MARKS TVENS - TOMA SOJERA PIEDZĪVOJUMI

— Sasodīts! Redzi, cik uzmanīgam jābūt, Hak! Mēs varējām nokļūt briesmīgā ķezā, ja sāktu rakt piektdienā!

— Varējām! Labāk saki: mēs nokļūtu! Varbūt dažas dienas ir laimīgas, bet ne piektdiena.

— Katrs muļķis to zina. Manuprāt, tu neesi to atklājis pirmais, Hak.

— Es arī nekad neesmu teicis, ka tas ir mans atklājums. Un piektdiena — tas vēl nav viss. Pagājušo nakti redzēju nelāga sapni — žurkas.

— Ko tu! Skaidra pazīme, ka būs nepatikšanas. Vai tās kāvās?

— Nē!

— Tad ir labi, Hak. Ja tās nekāvās, tad tas nozīmē, ka nepa­tikšanas ir ceļā. Mums tikai jātur acis vaļā un jābūt modriem. Šo­dien neraksim, bet rotaļāsimies. Vai tu zini, kas ir Robins Huds, Hak?

— Nē. Kas ir Robins Huds?

— Tas ir diženākais vīrs, kāds jebkad dzīvojis Anglijā, un arī vislabākais. Viņš bija laupītājs.

— Lieliski, arī es gribētu tāds būt! Ko viņš aplaupīja?

— Tikai šerifus un bīskapus, bagātniekus un karaļus un tamlīdzī gus ļaudis. Bet viņš nekad neapdraudēja nabagos. Viņš tos mīlēja. Ar tiem viņš vienmēr godīgi dalījās.

— Tas nu gan ir bijis varens brālis!

— Varu saderēt, ka viņš tāds bija, Hak! O, viņš bija pats cēlākais cilvēks, kāds jebkad dzīvojis! Tādu cilvēku tagad vairs nav, to tu vari man ticēt. Viņš varēja ar vienu roku piekaut ikvienu vīru Anglijā, kamēr otra roka viņam bija piesieta uz muguras. Un, kad viņš paņēma savu īves koka šaujamo loku, tad katru reizi trāpīja desmit centu naudas gabalā pusotras jūdzes tālumā.

— Kas tas tāds — īves koka šaujamloks?

— Es nezinu. Kāds sevišķs loks, protams. Un, ja viņš monētai netrāpīja vidū, bet malā, tad viņš nosēdās un raudāja — un lādējās. Spēlēsim Robiņu Hudu — tā ir varena rotaļa. Es tev iemācīšu.

— Piekrītu.

Tā viņi visu pēcpusdienu spēlēja Robiņu Hudu, šad tad pa­mezdami ilgu pilnu sķatienu uz spoku māju un izteikdami piezīmes par rītdienas izredzēm un iespējām, kad viņi tur ieradīsies. Kad saule slīdēja lejup rietumos, viņi sāka atceļu uz mājām zem koku garajām ēnām un drīz pazuda no redzes loka Kārdifa pakalna mežos.

Sestdienā, agrā pēcpusdienā, zēni atkal atnāca pie nokaltušā koka. Viņi smēķēja un pļāpāja koka paēnā, mazliet paraka savā pēdējā bedrē, ne ar sevišķi lielām cerībām, bet tikai tāpēc, ka Toms sacīja: daudzreiz gadījies, ka ļaudis nav uzgājuši mantu tāpēc, ka apstājušies rakt tikai sešu collu atstatumā no tās, un tad nācis kāds cits un izracis mantu ar vienu lāpstas dūrienu. Tomēr arī šoreiz viņi pūlējās velti. Tad zēni ņēma plecos savus darbarīkus un aizgāja ar tādu izjūtu, ka nebija spēlējušies ar savu laimi, bet izpildījuši visas prasības, kas jāizpilda apslēpto mantu racējam.

Kad viņi nonāca pie spoku mājas, kapa klusumā, kas valdīja tur saules tveicē, bija kaut kas baisms un šausminošs, un vieta bija tik drūmi vientuļa un atstāta, ka viņi vienu mirkli izbijās no sava pasākuma.

Tad viņi piezagās pie durvīm un drebēdami ieskatījās mājas iekšienē. Viņi ieraudzīja nezālēm aizaugušu telpu bez grīdas, nekrāso­tām sienām, veclaicīgu pavardu, izsistus logus, sadrupušas kāpnes; šur tur un visur karājās saraustīti un tukši zirnekļu tīkli. Tad viņi klusi iegāja, strauji pukstošām sirdīm, sarunādamies čukstus, modri ausīdamies, vai nesadzirdēs kaut mazāko troksnīti, ar saspriegtiem muskuļiem, lai katru brīdi varētu atkāpties.

Pēc neilga laika viņi pie šīs vietas pierada, viņu bailes norima, un viņi kritiski un ziņkāri appētīja māju, gandrīz vai apbrīnodami paši savu drosmi, kas viņus pārsteidza. Tagad viņi gribēja apskatīt augšējo stāvu. Tas nozīmēja, ka viņi nespētu vairs aizbēgt, bet viņi izaicināja viens otra drosmi, un, protams, iznākums varēja būt tikai viens — zēni nosvieda darbarīkus kādā kaktā un sāka kāpt augšā. Arī tur viņi redzēja pamestības un sabrukuma pēdas. Vienā kaktā viņi atrada sienas skapi, kas šķietami glabāja kādu noslēpumu, taču šis paredzējums viņus pievīla — skapis bija tukšs. Viņu drosme bija pieaugusi, un viņi to valdīja. Vini jau gribēja iet lejā un sākt darbu, kad . . .

