MARKS TVENS - TOMA SOJERA PIEDZĪVOJUMI

Viens krācējs apklusa. Indiānis Džo piecēlās pussēdus, apskatījās visapkārt, īgni pasmīnēja par savu biedru, kas bija nolicis galvu viņam uz ceļiem, ar kāju viņu pamodināja un sacīja:

— Celies! Tu nu gan esi sargs! Bet labi, ka nekas nav noticis.

— Brīnums! Vai tad es biju iemidzis?

— Tikai mazliet, mazliet! Ir laiks mums pazust, brāl. Ko darīsim ar mazo laupījumu, kas mums palicis?

— Es nezinu, varbūt atstāj to tepat, kā vienmēr mēdzam darīt. Nav nozīmes to nest līdzi, kamēr vēl nedodamies uz diēnvidiem. Seši simti piecdesmit sudrabā ir diezgan smags nesamais.

— Labi — var jau vēlreiz atnākt šurp.

— Bet, manuprāt, jānāk naktī kā citām reizēm — tā būs labāk.

— Jā, bet zini, var paiet labs laiciņš, līdz iekrīt izdevīgs brīdis nākamajam ķērienam, viss kas var atgadīties, šeit nav īsti laba vieta, ņemsim un apraksim — dziļi zemē.

— Laba doma,— atbildēja biedrs, kas pārgāja pāri istabai, notu­pās, pacēla pavarda dziļumā vienu no akmeņiem un izvilka maku, kas patīkami žvadzēja. Viņš no tā izņēma divdesmit vai trīsdesmit dolāru pats sev un tikpat daudz indiānim Džo un tad atdeva maku pēdējam, k^s tagad nometās uz ceļiem kādā kaktā un sāka rakt tur ar savu garo dunci.

Zēni vienā mirklī aizmirsa visas savas bailes un nelaimes. Ar kārām acīm viņi vēroja katru vīra kustību. Skat, kāds neie­domājams krāšņums! Seši simti dolāru ir pietiekami liela nauda, lai padarītu bagātus kādu pusduci zēnu! Sāda mantas rakšana solīja vislaimīgākās izredzes — vairs nebūs jālauza galva, kur rakt. Viņi bukņīja viens otru katru brīdi, un šie grūdieni bija viegli saprotami, jo tie vienkārši nozīmēja: «Nu, vai neesi priecīgs, ka esam šeit?»

Džo nazis pret kaut ko atsitās.

— Hello!— viņš iesaucās.

— Kas ir?— jautāja viņa biedrs.

— Pussatrunējis dēlis — nē, šķiet, tā ir kaste. Palīdzi man mazliet, un tad redzēsim, kāpēc tā šeit paslēpta. Nē, nevajag — es izlauzu caurumu.

Džo iebāza caurumā roku un atkal izvilka to ārā.

— Cilvēk, te ir pauda!

Abi vīri apskatīja naudas sauju. Tās bija zelta monētas. Zēni augšā bija tikpat satraukti un priecīgi kā blēži apakšā.

Džo biedrs teica:

— Tagad ātri pie darba! Tur nezālēs kaktā, aiz pavarda, ir vecs, sarūsējis kaplis — : es to pirmīt redzēju.

Viņš aizskrēja un atnesa zēnu kapli un lāpstu. Indiānis Džo satvēra kapli, rūpīgi to apskatīja, pakratīja galvu, kaut ko norūca pie sevis un sāka rakt.

Drīz viņi izraka lādi. Tā nebija liela, apkalta ar dzelzi, un kādreiz bija bijusi ļoti stipra, iekams garie gadi to sagrauzuši. Vīri, laimes aizgrābtībā klusēdami, apbrīnoja atrakto mantu.

— Brāl, te būs kāds tūkstotis dolāru,— sacīja indiānis Džo.

— Tā jau runāja, ka Marela banda šeit vazājusies vienu vasaru,— svešais piebilda.

— Es to zinu,— sacīja indiānis Džo,— un pēc tā arī izskatās — to es varu teikt.

— Tagad tev tas nodomātais darbiņš jāmet pie malas.

Metiss sarauca pieri. Tad viņš sacīja:

— Tu mani nepazīsti. Vēl mazāk tu izproti visu šo lietu. Tā nebūs laupīšana — bet atriebe!— Un ļauna uguns iekvēlojās viņa acīs. — Tur man vajadzīga tava palīdzība. Kad tas būs paveikts — tad prom uz Teksasu. Ej mājās pie savas Nensijas un bērniem un paliec tur, līdz došu tev ziņu!

— Labi, ja tu tā saki. Bet ko darīsim ar šo — atkal apraksim?

— Jā! (Neizsakāms prieks augšējā stāvā.) Nē, pie lielā Sahema*, nē! (Dziļas bēdas augšā.) Es gandrīz aizmirsu. Uz kapļa bija svaiga zeme. (Vienā mirklī zēniem kļuva nelabi aiz bailēm.) Kāpēc te at­rodas kaplis un lāpsta? Kāpēc uz tiem ir svaiga zeme? Kas tos atnesa šurp, un kur atnesēji aizgājuši? Vai tu kādu dzirdēji vai redzēji? Ko? Aprakt atkal naudu un atstāt, lai viņi atnāk un redz, ka te zeme izrakņāta! Tā nebūs, tā nebūs! Mēs aiznesīsim to uz manu alu!

