MARKS TVENS - TOMA SOJERA PIEDZĪVOJUMI

Bet, jo vairāk viņš domāja, jo piedzīvojuma notikumi kļuva asāki un skaidrāki, un beidzot viņam atkal sāka likties, ka tas tomēr nav bijis sapnis. Sai nenoteiktībai jādara gals! Viņš ātri paēdīs brokastis un tad uzmeklēs Haku.

Haks sēdēja uz seklas laivas malas, vienaldzīgi šūpodams kājas ūdenī, un izskatījās ļoti grūtsirdīgs. Toms nolēma ļaut Hakam pašam ierunāties par notikušo. Ja viņš neko neteiks, tad pierādīsies, ka piedzīvojums bijis tikai sapnis.

— Hello, Hak!

Hello!

Kādu mirkli valdīja klusums.

— Tom, ja mēs rīkus būtu atstājuši pie nokaltušā koka, nauda būtu mums rokā. Vai tas nav šausmīgi?!

— Tātad tas nav bijis sapnis, nav bijis sapnis! Es gan vēlētos, kaut to labāk būtu sapņojis. Sasper jods, to es vēlētos!

— Kas nav bijis sapnis?

— Nu, vakardienas notikums. Man jau puslīdz šķita, ka es to redzēju sapnī.

— Sapnis! Ja kāpnes nebūtu salūzušas, tad tu gan redzētu, kāds sapnis tas bija! Es visu nakti sapņoju, ka tas spāniešu velns ar plāksteri uz acs mani vajāja, kaut viņš izčibētu!

— Ne, lai viņš neizčib! Mums viņš jaatrod. Jasadzen pēdas, kur noglabāta nauda.

— Tom, mēs nekad viņu neatradīsim. Tāda laime gadās tikai vienu reizi — sagrābt tādu kaudzi naudas, un šī izdevība ir garām. Man kājas dreb, iedomājoties, ka viņu atkal ieraudzīšu.

— Man arī, bet tomēr es gribētu viņu redzēt un izsekot viņam līdz tam numuram divi.

— Numuram divi. Tā gan. Arī es esmu par to domājis. Bet es neko nesaprotu. Ko tu domā, kurš tas ir?

— Es nezinu. Tas viss ir pārāk dziļdomīgi. Varbūt, Hak, tas ir kādas mājas numurs?

— Ko tu! Nē, Tom, tas nav tas. Ja tā, tad tas nav šajā pilsētelē. Te mājām nemaz nav numuru.

— Tā gan. Ļauj man padomāt vienu mirkli. Tas būs kāds istabas numurs viesnīcā, zini!

— Tas triks nu ir skaidrs! Seit ir tikai divas viesnīcas. Mēs to varam ātri noskaidrot.

— Paliec šeit, Hak, kamēr es atnākšu!

Toms vienā mirkli aizgāja. Viņš nevēlējās būt Haka sabiedrībā publiskās vietās. Viņš izpalika pusstundu. Noskaidrojās, ka labākajā viesnīcā otrajā numurā bija jau sen apmeties jauns advokāts un tas vēl joprojām tur dzīvoja. Otrajā — vienkāršajā viesnīcā otrais nu­murs bija noslēpumains. Viesnīcas īpašnieka jaunais dēls stāstīja, ka tas visu laiku stāvot aizslēgts un ka nevienu viņš neesot redzējis tajā ieejam vai no tā iznākam, izņemot naktīs. Viņš nezināja, kāds tam iemesls, bet, tā kā nebija visai ziņkārīgs, ieskaidroja sev, ka šai istabā spokojoties; arī iepriekšējā naktī bija redzējis tajā degam uguni.

— To esmu noskaidrojis, Hak. Manuprāt, šī istaba ir numurs divi, ko mēs meklējam.

— Arī es tā domāju, Tom. Ko tu tagad darīsi?

— Ļauj man padomāt!

Toms domāja ilgāku laiku. Tad viņš sacīja:

— Es tev pateikšu. Sā otrā numura dibendurvis iziet uz mazo, šauro ieliņu starp viesnīcu un veco ķieģeļu noliktavu. Sameklē visas atslēgas, kādas vari atrast, un arī es nočiepšu krustmātei visas atslēgas, tad nākamajā tumšajā naktī mēs atnāksim un tās izmēģinā­sim. Un tu vēro, vai neieraudzīsi indiāni Džo, jo viņš sacīja, ka ieradīšoties pilsētā un mēģināšot atrast izdevību atriebties. Ja ieraugi, tad seko viņam, un, ja viņš neies uz šo otro numuru, tad tā nav īstā vieta.

— Ak Dievs, es negribu viņam sekot!

— Kāpēc? Būs taču nakts. Viņš tevi pat neieraudzīs — un, ja ieraudzīs, viņam neradīsies nekādas aizdomas.

— Ja būs ļoti tumšs, es varētu viņam iet pa pēdām — man negribas, nemaz negribas. Bet es pamēģināšu.

— Bet es gan viņam sekošu tumsā, Hak. Varbūt viņš noskaidros, ka nevar atriebties, un ies tieši pakaļ naudai.

