DŽEKS LONDONS - Zādzība

Stārkveders. Nokss ir bīstams tips, un es nevēlos, lai maniem ģimenes locekļiem būtu ar viņu kādas darīšanas. Viņš nav džentlmenis.

Mārgareta. Ja par džentlmeni uzskata tikai tādu cil­vēku, kam ir nauda… Nokss sev ceļu izlauzis ar paša rokām …

Konija (viņu pārtraukdama). Tavs Nokss apgalvo, ka nauda esot zādzība, vismaz ja tā piederot bagātajiem.

Stārkveders. Viņš ir neaptēsts nejēga.

Mārgareta. Cik zinu, Nokss beidzis Oregonas universi­tāti.

Stārkveders (nicigi). Universitāti, kas domāta lopu dzi­nējiem … Bet par to nav runas. Viņš ir demagogs. Viņš kurina pūlī zemiskas kaislības.

Mārgareta. Kādas zemiskas kaislības? Par ko tu runā? Viņš prasa aizliegt bērnu darbu un negrib, lai jūs tik plēsonīgi izlaupītu mūsu mežus un ogļu slāņus.

Stārkveders (nepacietīgi). Tu nekā nesaproti. Kad es saku: Nokss ir bīstams tips, — es ar to domāju, ka viņš grib satricināt visus mūsu dzīves pamatus, viņš draud mums — šīs valsts radītājiem un balstiem, tās labklājības ķīlai. (Konija, nojauzdama, ka tuvojas negaiss, pamet abus un aiziet uz istabas otru galu.)

Mārgareta. Kas tas ir — «mums»: vai rūpniecības pīlā­riem, baņķieriem un monopolistiem?

Stārkveders. Kaut vai tā. Sauc, kā gribi! Ja mūsu ne­būtu, valsts aizietu bojā, nokļuvusi tādu neliešu ķetnās, kāds ir tavs Nokss.

Mārgareta (pārmezdama). Kādas tev tiesības saukt viņu par nelieti?

Stārkveders. Viņš ir sentimentāls sapņotājs, plānprā­tīgs gaisa piļu cēlājs. Saklausījies tādu zeļļu gvelztās muļķības, pūlis ķeras pie nažiem un bumbām.

Mārgareta. Ja arī viņa domas par politiku un rūpnie­cības attīstību atšķiras no tavējām, viņš tomēr ir labs cilvēks. Un tikai dievs vien zina cik reti tagad var sa­stapt labu cilvēku!

Stārkveders. Mani neinteresē nedz viņa morāle, nedz rīcības iemesli. Viņš ir neprātis. Pēc sava rakstura viņš tiešām nav ļaundaris, to es atzīstu. Bet tieši t apec viņš nodara vēl vairāk ļaunuma.

Mārgareta. Kad es domāju, kāda nabadzība valda mums visapkārt… Nokss vēlas, lai tās nebūtu, un tāpēc dara nevis ļaunumu, bet labumu. Savu dzīvi viņš ziedo citiem. Tāpēc viņš ir nabags. Toties tavus miljonus nevar ne

saskaitīt. Kur nu! Tu taču vienmēr esi domājis tikai par

sevi.

Stārkveders. Es arī ziedoju savu dzīvi citiem. Es dodu cilvēkiem maizi un darbu. Un apzinos, ka, pārvaldīdams bagātības, es uzņemos milzu atbildību.

Alārgareta. Bet bērni, kas gurst zem fabrikas darbu smaguma? Saki man, bagātību pārvaldniek, — vai tiešām arī tas ir nepieciešams? Kā man par viņiem sāp sirds! Kā man vienmēr gribējies izdarīt kaut ko viņu labā, pār­veidot viņu dzīvi, lai viņi varētu rotaļāties, nevis strādāt! Kas jums devis tiesības laupīt viņiem bērnību? Viņu bēr­nību jūs esat pārkaluši skanošā naudas gabalā. Hauerds Nokss man patīk tāpēc, ka viņš zādzību nosauc tās īstajā vārdā. Viņš mēģina kaut ko darīt šo bērnu labā. Bet tu? Ko tu?

Stārkveders. Jūtelība. Tukša jūtelība. Ko tu sajēdz? Jau­tājums ir pārāk sarežģīts sieviešu prātiņam. Tu saproti vienīgi jūtas. Un šis Nokss — tāpat. Deviņdesmit miljo­nus ļaužu nevar vadīt, balstoties uz jūtām vai abstraktiem jēdzieniem par tiesībām un taisnīgumu.

Mārgareta. Bet kas tad mums atliks, ja jūs atteiksities no tiesībām un taisnīguma?

