Džeks Londons: Baltais Ilknis

— Kollij, šurp! — uzsauca svešais vīrs, kas sēdēja ratos.

Vīdons Skots iesmējās.

— Nekas, tēt. Tā ir laba mācība. Baltajam Ilknim te būs daudz kas jāiegaumē, jo labāk, ja viņš to sāks tūliņ. Gan jau pieradīs.

Pajūgs brauca tālāk, un Kollija visu laiku pinās Bal­tajam Ilknim pa priekšu. Nogriezies no ceļa un apskrie- dams likumu pa zālāju, viņš centās aizskriet kucei priekšā; bet tā ar mazāku likumu pasteidzās pretī un sagaidīja viņu ar baltiem, atžņiebtiem zobiem. Baltais Ilknis traucās pāri ceļam un mēģināja otrā pusē pa zālāju tikt pie mērķa, bet arī tur viņa jau gadījās priekšā.

Kati veda saimnieku projām. Baltais Ilknis redzēja tos nozūdam starp kokiem. Stāvoklis kļuva izmisīgs. Viņš vēlreiz lūkoja apmest loku. Kollija ātri sekoja viņam pa pēdām. Tad viņš negaidot pagriezās tai taisni pretī. Tas bija vecs pārbaudīts cīņas paņēmiens. Ar savu plecu viņš spēcīgi piegrūda kucei pie kamieša. Trieciens kuci nogāza zemē. Viņa ne tikai pakrita, bet ar ātrā skrējiena inerci vairākas reizes apvēlās ripā; cenzdamās noturēties, viņa atspērās ar kājām ceļa grantī un aiz ievainota lepnuma un zaudētās pašcieņas skaļi iekaucās.

Baltais Ilknis lieki nevilcinājās. Ceļš bija atbrīvots, un vairāk viņam nekā nevajadzēja. Kollija kaukdama un rie­dama sāka drāzties viņam pakaļ. Viņš joņoja taisni uz priekšu, bet, ja nu reiz bija runa par īstu skriešanu, tad Baltais Ilknis dažu labu varēja pamācīt, kā tas darāms. Kuce joņoja aizgūtnēm, histēriski, katrā lēcienā piepūlē­dama visus muskuļus, likdama lietā pēdējos spēkus; bet Baltais Ilknis bez grūtībām slīdēja arvien tālāk, viņš skrēja viegli, klusu, aizplīvoja pa zālāju kā rēgs.

Apskrējis apkārt mājas stūrim, viņš pie parādes dur­vīm panāca pajūgu. Tas bija apstājies, un saimnieks pat­laban kāpa ārā. Sajā mirklī, vēl joprojām joņojot pilnā ātrumā, Baltais Ilknis pēkšņi sajuta, ka viņam uzbrūk no sāniem. Viņam virsū drāzās skotu kurts. Baltais Ilknis gribēja uzbrukumu atsist. Taču viņš skrēja pārāk ātri un svešais suns atradās pārāk tuvu. Tas ietriecās viņam sā­nos. No negaidītā belziena Baltais Ilknis nogāzās zemē un apmeta kūleni. Kad viņš pielēca kājās, viņam bija baismīgs izskats: ausis cieši pieglauztas galvai, lūpas raustījās, deguns saraukts, un atņirgtie zobi klaudzēdami sacirtās turpat pie svešā suņa mīkstā kakla.

Saimnieks skrēja šurp, bet atradās vēl pārāk tālu: kur­tam dzīvību izglāba Kollija. Iekams Baltais Ilknis pa­guva otrreiz lēkt izšķirošajā triecienā, pareizāk sakot, kad viņš jau grasījās lēkt, pieskrēja Kollija. Viņa bija gan­drīz bez elpas, nemaz jau nerunājot par pazemojumu, ka tika bez ceremonijām notriekta ceļa putekļos, tādēļ tagad piedrāzās kā viesuļvētra — kvēlodama aizvainotā paš­cieņā, pamatotā niknumā un instinktīvā naidā pret šo laupītāju no Ziemeļu mežiem. Taisnā leņķī viņa deva Bal­tajam Ilknim belzienu pašā lēciena brīdī, un viņš vēlreiz nogāzās un apmeta kūleni.

Nākamajā mirklī piesteidzās saimnieks, pieturēja ar vienu roku Balto Ilkni, kamēr viņa tēvs pasauca pie sevis abus pārējos suņus.

— Ir nu gan sirsnīga sagaidīšana vilkam vientuļnie­kam no Arktikas, — sacīja saimnieks, gaidīdams, līdz Baltais Ilknis, juzdams viņa glāstošo roku, pamazām no­mierinās. — Cik zināms, viņš visā mūžā tikai vienu vie­nīgu reizi notriekts no kājām, bet šeit izvārtīts pa zemi divreiz pusminūtes laikā.