— Tā gan, Tom. Es sekošu viņam, pie joda!

— Tagad tu runā prātīgi! Nekad neesi gļēvs, Hak, un arī es tāds nebūšu!

Divdesmit devītā nodaļa

Sai naktī Toms un Haks bija gatavi doties dēkā. Viņi klaiņoja ap viesnīcu līdz pulksten deviņiem, viens iztālēm vēroja ieliņu, otrs viesnīcas durvis. Neviens neienāca ieliņā un arī neizgāja no tās, neviens Spānietim līdzīgs neiegāja un neiznāca pa viesnīcas durvīm. Nakts solījās būt jauka, tāpēc Toms aizgāja mājās. Norunāja, ka, dziļākai tumsai iestājoties, Haks atnāks pie viņa mājas un ņaudēs; tad viņš izlavīsies ārā un izmēģinās atslēgas. Bet nakts bija gaiša, Haks atstāja savu novērotāja vietu un nolikās gulēt tukšā, caurā cukura mucā ap pulksten divpadsmitiem.

Arī otrdien zēniem neveicās. Tāpat trešdien. Bet ceturtdienas nakts šķita daudzsološa. Toms attiecīgā laikā izlavījās laukā ar savas krustmātes veco skārda lukturi un lielu dvieli, ar ko aizsegt gaismu. Viņš paslēpa lukturi Haka cukura mucā, un abi sāka novērot. Stundu pēc pusnakts viesnīcas durvis noslēdza, un ugunis (vienīgās, kas vēl apkārtnē spīdēja) nodzisa. Spānietis nerādījās. Neviens nebija ienācis ieliņā, ne izgājis no tās. Viss šķita zēniem labvēlīgs. Valdīja melna tumsa, dziļo klusumu šad tad pārtrauca tikai tāli pērkona dūcieni. Toms izņēma lukturi, aizdedzināja to mucā, cieši aptina dvieli, un abi dēkaiņi tumsā tuvojās viesnīcai. Haks stāvēja sardzē, un Toms gāja pa ieliņu. Tad Haks kādu laiku baiļu pilns gaidīja, un šīs gaidas nomāca viņu kā kalns. Viņš ilgojās ieraudzīt sīku luktura gaismiņu — tas viņu izbiedētu, bet vismaz pavēstītu, ka Toms ir dzīvs.

Likās, ka bija jau pagājušas daudzas stundas, kopš Toms izgaisis. Viņš droši vien bija paģībis, varbūt pat miris, varbūt viņa sirds bija apstājusies no bailēm un satraukuma. Savās bailēs Haks neviļus aizvien vairāk tuvojās ieliņai, baidīdamies no drausmiem notikumiem un ik brīdi gaidīdams katastrofu, kas viņam liks izlaist pēdējo elpu. Jau tagad viņam tās pietrūka, viņam elpa aizrāvās un sirds tā

pukstēja, ka šķita — nupat tā apstāsies. Pēkšņi uzzibsnīja gāisma, un Toms aizauļoja viņam garām.

— Skrej!—viņš sauca.— Skrej, ja tev dzīvība mīļa!

Viņam tas nebija jāatkārto — ar vienu izsaucienu pietika. Haks jau skrēja ar trīsdesmit vai četrdesmit jūdžu ātrumu stundā, iekams Toms izsaucienu atkārtoja. Neapstādamies zēni aizskrēja līdz kādas pamestas lopkautuves šķūnim pilsētas otrā galā.

Tiklīdz viņi ienāca šķūnī, sāka trakot negaiss un straumēm gāzās lejup lietus. Kad Toms bija atguvis elpu, viņš teica:

— Hak, tas bija šausmīgi! Es izmēģināju divas atslēgas, cik klusi vien spēdams, bet tās tik briesmīgi čirkstēja, ka es gandrīz vai paliku bez elpas. Tā biju satraukts. Abas atslēgas nepagriezās. Tīri neapzi­nāti satvēru durvju rokturi—* un durvis atvērās! Tās nebija aizslēgtas! Es ielēcu iekšā, pacēlu dvieli — un, Dievs, stāvi man klāt!

— Ko — ko tu ieraudzīji, Tom?

— Hak, es gandrīz uzkāpu indiānim Džo uz rokas!

— Nevar būt!

— Jā. Viņš tur gulēja dziļā miegā uz grīdas ar plāksteri uz acs, plaši atmetis rokas.

— Ak kungs, un ko tu darīji? Vai viņš atmodās?

— Nē, pat nepakustējās. Es nospriedu, ka viņš ir piedzēries. Sagrābu dvieli un metos prom!

— Es nemaz nebūtu dvieli atcerējies, varu saderēt!

— Bet es gan. Mana krustmāte mani krietni samīcītu, ja es to būtu pazaudējis.

—> Tom, saki — vai tu redzēji to lādi?

— Hak, man nebija laika apskatīties. Es neredzēju lādi, es neredzēju krustu. Es redzēju tikai pudeli un skārda krūzi uz grīdas blakus indiānim Džo. Jā, un vēl es redzēju divas mucas un daudz citu pudeļu tai istabā. Vai tu tagad saproti, kas notiek šajā spoku istabā?