DŽEKS LONDONS - Zādzība

Misis Dauseta (līdzjūtīgi). Kā nu ne, viņam tak galva pilna ar diženiem nodomiem! Viņš ir apbrīnojams cilvēks! Vīrs teic, ka viņš esot mūslaiku diženākais cilvēks, daudz varenāks par duci prezidentu, Anglijas karali un vācu ķeizaru, kopā ņemot.

(Ienāk sulainis ar tējkannu. Konija pilda tasītes. Dzirda­mas stereotipas frāzes: «Vai divus gabaliņus?» — «Vienu, lūdzu.» — «Ar citronu?» — utt. Ratlends un Dausets pie­nāk pie tējas galda. Palūkojusies uz tēvu, Konija, mazliet šaubīdamās, piepilda ari viņa tasīti un uzliek uz šķīvīša cepumus. To visu viņa nodod Dausetam, kas bez lielas sajūsmas paņem tasi un škiviti.)

Konija. Senator, lūdzu, aiznesiet tēvam! (Stārkveders līdz cēliena beigām uzvedas kā augstāka būtne vai kro­nēts karalis. Viņš pasauc kairu, kas viņam vajadzīgs, tas nāk un iet, klausīdams viņa gribai. Lai kur Stārkveders atrastos, viņš arvien, varbūt pats to neapzinādamies, ir stāvokļa noteicējs. Visi to atzīst: sak, viņš patiešām ir dižens virs un dzimis pavēlnieks. Vienīgi Mārgareta no viņa nebaidās, tomēr ari viņa atļauj tēvam izturēties vi­ņas viesistabā, kā tam tik. Dausets iet pāri skatuvei ar tasi vienā rokā un cepumu škiviti — otrā. Sākumā Stārk­veders viņu nepamana. Konija abus vēro.) Tēt, dzer teju … (Nākamās ainas laikā Dausets, stāvēdams pie Stārkvedera, nevarīgi tur rokās tējas tasi un cepumu ški­viti. Ratlends pa tam pie galda saņem savu tējas tasi un pļāpā ar dāmām.)

Stārkveders (paskatās uz Koniju, tad uz tasīti, neno­teikti norūc — tas nozīmē noraidījumu. Pamanījis Dau­setu, palūkojas viņam sejā, tūlīt aizver piezīmju grāma­tiņu, vajadzīgajā lappusē iebāzis pirkstu). Ā, tas esat jūs!

Dausets (pūlēdamies neizrādīt apmulsumu). Ļoti prie­cājos, mister Stārkveder. Negaidīju, ka jūs te sastapšu… Nedomāju, ka jums patīk arī pasaulīgi uzjautrināties, no sirds priecājos …

Stārkveders (valdonīgi un asi). Kāpēc jūs neieradāties šorīt no rīta?

Dausets. Biju sasirdzis … gulēju gultā …

Stārkveders. Tas nav nekāds attaisnojums, ser. Kad jūs izsauc, jums jāierodas! Skaidrs? … Likumprojekts atdots atpakaļ komisijai. Kāpēc tas atdots atpakaļ komisijai? Jūs teicāt Doblmenam, ka parūpēsities, lai viss būtu kārtībā.

Dausets. Notika kļūda. Tā dažkārt gadās.

Stārkveders. Kas tai komisijai noticis? Vai jums- vairs senātā nav ietekmes? Ja nav, tad sakiet to skaidri un gaiši, — es atradīšu citu, kam tā ir.

Dausets (sašutis). Man nepatīk, ka ar mani tā runā, mister Stārkveder. Man arī ir sava pašcieņa … (Stārkve­ders neticīgi norūc.) Esmu kārtīgs cilvēks … (Stārkve­ders atkal ierūcas.) Man ir savs noteikts stāvoklis štatā. Jūs piemirstat, ser, ka sava štata administrācijā es ieņemu visai ievērojamu vietu.

