MARKS TVENS - TOMA SOJERA PIEDZĪVOJUMI

— Kas?

— Tur spokojas viskijs. Varbūt visos krogos, kur aizliegts pārdot degvīnu, ir tāda spoku istaba — vai ne, Hak?

— Man šķiet, tā ir. Kas to varēja iedomāties? Bet, Tom, tagad ir īstais laiks dabūt lādi, kamēr indiānis Džo guļ piedzēries.

— Vai tā? Pamēģini!

Haks nodrebēja.

— Nē, es negribu.

— Arī es negribu, Hak. Bet ar vienu pudeli pie indiāņa Džo sāniem nepietiek. Ja tur gulētu trīs pudeles, tad viņš būtu pietiekami piedzēries un tad es to darītu.

Iestājās ilgs klusums, kamēr viņi pārdomāja, un tad Toms sacīja:

— Zini, Hak, nemēģināsim to, iekams neuzzināsim, ka indiāņa Džo tur nav. Citādi tas ir pārāk bīstami. Ja novērosim katru nakti, varēsim pilnīgi pārliecināties, ka viņš kādreiz izies, tad sagrābsim lādi zibens ātrumā.

— Labi, piekrītu. Es vērošu visu nakti un darīšu to visās naktīs, ja pārējo izdarīsi tu.

— Labi, es to izdarīšu. Tev tikai jāaizskrien līdz Hupera ielai un jāieņaudas pie manas mājas — un, ja esmu aizmidzis, tad iesvied man granti logā, un tad es atmodīšos.

— Norunāts, viss tiks izdarīts.

— Tagad, Hak, negaiss ir pāri, un es iešu mājās. Pēc dažām stundām ausīs rīts. Ej atpakaļ un kādu laiku vēl pavēro, vai jā?

— Es teicu, ka to darīšu, Tom. Es veselu gadu katru nakti vērošu šo krogu. Visu dienu gulēšu un katru nakti būšu sardzē.

— Tā ir labi. Bet kur tad tu gulēsi?

— Bena Rodžersa siena šķūnī. Viņš to man atļauj — un arī viņa tēva nēģeris tēvocis Džeks. Es nesu ūdeni tēvocim Džekam, kad viņš to prasa, un katrreiz, kad es palūdzu, viņš man iedod ko ieēst, ja var atlicināt. Tas ir varen labs nēģeris, Tom. Es viņam patīku tāpēc, ka nekad neizliekos, ka esmu pārāks par viņu. Dažreiz apsēžos un ēdu kopā ar viņu. Bet tev tas nevienam nav jāstāsta. Briesmīgā badā cilvēks var izdarīt to, ko paēdis nedarītu.

— Ja tu man nebūsi vajadzīgs dienā, Hak, es tev ļaušu gulēt. Es tevi neapgrūtināšu. Tiklīdz tu naktī kaut ko ieraugi, tūlīt skrej pie manis un ņaudi!

Trīsdesmitā nodaļa

Pirmais, ko piektdienas rītā Toms uzzināja, bija priecīga vēsts — tiesneša Tečera ģimene atgriezusies pilsētā pagājušajā naktī. Indiānis Džo un apraktā manta mirklī atvirzījās otrajā plānā, un Bekija ieņēma galveno vietu zēna apziņā. Viņš atkal satikās ar meiteni, un viņi aizraujoši labi pavadīja laiku, spēlēdami ar saviem skolas biedriem «spiegus» un «karaļa sargus». Diena beidzās un vainagojās sevišķi iepriecinošā veidā: Bekija tirdīja māti, lai viņa nākamajā dienā sarīko sen apsolīto un ilgi novilcināto pikniku, un māte piekrita. Meitenes prieks bija bezgalīgs, un arī Toma sajūsma nebija mazāka. Līdz saulrietam ielūgumi bija jau izsūtīti, un pilsētiņas jaunieši tūlīt ar prieku un gaidām sāka gatavoties svētkiem. Toms bija tā satraukts, ka nespēja ilgi iemigt, un tik vēlā stundā viņš cerēja sadzirdēt Haka ņaudienus un pārsteigt ar iegūtajiem dārgumiem Bekiju nākamās dienas piknikā, bet viņš gaidīja velti. Sai naktī neatskanēja neviens signāls.

Beidzot uzausa rīts, starp pulksten desmitiem un vienpadsmitiem pie tiesneša Tečera sapulcējās jautra un skaļa sabiedrība, un visi bija gatavi doties ceļā.

Nebija parasts, ka pieaugušie ļaudis ar savu klātieni traucētu piknikus. Zem dažu astoņpadsmit gadus vecu lēdiju un dažu divdes- mittrīs gadus vecu džentlmeņu spārniem bērni šķita pietiekamā drošībā. Sim gadījumam bija noīrēts vecais pārcēlājs tvaikonītis; priecīgā barā visi devās pa galveno ielu, rokās nesot pārtikas grozus. Sids bija saslimis un nespēja piedalīties izpriecās. Mērija palika mājās, lai pakavētu viņam laiku. Pēdējie vārdi, ko misis Tečera teica Bekijai, bija šādi:

— Tu atgriezīsies mājās vēlu. Varbūt labāk, bērns, pārnakšņo pie kādas meitenes, kas dzīvo tvaikoņa piestātnes tuvumā.

