DŽEKS LONDONS - Zādzība

Habards. Droši vien te darbojas kāds šantāžists. Mē­ģinās izspiest no jums naudu …

Čalmerss. Bet ja nu …

Stārkveders (nepacietīgi). Kas?

Čalmerss. Ja nu Nokss izmanto šos dokumentus savai rītdienas runai? (Klusums. Stārkveders un Habards klu­sēdami skatās viens uz otru.)

Misis Stārkvedera (piecēlusies). Entonij, mums jāsāk iet! Vai tu brauksi? Konijai vēl jāpārģērbjas.

Stārkveders. Es nebraukšu. Jūs abas ar Koniju varat ņemt mašīnu.

Misis Stārkvedera. Neaizmirsti, ka mēs esam uzaicināti uz pusdienām!

Stārkveders (neslēpdams apnikumu). Vai es kādreiz ko aizmirstu?

(Ienāk sulainis, pieiet pie Stārkvedera un gaida, kamēr misis Stārkvedera beigs runāt. Stārkveders nesatricināmā mierā pacietīgi uzklausa sievu.)

Misis Stārkvedera. Ak, šī mūžīgā politika! Par ko te visu laiku runāja? Par augstām cenām, blēdībām un zag­šanu; par zagšanu, blēdībām un augstām cenām. Šaus­mīgi! Kad es biju jauna, mēs nu gan par tādām lietām nerunājām. Ejam, Konij!

Misis Dauseta (pieceldamās un skatīdamās uz Dau­setu). Man šķiet, ka mums arī laiks iet. (Mārgareta at­vadās no viesiem. Misis Stārkvedera aiziet ar Koniju, Dausets kopā ar misis Dausetu. Nepievērsdams sievai uz­manību, Stārkveders, viņai neatbildējis, pagriežas un jau­tājot skatās uz ienākušo sulainī.)

Sulainis. Misters Doblmens ir jau ceļā uz šejieni, ser.

Stārkveders. Tikko viņš atbrauc, tūlīt vediet pie manis!

Sulainis. Klausos, ser! (Aiziet.)

(Mārgareta, Doloresa Ortega un Ratlends joprojām sēž pie tējas galda. Mārgareta atkal ielej tēju Ratlendam. Laiku pa laikam viņa paskatās uz satraukto grupu ista­bas otrā galā. Stārkveders, saraucis uzacis, kaut ko prāto.

Arī Habards iegrimis nemierīgās domās.)

Čalmerss. Ja es būtu pārliecināts, ka dokumenti ir pie Noksa, es ķertos viņam pie rīkles un piespiestu tos atdot.

Stārkveders. Nemels blēņas, Tom! Stāvoklis ir pārāk nopietns.

Habards. Bet Noksam nav naudas. Un mistera Stārk­vedera stenogrāfiste nemaksā lēti.

Stārkveders. Šai afērā iejaukts vēl kāds. (Steidzīgi ienāk Doblmens. Viņš ir loti uzbudināts, bet prot savaldīties.)

Doblmens (Stārkvederam). Vai saņēmāt telegrammu, ser? (Stārkveders paloka galvu.) Es saistījos ar Ņujorku, izrunājos ar Martino un tūlīt izbraucu, lai ziņotu jums.

Stārkveders. Ko Martino teica?

Doblmens. Jūsu arhīva apskate liecinot, ka viss esot pilnīgā kārtībā.

Stārkveders Paldies dievam!

(Kamēr Doblmens runā, Ratlends ardievojas no Mārga­retas un Doloresas Ortegas un iziet ārā. Pēc mirk(a pie­ceļas ari Mārgareta un Doloresa un dodas uz durvīm. Viņas pamet ziņkārus skatienus uz vīriešiem, taču nolemj tos netraucēt. Doloresa Ortega iziet. Mārgareta uz bridi apstājas durvis, pamet pēdējo bažīgo skatienu uz vīrie­šiem un arī iziet.)

Doblmens. Diemžēl patiesībā tā nav. Stenogrāfiste mis Stendiša atzinusies, ka pakāpeniski ņēmusi no vākiem pa divām trim vēstulēm un dokumentiem un iznesusi no kantora. Daudzi no tiem nofotografēti un atlikti atpakaļ. Taču vissvarīgākie dokumenti aizstāti ar lieliskām kopi­jām. Martino saka, ka pati stenogrāfiste tagad nezinot, kuri dokumenti esot īstie, kuri — kopijas.

Habards. Noksam ar.to nav nekāda sakara.

Stārkveders. Bet ko Martinovs teica — kā labā tad mis Stendiša strādājusi?

Doblmens. Gērsta laikrakstu koncernam.

(Visas sejas pauž nemieru.)

Stārkveders. Gērstam? (Iegrimst domās.)

Habards. Nu, tas nav nekas briesmīgs. Kas ticēs kār­tējam bulvāru preses saceltajam troksnim? Dokumenti var būt nez cik īsti — ja tos publicē dzeltenā prese, tiem neviens neticēs.