— Protams! Varēju jau to ātrāk iedomāties! Tu domā uz numuru viens?

— Nē, numurs divi — zem krusta. Otrā vieta ir slikta — pārāk atklāta.

— Labi. Ir pietiekami tumšs, lai mēs dotos ceļā.

Indiānis Džo piecēlās un staigāja no loga pie loga, vērīgi lūkoda­mies ārā. Tad viņš teica:

— Kas gan atnesis šeit šos rīkus? Vai tu domā, ka viņi varētu būt augšā?

Abiem zēniem aizrāvās elpa. Indiānis Džo uzlika roku uz sava dunča, brīdi stāvēja šaubīdamies, tad pagriezās pret kāpnēm. Zēni iedomājās par skapi, bet abiem nebija vairs spēka pakustēties. Kāpnēm čīkstot, tuvojās soļi — šaušalīgā briesmu apziņa atmodināja zēnos salauzto drosmi — viņi jau gribēja mesties skapī, kad sa­trunējušie dēļi nobrīkšķēja un indiānis Džo nogāzās zemē līdz ar sabrukušo kāpņu drupām. Viņš piecēlās lādēdamies, un viņa biedrs sacīja:

— Nu, vai bija vērts? Ja kāds tur ir augšā, ja viņi ir augšā — lai viņi tur paliek. Kāda mums daļa? Ja viņi tagad grib nolēkt un iekļūt nepatikšanās, kas viņiem to liedz? Pēc piecpadsmit minūtēm būs tumšs, tad lai viņi mums seko, ja vēlas, es nesaku neko. Manuprāt, tie, kas nolika šos rīkus, mūs ieraudzījuši uzskatīja par spokiem vai velniem, vai kaut ko tamlīdzīgu. Varu derēt, ka vēl tagad viņi diedz, ko nagi nes.

Džo kādu brīdi rūca, tad piekrita savam draugam, ka pēdējā dienas gaisma jāizlieto taupīgi, lai sagatavotos aiziešanai. Drīz pēc tam viņi izslīdēja no mājas mijkrēslī, kas kļuva aizvien tumšāks, un ar visu vērtīgo lādi devās uz upi. Toms un Haks piecēlās vēl pavisam vārgi, bet atviegloti un noskatījās abiem pakaļ pa mājas baļķu spraugām. Nē, viņi būtu priecīgi atkal tikt zemē, nenolaužot sev kaklu, un doties atpakaļ uz pilsētu pāri pakalnam. Viņi daudz nerunāja, jo bija pārāk noskaitušies uz sevi — noskaitušies uz nelai­mīgo iedomu atstāt lāpstu un kapli lejā.

Ja nebūtu to, indiānim Džo nerastos nekādas aizdomas. Viņš apraktu sudrabu un zeltu, līdz viņa atriebes slāpes būtu remdētas, un tad viņš nelaimīgs atklātu, ka nauda pazudusi. Sasodītā nelaime, ka rīki bija atnesti šurp!

Viņi nolēma paturēt acīs Spānieti, kad viņš ieradīsies pilsētiņā, meklēdams izdevību atriebties, un sekot viņam līdz «numurs divi», lai tas būtu kur būdams. Tad Tomam iešāvās prātā drausma doma:

— Atriebe? Bet ja nu viņš domā mūs, Hak?

— Nerunā!— atbildēja Haks, gandrīz zaudēdams samaņu.

Viņi visu pārrunāja un, ienākot pilsētiņā, bija nolēmuši, ka indiāņa vārdi varēja attiekties arī uz kādu citu — vismaz uz Tomu vienu pašu, jo tikai Toms bija tiesā liecinājis pret viņu.

Tomam tas bija ļoti, ļoti mazs mierinājums, ka tikai viņam vienam draudēja briesmas. Viņš domāja, ka šādās briesmās otrs biedrs būtu pašsajūtu stipri atvieglinājis.

Divdesmit astota nodaļa

Dienas piedzīvojumi ļoti nomocīja Tomu tonakt sapņos. Četrreiz viņam rokās jau bija lielā bagātība, un četrreiz tā izgaisa pirkstos, kad miegs viņu atstāja un nomods atsauca prātā kļūmīgo, smago īstenību.

Kad viņš tā gulēja agrā rītā, atcerēdamies savas lielās bēdas atsevišķos notikumus, viņš sajuta, ka tie ir dīvaini neskaidri un tāli, it kā būtu atgadījušies kādā citā pasaulē vai sen pagājušos laikos. Tad viņam šķita, ka viss lielais piedzīvojums varbūt ir bijis tikai sapnis! Bija kāds apstāklis, kas spēcīgi apstiprināja šo domu,— proti, naudas daudzums, ko viņš bija redzējis, šķita pārāk liels, lai būtu īstens. Viņš agrāk nekad nebija vienkopus redzējis vairāk par piecdesmit dolāru. Un, kā visi zēni viņa vecumā un dzīves apstākļos, viņš iedomājās, ka runas par «simtiem» un «tūkstošiem» ir tikai fantastiskas izdomas un ka tādu summu pasaulē nemaz nav. Viņš ne mirkli nekad nebija iedomājies, ka patiesi kādam varētu piederēt tik liela summa kā simt dolāru. Ja viņa priekšstatus par apraktu mantu analizētu, tā sastāvētu no saujas īstenas vara naudas un kādas kaudzītes nenosakāma daudzuma lielisku un neaizskaramu dolāru.