— Sš!—čukstēja Toms.

— Kas ir?— atčukstēja Haks, bailēs nobālēdams.

— Sš! Tur! Vai dzirdi?

— Jā! Ak kungs! Bēgsim!

— Stāvi klusu! Nekusties! Viņi nāk tieši uz durvīm.

Zēni izstiepās uz grīdas un piespieda acis pie dēļu spraugām. Tā viņi gulēja nāves bailēs.

— Viņi apstājās. Nē . . . nāk iekšā . . . Viņi ir klāt. Nečuksti vairs ne vārda, Hak! Ak dievs, kaut es varētu tikt prom!

Ienāca divi vīri. Katrs zēns domās sev sacīja:

«Tas ir vecais, kurlmēmais Spānietis, kas pēdējā laikā divas vai trīs reizes uzklīda pilsētā, — otro vīru nekad neesmu redzē­jis.»

«Otrais vīrs» bija skrandains un izspūris radījums ar nepatīkamu seju. Spānietis bija ietinies apmetnī, viņam bija kupla, sirma vaigu- bārda, zem viņa sombrero nokarājās gari, balti mati, un uz acīm bija zaļas brilles. Ienākot «otrais» runāja klusā balsī, viņi nosēdās uz grīdas ar seju pret durvīm, ar muguru pret sienu, un runātājs nepārtrauca savu runu. Viņš vairs neievēroja lielu piesardzību un turpināja, skaidri izrunādams vārdus.

— Nē,— viņš teica,— es visu esmu pārdomājis, un man tas nepa­tīk. Tas ir bīstami.

— Bīstami!— iesaucās «kurlmēmais» Spānietis, zēniem par lielu pārsteigumu.— Mīkstčaulis!— No šīs balss zēniem aizrāvās elpa, un viņi nodrebēja. Tā bija indiāņa Džo balss. Kādu brīdi iestājās klusums. Tad Džo teica:

— Tad jau mūsu darbiņš tur viņā pusē bija daudz bīstamāks — bet nekas nenotika.

— Tur bija citādi. Tas notika tālu upes lejastecē, un tuvumā nebija citu māju. Un neviens arī neuzzinās, ka mēs to mēģinājām, jo nekas mums neizdevās.

— Bet kas tad ir vēl bīstamāk kā atnākt surp dienas laikā? Katram, kas mūs ieraudzītu, mēs liktos aizdomīgi.

— Es to zinu. Taču nebija citas piemērotākas vietas pēc tās muļķīgās neveiksmes. Es gribu atstāt šo būdu. Es gribēju to darīt jau vakar, bet nebija iespējams no šejienes izkustēties, kad šie abi velna puikas rotaļājās tur uz pakalna tieši mūsu acu priekšā.

«Velna puikas» atkal nodrebēja pēc šīs piezīmes un nodomāja, cik laimīgi sagadījies, ka viņi bija atcerējušies piektdienu un nolēmuši gaidīt vēl vienu dienu. Savās sirdīs viņi vēlējās, kaut būtu nogaidījuši vēl veselu gadu. Abi vīri izņēma ēdamo un pabrokastoja. Pēc ilga, domīga klusuma indiānis Džo sacīja:

— Paklau, puis, ej atpakaļ augšup gar upi uz savu vietu. Gaidi, līdz saņemsi no manis ziņu. Es riskēšu vēlreiz ieiet pilsētā, lai apskatītos. Mēs šo «bīstamo» darbu veiksim pēc tam, kad būšu mazliet paspiegojis un kad apstākļi man liksies labvēlīgi. Tad prom uz Teksasu! Aizdiegsim abi turp!

Sis priekšlikums otro apmierināja. Abi vīri sāka žāvāties, un indiānis Džo teica:

— Nāvīgi nāk miegs. Tu sēdi sardzē!

Viņš saritinājās nezālēs un drīz sāka krākt. Viņa biedrs tam pāris reižu piebikstīja, un viņš apklusa. Tad arī sargs sāka snauduļot, viņa galva liecās zemāk un zemāk, un drīz abi vīri krāca.

Zēni ievilka dziļu, atvieglotu elpu. Toms čukstēja:

— Tagad ir īstais brīdis — nāc!

Haks atbildēja:

— Es nevaru. Es būšu beigts, ja viņi atmodīsies.

Toms mudināja, Haks vilcinājās. Beidzot Toms lēni un klusi piecēlās un devās prom viens. Bet jau no pirmā soļa satrunējusī grīda tik nejauki iečīkstējās, ka viņš atslīga atpakaļ, no bailēm gandrīz beigts. Otrreiz viņš vairs nemēģināja. Zēni gulēja, skaitīdami mirkļus, kas vilkās tik lēni, ka beidzot tiem šķita — laiks apstājies un mūžība kļuvusi sirma. Tie bija priecīgi, kad pamanīja, ka saule jau rietēja.