— Tad es palikšu pie Sjūzijas Hārperas, māmiņ.

— Ļoti labi. Un uzvedies labi, lai nav nekādu nepatikšanu!

Kad viņi jau devās projām, Toms sacīja Bekijai:

— Paklau — es tev pateikšu, ko mēs darīsim. Kāpēc mums jā­iet pie Džo Hārpera, labāk uzkāpsim pakalnā un paliksim pie Duglasa atraitnes. Viņai būs saldējums! Viņa to ēd katru dienu — veselām kaudzēm! Un viņa būs ļoti priecīga, kad mēs viņu ap­ciemosim.

— Jā, tas būs lieliski!

Tad Bekija kādu brīdi padomāja un piebilda:

— Bet ko teiks* māmiņa?

— Kā tad viņa to uzzinās?

Meitene viņa priekšlikumu pārdomāja un atturīgi teica:

— Man šķiet, tas būtu nepareizi, bet. . .

— Nieki! Tava māte to neuzzinās, un kas tad tur ļauns? Viss, ko māte vēlas, ir, lai tu būtu drošībā, un varu saderēt, ka viņa būtu pati tevi turp sūtījusi, ja vien tas viņai ienāktu prātā. Es zinu, ka viņa būtu to darījusi.

Atraitnes Duglasas lieliskā viesmīlība bija liels kārdinājums.

Sis kārdinājums un Toma pārliecinošā valoda beidzot uzvarēja. Bērni nolēma nevienam neko nestāstīt par nakts programmu.

Pēkšņi Tomam ienāca prātā, ka varbūt tieši šonakt atnāks Haks un dos viņam signālu. Sī doma mazliet apslāpēja viņa izpriecu gaidas. Tomēr viņš nespēja atteikties no priekiem, ķo solīja apciemojums pie atraitnes Duglasas. Un kāpēc lai viņš atteiktos — zēns domāja: ja jau signāls neatskanēja pagājušajā naktī, kālab tam būtu jāatskan tieši šonakt? Sā vakara nodrošinātais prieks atsvēra nedrošo cerību iegūt naudu, un, kā jau zēns, Toms apņēmās padoties stiprākajai tieksmei un šodien nedomāt vairs par naudas lādi.

Trīs jūdzes lejup pa straumi tvaikonītis apstājās mežainā līcī un tur pietauvojās. Bērnu bars iznāca krastā, un drīz tālie meži un klinšainās augstienes tuvu un tālu atbalsoja saucienus un smieklus. Tika izmēģinātas visas iespējas, lai sakarstu un nogurdinā­tos, un pamazām klejotāji devās atpakaļ uz nometni, ar pienācīgu ēstgribu stiprināti, un tad sākās visādu gardumu notiesāšana. Pēc svētku mielasta sekoja atspirdzinoša atpūta un sarunas kupla ozola paēnā.

Pēc kāda laika viens iesaucās:

— Kas ir gatavs iet uz alu?

Gatavi bija visi. Sameklēja sveču sainīšus, un visi devās tiešā ceļā augšup pakalnā. Alas ieeja atradās augstu kalna nogāzē, tās apveids līdzinājās burtam A. Smagās ozola durvis nebija aizbultētas. Iekšpusē bija maza telpa, auksta kā ledus noliktava,— daba to bija izveidojusi no stingra kaļķakmens, kas no mitruma bija aprasojis kā saltiem sviedriem. Bija romantiski un noslēpumaini stāvēt šeit dziļā tumsā un lūkoties uz zaļo, saules apspīdēto ieleju. Bet pirmo mirkļu iespaids drīz izgaisa, un bērni sāka atkal draiskoties. Tiklīdz kāds aizdedzināja sveci, visi metās uz sveces īpašnieku, sekoja cīņa un aizstāvēšanās, bet sveci drīz apgāza vai nodzēsa, tad atkal atskanēja priecīgi smiekli un rotaļa atsākās. Bet visam reiz pienāk gals. Palēnām bērnu gājiens aizvijās lejup pa galvenās ejas stāvo nogāzi, plīvojošo uguntiņu virkne neskaidri apgaismoja augstās klints sienas gandrīz līdz tai vietai, kur tās sešdesmit pēdu augstumā savienojās. Sī galvenā eja bija tikai astoņu vai desmit pēdu plata. Ik pēc pāris soļiem citas augstas un vēl šaurākas spraugas atzarojās no tās uz visām pusēm, jo Mekdugala ala bija tikai līkloču eju milzīgs labirints, un šīs ejas savienojās cita ar citu, bet no tām nebija izejas. Stāstīja, ka varot staigāt dienām un naktīm pa šīm sarežģītajām spraugām un aizām, dziļāk, aizvien dziļāk zemē, un arī tur atveroties labirints pēc labirinta, un tiem neesot gala. Vairums jauniešu jau kādu daļu šā labirinta pazina, un nebija parasts doties tālāk par šo pazīstamo daļu. Toms Sojers pazina alu tikpat daudz kā citi.