Stārkveders. Viņš pratīs rīkoties gudrāk. Viņš tos, pro­tams, izmantos savos laikrakstos, bet tikai pēc tam, kad Nokss būs izlietojis tos savā runā. Ak tu, viltīgā lapsa! Izvēlējies īsto veidu un laiku, kad dot triecienu man, val­dībai, visam citam. Gērsts paliek Gērsts. Apelēs pie gale­rijām. Nokss to nolasīs no kongresa tribīnes tieši tagad, kad mums jāizdabū cauri vairāki svarīgi likumprojekti. (Doblmenam.) Vai Martino jums teica, kādi dokumenti nozagti?

Doblmens (ielūkodamies piezīmju grāmatiņā). Precīzi

nekas nav zināms… Bet viņš runāja par saraksti ar Gudjīra sabiedrību (Stārkvedera sejas izteiksme liecina, cik ši ziņa nopietna.), par Kaledonijas vēstulēm, par korespondenci «Melnais jātnieks», tāpat minēja (atkal ielūkojas bloknotā) Estonberija un Gluca vēstulēs, ka arī ne mazumu citu.

Stārkveders. Šausmīgi!… (Savaldās.) Pateicos, Dobl- men! Brauciet tūlīt atpakaļ! Piezvaniet vēlreiz uz Ņu­jorku! Lai ziņo sīkāk! Es drīz būšu mājās. Vai jus gaida mašīna?

Doblmens. Taksometrs, ser.

Stārkveders. Brauciet un — nevienam ne vārda!

(Doblmens iziet.)

Čalmerss. Nezinu, cik svarīgas šīs vēstules, bet acīm­redzot stāvoklis nopietns.

Stārkveders (nikni). Nopietns! Tāds skandāls vēl nav pieredzēts visā mūsu zemes vēsturē! Uz kārts likts sim­tiem miljonu dolāru. Bet tas vēl nav nekas: apdraudēta ir visa mūsu varenība. Pūlis — tumša ļaužu masa — var sacelties un sagraut visu, ko es esmu darījis viņu labā. Ak, šie stulbeņi, šie stulbeņi!

Habards (faunu paredzēdams, šūpo galvu). Briesmīgi domāt, kāda vētra sacelsies, ja Nokss runās un minēs pierādījumus!

Čalmerss. Nepatīkams notikums! Ļaudis jau tā ir sa­traukti. Viņu nemieru pastāvīgi kurina radikālā prese, mu­sinošie žurnāli un demagogi vēl paskubina. Mēs sēžam uz pulvera mucas, vajadzīga tikai dzirkstele.

Stārkveders. Un izrādās, ka Nokss gan ir varbūt sap­ņotājs, bet nav muļķis. Viltīgs nelietis. Un prot cīnīties. Ne velti viņš nāk no Rietumiem, veco pionieru pēctecis. Viņa tēvs vēršu pajūgā šķērsojis tuksnesi un sasniedzis Oregonu. Sis zellis māk īstajā brīdī izspēlēt trumpi, tur­klāt liktenis iedevis viņam rokās veselu kaudzi trumpju!

Čalmerss. Jā, tāda ķeza jums nekad nav gadījusies!

Stārkveders. Es allaž esmu stāvējis pāri visiem šiem mēsliem — tīrs un skaidrs, un nepieejams. Bet šis te — tas nu ir par daudz! Tā ir tā dzirkstele. Tagad dievs vien zina kā viss beigsies.

Čalmerss. Tā vien skaties, ka nekrīt valdība.

Stārkveders (trakā niknumā). Un tad pie varas nāks jauna partija — demagogu partija. Tā pieprasīs dzelzceļu

un sakaru līdzekļu nacionalizāciju un progresīvo nodokli — tas ir, privātā kapitāla faktisku konfiskāciju.

Čalmerss. Un radikālie likumprojekti? Tie tūlīt birs kā no pilnības raga — likumi, kas aizliegs bērnu darbu, kas uzliks uzņēmējiem visu atbildību, kas iecels valsts kontroli pār Aļaskas ogļraktuvēm, kas paredzēs iejaukša­nos mūsu Meksikas darījumos… Un kas notiks ar jūsu enerģētikas koncernu, ko jūs ar tādām pūlēm tikāt ra­dījuši?!

Stārkveders. Es to nepieļaušu! Tas būs neiedomājams posts. Tas nozīmē, ka viss kapitālistiskās attīstības pro­cess tiks aizkavēts un apturēts. Mums vajadzēs atkāpties par desmit gadiem atpakaļ. Būs jāstrādā, muguras neat­liecot, lai panāktu nokavēto. Runa ir ne tikai par likum­projektiem, kuri mums traucēs. Nevar pieļaut, lai pūļa netīrās rokas skartu valdības sviras. Tā tak ir anarhija! Posts un bojā eja visiem šiem muļķa aklajiem darba lo­piem, kas paši savām rokām ir ar mieru sagraut savu labklājību.

(No kreisās puses ieskrien Tomijs. No kāda bēgot, viņš dziras drāzties, pāri skatuvei, bet, ieraudzījis citus, klu­siņām palien zem tējas galda.)

Čalmerss. Tātad dokumenti tagad ir pie Noksa.