Stārkveders (aprauj viņu tik asi, ka Dausetam izkrīt no rokas tase). Nedomājiet man rādīt zobus! Jūsu štatā noteicējs esmu es. Mana roka jūs cēlusi, no manas rokas jūs varat krist. (Dausets satrūkstas: viņš to nav zinājis. Cenzdamies slēpt apjukumu, viņš noliecas, lai salasītu lauskas.) Atstājiet tās mierā! Es ar jums runāju. (Dau­sets aši izslienas. Konija, kas visu redzējusi, pazvana.) Es nopirku jūsu štata administrāciju un samaksāju par to skaidrā naudā. Jūs esat gluži vienkārši kustams īpa­šums, ko es šai darījumā ieguvu kā piedevu. Jūs kļuvāt par senatoru, lai klausītu manām pavēlēm. Skaidrs? Vai skaidrs, es prasu.

Dausets (satriekts). Skaidrs ..,

Stārkveders Likumprojekts jāizgāž.

Dausets. Klausos, ser!

Stārkveders. Tas jāizgāž klusām, lai avīzes nesaceļ troksni. (Dausets pamāj ar galvu.) Varat iet! (Dausets nomākts dodas pie citiem, kas sēž ap tējas galdu. No la­bās puses smiedamies ienāk Čalmerss ar Habardu un ierauga Stārkvederu. Reibums abiem mirkli izgaist. Stārk­veders tik tikko atbild uz Habarda palocišanos.) Panāc šurp, Tom! (Habards saprot mājienu un dodas pie tējas galda. Ienāk sulainis. Konija norāda uz saplēsto tasi. Ka­mēr sulainis vāc kopā lauskas, Stārkveders klusē, jopro­jām pētīdams piezīmju grāmatiņu. Čalmerss stāv viņa priekšā, juzdamies mazliet neveikli un gaidīdams, ko sie­vastēvs sacīs. Pie tējas galda šķind trauki. Habards sa­sveicinās ar pārējiem un vai nu saņem, vai noraida tējas tasi. Salasījis lauskas, sulainis aiziet.)

Stārkveders (aizver piezīmju grāmatiņu, iebāzis vaja­dzīgajā vietā pirkstu, un pievērš Čalmersam caururbigu skatienu). Tom, tev mīlas romāns Ņujorkā jāizbeidz. Skaidrs?

Čalmerss (satrūkdamies). Kas jums tādas pasakas stās­tījis? Vai Habards?

Stārkveders. Kam man Habards? Es ziņas saņemu no saviem avotiem.

Čalmerss. Vai vērts runāt par tādām blēņām?

Stārkveders. Blēņām? Es zinu visus sīkumus. Ja gribi, varu tos tev atstāstīt. Tas jāizbeidz! Es i nedomāju ielais­ties ar tevi strīdā.

Čalmerss. Nemaz nenojautu… ka esmu bijis tik neuz­manīgs.

Stārkveders. Cilvēks ar tavu stāvokli nedrīkst būt neuzmanīgs. Uz mūsu pleciem gulstas dižens un svēts pienākums — atbildība par deviņdesmit miljonu cilvēku likteņiem. Vajag tik mums paslīdēt kājai, un viņi būs pa­zuduši. Jau tā viņu dvēseles medī tumsoņi demagogi. Ja tie uzvarēs, šie ļaudis ies bojā, mūsu zeme ies bojā, civi­lizācija ies bojā. Es nevēlos atgriezties viduslaikos!

Čalmerss. Nemaz nedomāju, ka tas ir tik nopietni.

Stārkveders (paraustīdams plecus un uzraukdams uz­acis). Nav nekāds brīnums. Tu taču esi tikai viens no ma­šīnas ritentiņiem. Es un vēl daži cilvēki — mēs esam pati mašīna. Taču tu esi mums vajadzīgs ritentiņš, un mēs negribētu tevi zaudēt.

Čalmerss. Zaudēt? Mani?

