnībai un nekad nebija pakļāvušies cilvēkiem. Tie bija katra suņa likumīgs laupījums. Dievi aizsargāja vie­nīgi pieradinātās būtnes un neļāva tām citai citu iznīci­nāt. Dievi bija noteicēji pār savu padoto dzīvību un nāvi un šo savu varu greizsirdīgi sargāja.

Santa Klāras ielejā dzīve salīdzinājumā ar vienkāršo dzīvi Ziemeļos bija gaužam sarežģīta. Galvenais, ko pra­sīja civilizācija, bija apvaldība un noturība — tā lielā sevis savaldīšana, kas šķita liega kā zirnekļa tīmeklis un tomēr bija cieta kā tērauds. Dzīvei te bija tūkstoš seju, un Baltajam Ilknim vajadzēja tās visas iepazīt — piemē­ram, kad viņš skrēja pakaļ saimnieka ratiem ceļā uz San- hosē pilsētu vai gaidīja uz ielas, kad pajūgs bija apstā­jies. Dzīve plūda viņam garām — dziļa, plaša un daudz­veidīga, nemitīgi ielauzdamās viņa apziņā, prasīdama no viņa acumirklīgu pieskaņošanos un reakciju un gan­drīz vienmēr likdama viņam apspiest savus dabiskos impulsus.