DŽEKS LONDONS: Zādzība

Stārkveders (atrāvies no piezīmju grāmatiņas, vēršas pie Calmersa, kas joprojām gaida viņa rīkojumus). Pa­gaidām viss, Tom.

(Čalmerss dodas pie galda, taču šai bridi ārā atskan bal­sis. Ienāk Mārgareta kopā ar Peru sūtņa sievu Doloresu Ortegu un Japānas sūtniecības sekretāru Macu Sakari, kurus sastapusi vestibilā. Čalmerss pagriežas un iet vi­ņiem pretī. Viņš sasveicinās ar Doloresu Ortegu kā ar senu paziņu. Viņu iepazīstina ar Sakari. Mārgareta sa­sveicinās ar visiem viesiem pēc kārtas un, aizstājusi Ko­niju pie galdcu, turpina tējas liešanu. Sakari pieiet pie Mārgaretas. Pārējie pamazām sadalās trijās grupās: Čal­merss ar Doloresu Orļegu; Ratlends, Dausets un misis Stārkvedera; Konija, misis Dauseta un Habards. Čalmerss pasniedz tēju Doloresai Ortegai; Sakari, gaidīdams savu tasi, pļāpā ar Mārgareta.)

Mārgareta (pasniegdama tasi Sakari). Tā kā neērti piedāvāt jums šo šķidrumu. Atzīstieties — droši vien mūsu tējas uzliešanas paņēmiens jums šķiet barbarisks?

Sakari (klanīdamies). Jā, jūsu amerikāņu tēja, tāpat kā tēja pie angļiem, pavisam nav tāda kā mūsu tēja. Bet cilvēks pie visa kā pierod. Amerikāņu tējas mācību ga­dus es izgāju sen, kad studēju Jēlā. Sākumā šis dzēriens mani mulsināja. Bet tikai sākumā. Tagad … es nudien domāju … kā lai to saka … ka sāku ar jūsu tēju aprast.

Mārgareta. Jūs esat ļoti iecietīgs pret mūsu trūkumiem.

Sakari (klanīdamies). Gluži pretēji. Es visiem spēkiem cenšos nesaskatīt jūsu lieliskajā zemē nekādus trūkumus.

Mārgareta (smiedamās). Jūs esat nelabojami pieklā­jīgs, mister Sakari.

(Parādās Nokss. Brītiņu svārstīdamies, paliek stāvot uz sliekšņa, tad dodas pie Mārgaretas.)

Sakari (ieraudzījis Noksu, lūkojas, kurai viesu grupai piebiedroties). Ja atļausit, es jūs atstāšu, lai nobaudītu šo… kā lai to saka… tēju.,.. (Paklanās un piebiedro­jas Konijai, misis Dausetai un Habardam.)

Nokss (sasveicinādamies ar Mārgaretu un tiem, kas sēž viņai blakus. Viņa kustības ir mazliet neveiklas, redzams, ka te viņš jūtas neomulīgi. Mārgaretai). Nezinu, kādēļ atnācu. Man taču te nav ko darīt. Pie jums viss šķiet tik dīvains.

Alārgareta (ieliedama viņam lēju, bezrūpīgi). Kāpēc? Ja jūs esat Ali-baba, kur gan citur ir jūsu vieta, ja ne četrdesmit laupītāju alā? Bet jūsu pulkstenis un naudas maks te, nudien, ir drošībā … (Nokss neapmierināts sa­grozās; viņu nepatīkami aizskārusi Mārgaretas vieglprā­tīgā balss noskaņa.) Nu, nerauciet pieri! Reiz pa ilgiem laikiem taču jāatpūšas. (Norāda uz Stārkvederu.) Re, kur sēž tumsas valdnieks, tas pūķis, kuru jūs pūlaties nonā­vēt. (Nokss skatās uz Stārkvederu. Mārgaretas vārdi viņā acīmredzot izraisījuši izbrīnu.) Cilvēks, kas tur savās rokās apdrošināšanas sabiedrības, trestus un bankas, me­talurģijas un tēraudliešanas monopolus, ogļraktuves un kuģu būvētavas, cilvēks, kurš ir varenāks par Rotšildiem, cilvēks, kurš izgāzis jūsu likumprojektu par bērnu darbu un nožņaudz ikvienu brīvības asnu, ko jūs aizstāvat. Vārdu sakot, tas ir mans tēvs.

Nokss (vērīgi aplūkodams Stārkvederu). Man vajadzēja viņu pazīt no fotogrāfijām. Bet kāpēc jūs tā par viņu runājat?

Mārgareta. Tāpēc, ka tā ir patiesība. (Nokss klusē.) Vai tad tā nav? (Smejas.) Varat neatbildēt. Jūs zināt, ka tā ir patiesība — rūgta, bet patiesība. Turpinot četrdesmit laupītāju alas apskati, jūs ieraudzīsit misteru Habardu — mūsu bagātnieku uzticamo spalvas varoni.

Nokss (ar riebumu). Es viņu pazīstu. Sākumā viņš sa­cerēja rakstus pret Standard Oil kompāniju, izlikdamies, ka viņus atmasko, bet velak, vienojies par cenu, kļuva viņu domu biedrs. Tagad viņš, kopš žurnāls Cartmrighfs kļuvis klaji reakcionārs, ir tur pats galvenais skribents. Viņa iekšējā seja nerada ne mazākās šaubas. Es, nudien, droši vien esmu Ali-baba un nesaprotu, kādēļ te atrodos!

Mārgareta. Jūs, ser, atrodaties te tāpēc, ka man tā iegribējās.