Stārkveders. Mēs dzīyojam praktiskā pasaulē, un tā jā­vada praktiskiem cilvēkiem, domātājiem, nevis melšām, kam franču enciklopēdistu un dumpinieku vecmodīgās blē­ņas izmežģījušas smadzenes. (Mārgareta kļūst nepacie­tīga. Sadursme ar tēvu nav viņas drosmi jūtami mazinā­jusi, bet viņai gribas drīzāk pārģērbties.) Neaizmirsti, meit, ka es neesmu izlasījis mazāk grāmatu kā tavs lopu dzinējs no Oregonas! Studenta gados arī es aizrāvos ar teorijām par vispārēju labklājību un taisnīgumu. Man bija gan savas gaisa pilis, gan sapņi. Tad es nezināju, cik vārga un neizturīga ir cilvēka miesa. Tagad es ska­tos uz dzīvi saprātīgāk. Taču ir cilvēki, kuri nekad ne­kļūst saprātīgāki. Tā noticis ar Noksu. Viņš joprojām ir sapņotājs, turklāt bīstams sapņotājs! (Bridi klusē, vēl cie­šāk sakniebis plānās lūpas.) Taču šoreiz viņam būs beigas!

Mārgareta. Kā tā?

Stārkveders. Rit Nokss teiks kongresā runu; viņam pra­sīs, lai viņš sniedz dokumentālus pierādījumus saviem sensacionālajiem apvainojumiem, kurus viņš vērš pret val­dību un mums, valsts bagātību pārvaldītājiem. Nekādu pierādījumu viņam, protams, nav, un tauta smiesies. Un tas nozīmē mistera Ali-babas un viņa sapņu politisko nāvi.

Mārgareta. Tie ir skaisti sapņi… Ja pasaulē būtu vai­rāk tādu kā Nokss, šie sapņi piepildītos. Galu galā pa­saule ir sapņotāju rokudarbs, un tikai viņi vien ir ne­mirstīgi. Varbūt tu kādreiz sapratīsi, ka sapņotāju nav tik viegli iznīcināt. Piedod, es nevaru ilgāk turpināt mūsu strīdu, man beidzot jāpārģērbjas. (Konijai.) Sagaidi, dārgā, viesus! Es tūlīt atgriezīšos. (Ienāk Džūliuss Rat- lends. Mārgareta sasveicinās ar viņu.) Jums vajadzēs mani atvainot, es jūs uz īsu brītiņu pametīšu.

Ratlends (sveicinādamies ar citiem). Te droši vien no­tiek ģimenes padomes sēde.

Mārgareta (iedama projām). Nē, te strīdas par sapņiem un sapņotājiem. Esiet manā vietā to aizstāvis!

Ratlends (palocīdamies). Labprāt. Sapņotāji ir mūsu dzīves patiesie cēlāji. Bet… par kādu sapni un kādu sapņotāju bija runa?

Mārgareta (durvis). Par sociālo taisnīgumu, godīgu rīcību un vienlīdzību visiem. Un sapņotājs ir misters Nokss.

Ratlends (nepārprotami aizkaitināts. Mārgareta apmie­rināta vēro viņu). Nokss! Viņš zaimo. Viņš nievā baz­nīcu! Apsmej manu misiju! Viņš …

Konija (viņu pārtraukdama). Viņš apgalvo, ka garīdz­nieki apzogot dievu. Es pati dzirdēju viņu sakām, ka vie­nīgais īstais kristietis jau sen esot sists krustā.

Mārgareta. Viņš tikai atkārtoja Nīčes vārdus.

Stārkveders (Ratlendam, apmierināti smīkņādams). Trā­pīgi gan viņš jums uzknābis!

Ratlends (valdīdams dusmas). Ser, Nīče ir dieva zai­motājs. Ikviens, kas lasa Nīči vai citē viņu, arī ir dieva zaimotājs. Vai Amerikai, ja pie mums modē tādas ķe­cerības!

Mārgareta (smiedamās viņu pārtrauc). Atstāju strīda izšķiršanu jums, bruņinieka kungs! Neaizmirstiet — jūs solījāt aizstāvēt arī sapņus, ne sapņotājus vien! (Iziet.)

Ratlends (galvu'šūpodams). Nesaprotu, kas notiek ar tagadējo paaudzi. Piemēram, jūsu vecākā meita … Agrāk viņa man bija uzticama palīdze visos mazajos žēlsirdības darbos.

Stārkveders. Vai viņa tos aizmirsusi?

Konija. Tagad viņa domā tikai par strādnieku rajoniem un bērnudārziem.

Ratlends (kā nelaimi vēstīdams). Visā vainojami tādi filozofi kā Nlče. Un tie, kas viņus lasa, — tādi kā Nokss.

(Ienāk senators Dausets un misis Dauseta. Konija iet vi­ņiem pretī, viņi sasveicinās. Misis Dausetu Ratlends pa­zīst. Konija iepazīstina viņu ar senatoru Dausetu. Pa to laiku Stārkveders, nepievērsdams nevienam uzmanību, iekārtojas atzveltni priekšplānā pa labi, izņem no svārku iekškabatas piezīmju grāmatiņu un sāk to pētīt. Dausets un Ratlends apsēžas skatuves dziļumā pa kreisi, Konija un misis Dauseta — pie tējas galda. Konija pazvana.)

Misis Dauseta (balsi klusinājusi un ar acīm zlmigi no­rādīdama uz Stārkvederu). Vai tas ir jūsu tēvs? Jau sen sapņoju ar viņu iepazīties.

Konija (pusbalsī). Viņam ir savas dīvainības. Neap­vainojieties, ka viņš te šodien nepievērš nevienam uzma­nību! Viņš spēj pat aiziet neatvadījies.