Džeks Londons: Baltais Ilknis

Diena ritēja aiz dienas, dāsni lejot nebeidzamu saules mirdzumu pār Santa Klāras ieleju. Bet, kad tās sāka rauties īsākas un tuvojās Baltā Ilkņa otrā ziema Dien­vidos, viņš atklāja kaut ko jaunu un pavisam dīvainu. Kollijas zobi bija zaudējuši asumu. Kodieni kļuva rota­ļīgi un tik viegli, ka nemaz vairs nesagādāja sāpes. Viņš aizmirsa, ka kuce visu laiku bojājusi viņam omu, un, kad tā reiz sāka lēkāt viņam apkārt, arī viņš savā svinīgajā manierē mēģināja izturēties tikpat rotaļīgi, kas iznāca gaužam smieklīgi un neveikli.

Kādu dienu Kollija aizvilināja viņu skrējienā pāri pļa­vām un tālāk mežā. Tas notika pēcpusdienā, kad saim­nieks gatavojās doties izjādē, un Baltais Ilknis to zināja. Apseglotais zirgs jau gaidīja pie namdurvīm. Baltais Ilknis vilcinājās. Bet viņā pamodās kaut kas spēcīgāks par visiem likumiem, ko bija iemācījies, spēcīgāks par ierašām, ko bija piesavinājies, spēcīgāks par mīlestību uz saimnieku, spēcīgāks pat par dzīvotgribu; un, kad šajā svārstīšanās mirklī Kollija viņam viegli iekoda un aizjo­ņoja, viņš pagriezās un aizskrēja tai pakaļ. Saimnieks todien izjādē devās bez pavadoņa; bet pa mežu plecu pie pleca skrēja Baltais Ilknis un Kollija, gluži tāpat kā pirms gadiem viņa māte Kiče bija skrējusi ar veco Vien- aci pa klusējošo Ziemeļu meža biezokni.

Tieši ap šo laiku visas avīzes plaši un gari rakstīja par kāda ieslodzītā pārdrošo izbēgšanu no Sankventinas cietuma. Izbēgušais bija bīstams noziedznieks. Cilvēks,

kas sakropļots, jau piedzimstot. It kā aiz pārpratuma pie­dzimušais nebija iemantojis nekā laba no tā, ko viņam sniedza sabiedrības palīdzīgās rokas. Sabiedrības rokas ir nežēlīgas, un šis cilvēks kļuva par pamācošu piemēru tam, ko tās spēj izdarīt. Viņš bija kļuvis par zvēru — par zvēru cilvēka izskatā, turklāt par tik bīstamu zvēru, ka viņu varēja nosaukt vienīgi par plēsoņu.

Sankventinas cietumā viņu uzskatīja par nelabojamu. Viņa stūrgalvību nespēja salauzt nekādi sodi. Viņš bija ar mieru aiziet bojā, neprāta niknumā cīnīdamies līdz pē­dējam elpas vilcienam, bet nespēja dzīvot uzvarēts. Jo mežonīgāk viņš cīnījās, jo cietsirdīgāk sabiedrība ar viņu apgājās, bet cietsirdības vienīgais panākums bija tāds, ka viņš kļuva vēl negantāks. Spaidu krekls, badināšana un dauzīšana nebija pareizie cīņā pret Džimu Holu lieto­jamie paņēmieni; bet citādu apiešanos viņš nekad nebija pieredzējis. Tā ar viņu apgājās jau toreiz, kad viņš vēl bija mazs puišelis Sanfrancisko graustu rajonā — mīksts māls sabiedrības rokās, no kura varēja izveidot, ko vien vēlējās.

Kad Dzims Mols trešo reizi izcieta sodu cietumā, tur gadījās cietumsargs, kas bija gandrīz tāds pats zvērs kā viņš. Sargs izturējās pret cietumnieku nekrietni, apmeloja viņu uzraugam, nolaupīja viņam pat pēdīgās — nožēlo­jamās tiesības un vajāja viņu kā mācēdams. Sargs at­šķīrās no Džima Mola vienīgi ar to, ka staigāja, apbru­ņojies ar atslēgu saišķi un revolveri. Džimam Holam bija tikai kailas rokas un zobi. Tomēr kādu dienu viņš klupa sargam pie rīkles un iekodās tajā kā džungļu zvērs.

Pēc šā gadījuma Džimu Holu ievietoja nelabojamo ka­merā. Tur viņš nodzīvoja trīs gadus. Visa kamera bija caurcaurēm no dzelzs — grīda, sienas, griesti. Ne reizes viņš nedabūja redzēt ne debesis, ne sauli. Dienu tur val­dīja mijkrēslis, naktī — melns klusums. Viņš bija dzīvs aprakts dzelzs kapā. Viņš neredzēja cilvēku sejas, nedzir­dēja cilvēku balsis. Kad viņam iestūma barību, viņš rēca kā meža zvērs. Viņš nīda visu. Dienām un naktīm viņš gaudoja niknumā. Tad nedēļām un mēnešiem neizlaida ne skaņas, pats sagrauzdams savu dvēseli baismajā, melnajā klusumā. Un tomēr viņš bija cilvēks, un viņa prātā pe­rinājās trakākās šausmas, kādas jel kad rādījušās satra­cinātu smadzeņu murgos.

