Džeks Londons: Baltais Ilknis

Pilsētā bija skārņi, kur gaļa karājās viegli sasniedzamā vietā. Bet gaļu nedrīkstēja aiztikt. Mājās, kur saimnieks gāja ciemos, bija kaķi, bet tos vajadzēja likt mierā. Un visur bija suņi, kas ņirdza viņam pretī zobus, bet šiem suņiem nedrīkstēja klupt kažokā. Pa ļaužu pilnajām ietvēm gāja neskaitāmi cilvēki, kuru uzmanību piesaistīja Baltais Ilknis. Tie apstājās, blenza uz viņu, piesauca vēl klāt citus, sāka viņu pētīt, uzrunāt un — visļaunākais — pat glaudīt. Bet viņam vajadzēja paciest svešo roku bīs­tamo pieskaršanos. Viņš iemācījās paciesties. Vēl vairāk, viņš pat pārvarēja savu neveiklību un biklumu. Visai augstprātīgi viņš pieņēma neskaitāmo svešo dievu uzma­nības izrādīšanu. To labvēlību viņš uzņēma ar labvēlīgu pašapziņu. No otras puses, viņam piemita kaut kas tāds, kas nepieļāva sevišķi familiāru izturēšanos. Svešie no­glaudīja viņam galvu un gāja tālāk, paši varen noprie­cādamies par savu drosmi.

Taču ne vienmēr Baltajam Ilknim laimējās tikt cauri tik viegli. Kad viņš rikšoja ratiem nopakaļ pa Sanhosē priekšpilsētas ielām, tur parasti gadījās daži puikas, kas viņam svieda ar akmeņiem. Bet viņš zināja, ka nedrīkst mesties tiem pakaļ un ieklupt stilbos. Šajos gadījumos viņam ar varu vajadzēja apspiest pašaizsardzības instinktu — un viņš to apspieda, jo pamazām kļuva par pieradinātu, civilizētu suni.

Tomēr patikt Baltajam Ilknim šī kārtība nepatika. Vi­ņam, zināms, nebija izprotama taisnīguma un godīgas' spēles abstraktā jēga. Taču zināmā mērā katrai dzīvai būtnei piemīt taisnīguma un godīguma izjūta, un viņam šķita netaisnīgi, ka nedrīkst aizstāvēties pret akmeņu sviedējiem. Viņš bija aizmirsis, ka starp viņu un dieviem noslēgtajā līgumā paredzēts — dieviem jārūpējas par viņu un viņš jāaizstāv. Bet kādu dienu saimnieks ar pā­tagu rokā izlēca no ratiem un nosukāja akmeņu sviedējus. Pēc tam akmeņi uz Balto Ilkni vairs nelidoja, viņš to saprata un jutas gandarīts.

Drīz viņam gadījās piedzīvot ko līdzīgu. Ceļā uz pil­sētu ap krogu lielceļu krustos slaistījās trīs suņi, kas ik­reiz sāka viņu vajāt, kad viņš skrēja garām. Zinādams, kā beidzas Baltā Ilkņa sadursmes ar suņiem, saimnieks nepagurdams bija kalis viņam galvā likumu, ka nedrīkst kauties. Labi iegaumējis šo likumu, Baltais Ilknis, skrie­dams garām krogam, ikreiz piedzīvoja ļoti nepatīkamus brīžus. Pēc pirmā uzbrukšanas mēģinājuma viņš ar niknu ņurdienu visus trīs suņus aizdzina pieklājīgā attālumā, bet tie vēl ilgi skrēja pakaļ ņerkstēdami, vaukšķēdami, viņu apvainodami. Tā turpinājās krietni ilgu laiku. Kroga apmeklētāji pat skubināja savus suņus uzbrukt Baltajam Ilknim. Kādu dienu viņi sāka tos atklāti pucināt. Saim­nieks apturēja zirgus.

— Ņem ciet! — viņš uzsauca Baltajam Ilknim.

Baltais Ilknis to nespēja aptvert. Viņš uzlūkoja pār­mijus gan saimnieku, gan suņus. Tad viņa skatiens, sa­traukti jautājot, atgriezās pie saimnieka.

Ņem ciet, vecīt! Sadod viņiem!

Baltais Ilknis vairs nekavējās. Pagriezies viņš klusē­dams gāzās virsū ienaidniekiem. Viņam pretī metas visi trīs vienprātīgi. Atskanēja rejas, ņurdieni, zobu klakstoņa, suņi savēlās vienā kamolā. Lielceļa putekļi savērpās mā­konī un aizsedza kaujas lauku. Taču pēc pāris minūtēm

divi suņi uz ceļa raustījās agonijā, bet trešais deva kā­jām ziņu. Tas pārlēca pār grāvi, izspraucās cauri žogam un aizjoņoja pa lauku. Baltais Ilknis tam sekoja vilka ātrumā, neizlaizdams ne skaņu, un, lauka vidū suni pa­nācis, to nokoda.

Šī trīskāršā slepkavība izbeidza visas viņa nepatikša­nas ar suņiem. Valodas izklīda pa visu ieleju, un cilvēki turpmāk parūpējās, lai viņu suņi nekaitina Cīkstoni Vilku.