Nokss. Mums abiem ir daudz kas kopējs.

Mārgareta. Nākotne.

Nokss (lūkodamies viņā ar kvēlu skatienu, nopietni). Lāgiem man kļūst baismi, jo iemesli man šķiet daudz tu­vāki tagadnei. (Mārgareta mazliet nobīstas, bet nespēj slēpt_prieku.) Protams, es nebaidos par sevi.

Mārgareta (steidzīgi). Neskatieties manī tā! Jūsu acis liesmo. Dažs labs var to pārprast.

Nokss (samulsis). Piedodiet… es nemaz nemanīju, ka … skatos uz jums citādi, nekā man …

Mārgareta. Vai zināt, kāpēc jūs te atrodaties? Tāpēc, ka es pēc jums aizsūtīju.

Nokss (dedzīgi). Es nāktu, vienalga, kad jūs pēc manis sūtītu, un ietu, vienalga, kurp jūs mani sūtītu.

Mārgareta (pārmezdama). Pag, pag… Gribu parunāt par jūsu rītdienas runu. Ap to visur trin mēles — kurn, šņāc, pareģo ko nelāgu. Es zinu, cik jūs esat aizņemts, un man nevajadzēja jūs saukt šurp. Bet man nebija citas izejas, es ļoti raizējos.

Nokss (iepriecināts). Cik dīvaini, ka jūs esat tāda, dzī­vodama visu šo cilvēku vidū, ka jūs domājat par vienkāršo ļaužu likteni!

Mārgareta (kritiski). Es patiešām izskatos pēc savas nometnes nodevējas. Bet, kā tēvs pirms brītiņa teica, man tāpat bija savi sapņn Bērnībā lasīju grāmatas par tais­nīgu pasaules iekārtojumu: Platona «Republiku», Mora «Utopiju» … (Nokss klausās viņu alkanā uzmanībā, viņa acis staro.) Sapņoju, ka arī es spēšu kaut mazliet tuvināt laiku, kad visi cilvēki dzīvos godīgi un pēc labākās sirds­apziņas. Svēti apņēmos ziedoties cīņai par cilvēces laimi. Mans varonis bija Linkolns, un viņš palicis mans varonis arī šobaltdien. Bet ko es, meitene, spēju izdarīt? No dzī­ves mani norobežoja tūkstošiem sabiedrisku normu, tūk­stošiem aizspriedumu. Vajadzēja man tikai pavērt muti un ierunāties par to, kas man nedeva miera, kad jau visi par mani smējās. Ko man bija darīt? Es taču biju tikai sie­viete. Man nebija balsstiesību, man vajadzēja klusēt. Un sēdēt, rokas klēpī salikušai. Rīkoties varēja tikai gudrie un diženie vīrieši. Viņi balsoja, teica runas, pārvaldīja valsti. Sievietes vieta bija pie mājas pavarda, viņai vaja­dzēja aprūpēt kādu no šiem diženajiem vīriešiem, kas veica visus šos diženos darbus.

Nokss. Tātad jūs saprotat, kāpēc es prasu sievietes līdztiesību!

Mārgareta. Bet es šo to mācījos — vai arī domāju, ka mācos. Es agri uzzināju, kas ir vara. Manam tēvam bija vara. Viņš taču ir magnāts — tā laikam dēvē tādus cil­vēkus? Man arī bija vajadzīga vara. Bet kā to iegūt? Es taču esmu tikai sieviete. Es atkal sāku sapņot — mazliet citādi. Varbūt šo varu man dos vīrs? Zinot šo sapni, jūs zināsit, kas es esmu un par ko es esmu kļuvusi. Es sasta­pos ar cilvēku, kas kļuva par manu vīru. Viņš šķita skaidrs un spēcīgs, viņš bija teicams sportists, cilvēks, kam patika būt svaigā gaisā, bagātnieks un politisks dar­binieks ar lielu nākotni. Tēvs apsolīja — ja es kļūšot Cal­mersa sieva, viņš pataisīšot viņu par štata saimnieku, gu­bernatoru un sūtīšot uz Savienoto Valstu senātu. Tas ir viss.

Nokss. Tā? Kas notika tālāk?

Mārgareta. Tālāk? Es kļuvu viņa sieva. Un sapratu, ka vara atrodas daudz spēcīgāku ļaužu rokās, nekā es biju domājusi. Viņi atņēma man vīru un padarīja to par mana tēva politisko rokaspuisi. Turpretī man, tāpat kā agrāk, nebija nekādas varas. Es neko nespēju darīt. Es biju cie­tusi neveiksmi. Tad es nodomāju: nākotne pieder bērniem. Vismaz šai jomā man palīdzēs tas, ka esmu sieviete! Esmu taču māte. Varu dot pasaulei krietnu un veselīgu dēlu, izaudzināt tīru, cēlu cilvēku ar siltu sirdi. Ja es to paveikšu, viņš spēs īstenot manu sapņu viņš padarīs pa­sauli tīrāku un visus cilvēkus, kas tajā dzīvo, — laimī­gākus. Es nolēmu priekšzīmīgi pildīt mātes pienākumus. Tieši tāpēc es atteicos no baznīcas sīkajiem žēlsirdības darbiņiem, sāku iekārtot bērnudārzus un cīnīties par strād­nieku'dzīves apstākļu uzlabošanu, par īres reformu, lai palīdzētu mazajiem puisēniem un meitenēm, kas ierodas pasaulē, neko nezinādami, un kas var savu nākotni gan padarīt gaišu,,gan aptumšot.