Un tad kādu nakti viņš izbēga. Uzraugs apgalvoja, ka tas neesot iespējams, taču kamera bija tukša, bet uz sliek­šņa gulēja noslepkavotā cietumsarga līķis. Divi citi no­slepkavoti cietumsargi norādīja viņa tālāko ceju pa cie­tumu līdz pat ārējam mūrim, un visus viņš bija nogali­nājis ar kailām rokām, lai izvairītos no trokšņa.

Nu viņš bija apbruņots ar nomaitāto cietumsargu iero­čiem — dzīvs arsenāls, kas, kalnos slapstīdamies, bēga, sabiedrības likumīgās varas vajāts. Par viņa galvu bija izsludināts daudz zelta. Mantkārīgie fermeri, ar bisēm apbruņojušies, dzina viņam pēdas. Ar viņa asinīm dažs labs varētu izpirkt ķīlu zīmi vai nosūtīt dēlu uz koledžu. Pilsoņu pienākuma mudināti, daudzi ņēma rokā šauteni un devās vajāt bēgli. Vesels suņu bars sekoja pa viņa asiņainajām pēdām. Arī likuma asinssuņi, sabiedrības algotņi, neatstājās no viņa iemītās takas ne dienu, ne nakti, izmantodami cīņai telefonu, telegrāfu un speciāl- vilcienus.

Reizēm viņi to bezmaz notvēra, un viri varonīgi stājās tam pretī vai metās bēgt, kur pagadījās, par lielu sa­jūsmu visai zemei, visiem, kas šīs ziņas lasīja avīzē, pie. brokastu galda sēžot. Pēc šādām sadursmēm kritušos un ievainotos nogādāja atpakaļ pilsētā, bet viņu vietā cil­vēka medībās stājās citi tīkotāji.

Un tad Džims ITols pazuda. Asinssuņi velti ošņāja iz­gaisušās pēdas. Apbruņoti vīri apturēja nevainīgus ferme­rus un pieprasīja, lai tie pierāda savu personību; asins- naudas kārotāji desmitiem reižu teicās atraduši kalnos Dzima Mola līķi.

Sjeravistā avīžu ziņojumus lasīja drīzāk ar satraukumu nekā ar ziņkāri. Sievietes bija pārbijušās. Tiesnesis Skots viņas mierināja un zoboja, taču bez īsta pamata, jo īsi pirms viņa aiziešanas pensijā Džims Hols bija stāvējis apsūdzēto solā un no viņa mutes saņēmis spriedumu. Tur­pat tiesas zālē visu cilvēku priekšā Džims Hols zvērēja, ka pienākšot diena, kad viņš atriebšoties tiesnesim, kas viņu notiesājis.

Tā bija vienīgā reize, kad Džims Hols patiesi nebija vainīgs. Viņš nebija izdarījis noziegumu, par kuru tika notiesāts. Tas bija gadījums, ko policijas un zagļu žar­gonā dēvē par «tīšu ietupināšanu». Džims Hols tika «ietupināts» par noziegumu, ko nebija pastrādājis. Ņemot vērā, ka apsūdzētais jau pirms tam bija divreiz tiesāts,

tiesnesis Skots piesprieda viņam piecdesmit gadus cietum­soda.

Tiesnesis Skots daudz ko nezināja, viņš nezināja arī to, ka neviļus kjuvis par līdzdalībnieku policijas mahinā­cijā, ka liecības safabricētas un sagrozītas, ka Džims Hols nav vainīgs noziegumā, kurā tika apsūdzēts. Džims Hols savukārt nezināja, ka tiesnesis Skots nav pareizi informēts. Džims Hols domāja, ka tiesnesim viss zināms un tas ir uz vienu roku ar policiju, piejaudams tik brē­cošu netaisnību. Tādēļ tai brīdī, kad tiesnesis Skots no­tiesāja apsūdzēto uz piecdesmit gadiem dzīvei, kas ne ar ko neatšķīrās no nāves, Džims ITols, kaisli ienīzdams sa­biedrību, kura vienmēr bija ar viņu apgājusies tik ļauni, pietraucās kājās un plosījās, līdz pusducis naidnieku zila­jos formas tērpos viņu savaldīja. Tiesnesi Skotu viņš uz­skatīja par pamatakmeni netaisnības cietoksnī un tāpēc tieši pār tiesnesi Skotu ļāva izvirst sava naida lavīnai, un piedraudēja atriebību nākotnē. Tad Džims Hols pazuda dzīvē, kas līdzinājās kapam … un izbēga.

Baltais Ilknis par to visu nezināja nenieka. Bet viņam ar saimnieka sievu Alisi bija kopīgs noslēpums. Ik vakaru, kad Sjeravistā visi bija devušies pie miera, viņa piecēlās un ielaida Balto Ilkni lielajā priekšnamā pārgulēt. Tā kā Baltais Ilknis nebija istabas suns, viņam nebija atļauts gulēt saimnieka mājā; tādēļ saimnieka sieva katru rītu pašā agrumā nokāpa lejā un izlaida viņu ārā, pirms citi ģimenes locekļi modās.