Pajūgs aizbrauca, un no mājas iznāca vēl vairāki sveši dievi. Daži palika bijīgi stāvam pa gabaliņu, bet divi, proti, sievietes, atkārtoja naidīgo izdarību, apķeroties saimniekam ap kaklu. Taču Baltais Ilknis jau sāka pie šādas rīcības pierast. Likās, nekas ļauns no tā nenotika, turklāt arī dievu runā nekas nešķita draudīgs. Šie dievi gribēja tuvoties ari Baltajam Ilknim, bet viņš tos laikus ar ņurdienu brīdināja, un to pašu darīja saimnieks, kaut ko paskaidrodams. Šādos brīžos Baltais Ilknis cieši pie­glaudās saimniekam pie kājām — un tas viņu nomieri­nāja, noglāstot savam sunim galvu.

Paklausīdams komandai «Dik, vietā!», kurts bija uzkāpis pa kāpnēm un nogūlies uz verandas, vēl joprojām ņurdē­dams un drūmi noraudzīdainies svešajā atnācējā. Koliiju bija pievākuši kāda no svešajām dievēm un, apskāvusi abām rokam tās kaklu, čubināja un glaudīja kuci; Kollija tomēr bija pārāk pārsteigta un sašutusi, nemierīgi smilk- stēdama, viņa sūdzējās par to, ka dievi atļauj šim vil­kam te uzturēties^ dziļi pārliecināta, ka tā ir liela kļūda.

Visi dievi kāpa augšā uz verandu. Baltais Ilknis cieši sekoja savam saimniekam pa pēdām. Diks, uz verandas gulēdams, nikni ierūcās, un Baltais Ilknis, augšup kāp­dams, sacēla spalvu un atrūca pretī.

— Ievediet Koli iju iekšā un ļaujiet tiem abiem izkau­ties, — ierosināja Skota tēvs, — pēc tam viņi kļūs labi draugi.

— Tādā gadījumā Baltajam Ilknim, lai pierādītu savu draudzību, vajadzēs kļūt par galveno sērotāju bērēs, — smiedamies atteica saimnieks.

Skots, vecākais, neticīgi paraudzījās vispirms uz Balto Ilkni, tad uz Diku un pēdīgi uz savu dēlu.

— Vai tu domā, ka? …

Vīdons palocīja galvu.

— Tieši to es domāju. Minūtes, vēlākais, divu minūšu laikā tavs Diks būs pagalam.

Viņš pagriezās pret Balto Ilkni.

— Nāc šurp, vilks! Iekšā būs jāiet tev.

Baltais Ilknis stīviem soļiem uzkāpa līdz augšai un pārgāja pāri verandai, asti atšāvis un Diku no acīm ne- izlaizdams, lai novērstu iespējamu uzbrukumu no sāniem un nodrošinātos pret nezināmām briesmām, kas viņam varētu uzklupt no mājas iekšienes. Taču no turienes, šķiet, nekas briesmīgs nedraudēja un, kad, iekšā iegājis, viņš vērīgi palūkojās visapkārt, kur šausmonis būtu varējis noslēpties, arī nekā aizdomīga nemanīja. Tad, apmierināti nosēkdamies, viņš apgūlās saimniekam pie kājām, vērīgi sekodams visam, kas apkārt notiek, ik mirkli būdams ga­tavs traukties kājās un cīnīties par savu dzīvību ar vi­siem briesmekļiem, kas viņam droši vien uzglūnēs šajā slazdā.

Baltais Ilknis jau pēc dabas prata piemēroties, turklāt viņš bija daudz ceļojis un iemācījies, cik nepieciešami ir pieskaņoties jaunajai videi. Seit Sjeravistā, kā sauca ties­neša Skota muižu, Baltais Ilknis drīz vien sāka justies kā mājās. Ar suņiem turpmāk vairs nekādi ķīviņi neiz­nāca. Tie, šķiet, labāk saprata Dienvidzemes dievu ierašas nekā viņš, un to acīs Baltais Ilknis bija reabilitēts, kad iegāja mājā kopā ar dieviem. Šie suņi vēl nekad nebija sastapušies ar vilku, bet, ja jau dievi neiebilda pret tā klātbūtni, tad dievu suņiem neatlika nekas cits kā šim likumam pakļauties.

Dikam sākumā bija jāpārdzīvo daži neveikli brīži at­tieksmē pret Balto Ilkni, bet pēc tam viņš samierinājās un sāka uzskatīt atnācēju par mājas piederumu. Ja viss būtu risinājies pēc Dika prāta, abi suņi būtu kļuvuši labi draugi; bet Baltais Ilknis draudzību nevēlējās. Viņš no citiem suņiem prasīja tikai vienu: lai viņu liek mierā. Visu mūžu viņš bija turējies nomaļu no saviem ciltsbrā­ļiem un arī tagad ilgojās palikt vienatnē. Dika uzmācība viņu apgrūtināja, un viņš ņurdēdams to atvairīja. Jau Ziemeļos viņš bija izpratis, ka nedrīkst aiztikt saimnieka suņus, un šo mācību turēja prātā arī tagad. Bet viņš pa­stāvēja, lai ievēro arī viņa prasību dzīvot atšķirtībā, un tik pilnīgi ignorēja Diku, ka lādzīgais kurts beidzot atteicās no tuvošanās mēģinājumiem un vairs neinteresē­jās par viņu vairāk kā par slitas stabu staļļa priekšā.