Mēneši ritēja cits aiz cita. Dienvidos pārtikas bija pār­pārēm, bet darba nekāda, un Baltais Ilknis dzīvoja lab­klājībā, pārticībā un laimē. Viņš bija nokļuvis Dienvidos ne ģeogrāfiskā nozīmē vien, visa viņa dzīve bija iegrie­zusies Dienvidos. Cilvēku laipnība viņu glāstīja ar sau­les staru maigumu, un viņš atplauka kā labā zemē iedēs­tīta puķe.

Un tomēr viņš ar kaut ko atšķīrās no citiem suņiem. Likumus viņš pārzināja labāk nekā tie, kas citādu dzīvi nebija redzējuši, un viņš šos likumus centās ievērot un pildīt labāk; un tomēr viņā bija patvēries zināms mežo- nīgums, it kā Pirmatnība viņu vēl turētu savā varā un viņā slēptais vilks tikai uz laiku būtu iemidzis.

Nekad viņš nebrāļojās ar citiem suņiem. Savējo vidū viņš bija vientulis un gribēja palikt vientuļš arī turpmāk. Kopš agras bērnības, ciezdams pārestības no Liplipa un visas kucēnu varzas, tāpat arī vēlāk suņu cīņu periodā, dzīvojot pie Skaistā Smita, viņš bija sācis neieredzēt su­ņus. Viņa dzīve bija izgājusi no normālās gultnes, un, attālinādamies no ciltsbrāļiem, viņš bija pieķēries cilvē­kiem.

Turklāt Dienvidos suņi pret viņu izturējās ar aizdo­mām. Viņš tajos modināja instinktīvas bailes no Pirmat­nības, un tie viņu allaž sagaidīja ar ņurdoņu, riešanu un kareivīgu naidu. Viņš savukārt drīz atskārta, ka cīņā ar šiem suņiem nemaz nav nepieciešams kost. Vajadzēja tikai atžņiebt zobus un saraukt purnu, un gandrīz vien­mēr rējīgie uzbrucēji atkāpās.

Taču Baltā Ilkņa dzīvē bija viena smaga sodība — Kollija: Tā viņam nenovēlēja neviena mierīga brīža. Viņa nepakļāvās likumiem, kā to darīja viņš. Lai saimnieks nopūlējās kā nopūlēdamies, viņam neizdevās piespiest Kol- liju sadraudzēties ar Balto Ilkni. Pastāvīgi tam ausīs skanēja kuces niknā, satrauktā ņurdoņa. Viņa neparko ne­spēja piedot Baltajam Ilknim vistu slaktiņu un domāja, ka nekas labs šim vilkam padomā nevar būt. Viņa to tiesāja par neizdarītiem nedarbiem un attiecīgi arī rīkojās. Viņa sagandēja Baltajam Ilknim dzīvi, sekodama kā po­licists uz katra soļa, ko viņš spēra staļļa tuvumā vai ārpus mājas, un vajadzēja tikai viņam ziņkārīgi pamest acis uz balodi vai cāli, lai Kollija sāktu neganti un nikni riet. Viņa iemīļotais paņēmiens, kā apklusināt kuci, bija apgulties, nolikt galvu uz priekšķepām un izlikties aizmi­gušam. Tas Koli iju ikreiz apmulsināja un nomierināja.

Ja neņēma vērā nepatikšanas, ko sagādāja Kollija, Baltā Ilkņa dienas ritēja labi un tīkami. Viņš bija iemā­cījies savaldīties un ievērot likumus. Ar laiku viņš kļuva nosvērts, rāms un filozofiski iecietīgs. Nebija vairs jā­dzīvo naidīgā vidē. Briesmas, sāpes un nāves draudi vairs neuzglūnēja no visām pusēm. Ar laiku izzuda arī pastā­vīgā šausmu un nelaimes nojausma. Dzīve bija kļuvusi tīkama un viegla. Tā plūda pa līdzenu gultni, to vairs neaptumšoja ne bailes, ne ienaids.

Pats to neapzinoties, Baltais Ilknis izjuta sniega trū­kumu. Ja viņš būtu pratis secīgi domāt, viņš droši vien būtu nospriedis: «Cik neparasti gara vasara,» — taču ta­gad viņš tikai neskaidri zemapziņā ilgojās pēc sniega. Tikpat neskaidri viņā modās neapjaustas ilgas pēc Zie­meļiem, īpaši vasarā, kad viņu mocīja saules svelme. Tas izpaudās vienīgi nemierā, kuram viņš pats nezināja cē­loņa.

Baltais Ilknis nekad nebija sevišķi ekspresīvs. Savu pie- ķērību viņš neprata izrādīt citādi, kā pieglaužot galvu un maigi ieņurdoties. Taču šeit viņš atklāja vēl trešo iespēju. Dievu smiekli Baltajam Ilknim vienmēr bija šķituši aiz­domīgi. Smiekli viņu satracināja, saniknoja līdz neprā­tam. Bet uz mīļoto saimnieku viņš nespēja dusmoties. Un, kad šis dievs reiz sāka, uz viņu skatīdamies, labsirdīgi, jokojot smieties, suns galīgi apjuka. Viņš juta mostamies senās, dzēlīgās dusmas, bet tās atdūrās pret mīlestību. Dusmoties viņš nespēja, taču kaut kas bija jādara. Vis­pirms viņš centās saglabāt cienīgu izskatu, bet saimnieks