Stārkveders. Man vajag tikai pakustināt pirkstu, un tu būsi pagalam. Tu esi saimnieks savā štatā. Lieliski. To­mēr neaizmirsti: ja es iegribēšu, rit pat nopirkšu visu tavu štatu. Un tev vairs nebūs uz ko balstīties. Tev ir grūti pārveidot savu raksturu, bet atceries jel, cik diženi ir mūsu uzdevumi. Un esi uzmanīgs, ļoti uzmanīgs! Mēs esam spiesti izmantot arī vāja rakstura cilvēkus. Taču tu tikai to vien dari kā izdabā savām miesas kārībām. Tu dzer. Kaut gan tev nav stipra sirds. Es saņemu ziņojumus no tava ārsta. Lai nu kā, nenostādi sevi muļķīgā stāvoklī! Neaizmirsti — tu esi precējies ar manu meitu. Viņa ir stipra rakstura sieviete un dara mums abiem godu. Es nepieļaušu, ka tu viņu apkauno.

Čalmerss. Labi. Būšu uzmanīgs. Bet, ja nu jūs ierunā­jāties par… savu meitu, es gribētu šo sarunu turpināt. (Bridi klusē. Stārkveders neizrāda ne mazāko nemieru.) Mārgareta draudzējas ar Noksu. Viņš nāk šurp, uz mūsu māju. Viņi ir pilnīgi nešķirami.

Stārkveders. Jā?

Čalmerss (steidzīgi). Man, protams, nav pret viņu ne mazāko aizdomu. Taču jūs piekritīsit, ka jūsu meitai un manai sievai neklājas pastāvīgi tikties ar šo kauslīgo anarhistu, kas nemitīgi uzbrūk mums un visam, ko mēs pārstāvam.

Stārkveders. Es par šo tematu sāku ar viņu runāt, bet mūs pārtrauca. (Domādams sarauc uzacis.) Tu esi viņas vīrs. Kāpēc tu nesauc viņu pie kārtības? (Pa durvīm, kas atrodas skatuves dziļumā, ienāk misis Stārkvedera. Viņa palokās viesiem un, ieraudzījusi vīru, tuvojas Stārk- vederam.)

Čalmerss. To nu var gan saukt pie kārtības! Raksturiņš viņai… līdzīgs jūsējam. Turklāt es baidos, ka viņa kaut ko jauš par manām … nerātnībām.

Stārkveders (zobgalīgi). Par nevainīgajām nerātnībām? (Čalmerss grib atbildēt, bet ierauga misis Stārkvederu.)

Misis Stārkvedera (sapikušā, aizvainotā balsi). Ak, re, kur tu esi, Entonijj Laikam atkal runā par politiku. Tikko es izdzeršu tasi tējas, mums jābrauc. Tomijs neizskatās ta, ka es gribētu. Mārgareta viņu mīl, bet ir nolaidīga. (Stārkveders atkal sāk pētīt piezīmju grāmatiņu.) Ne­zinu, ar ko tas viss beigsies, ja mātes vairs neprot audzi­nāt bērnus. Mārgareta metusies uz bērnudārziem un rūpējas par visiem citiem bērniem, vienīgi savu pašas dēlu aizmirst. Būtu jel tikpat uzcītīgi apmeklējusi baznīcu! Misteru Ratlendu viņas izturēšanās joti apbēdina. Es gribēju ar viņu parunāt.. . bet labāk to izdari tu, Entonij! Mani viņa nekad nav lāgā klausījusi. Viņa visu mūžu allaž darījusi tā, kā gribējusi. Atsitusies tevī. Manā laikā bērni klausīja vecākus. Visā vainīgi šie tempi. Nekam nepietiek laika. Man arī — jāiedzer tēja un jāskrien prom. Konija tik tikko paspēs pārģērbties. (Dodas pie tējas galda; Konija piepilda viņas tasīti.)