DŽEKS LONDONS: Zādzība

Konija (Habardam). Turcijas pilnvarotais lietvedis… Nekādi nevaru atcerēties, kā viņu sauc! Tāds jocīgs, taisni šausmas! Šodien viņš rīko pusdienas par godu Lielbritā­nijas sūtnim.

Misis Stārkvedera (pieceļas no krēsla un ieklausās). Ilau, kur Tomijs! (Arā dzird Mārgaretas Calmersas smiek­lus un Tomija gaviles. Viņa kaut ko atrunājas, bet dē­lēns neatlaižas. Atgriezdamies no pastaigas, vēl nenovil- kuši mēteļus, uz sliekšņa parādās Mārgareta un Tomijs, Viņi saķērušies rokās un pārējos nepamana.)

Tomijs (smiedamies). Nu, māmiņ!

Mārgareta (ari smejas, bet purina galvu). Nē, nē!

Tomijs. Vispirms …

Mārgareta. Nē, nē! Skrej pie Lindas, puisīt! Parunāsim par to citreiz!

(Tomijs pamana, ka istabā ir ari citi. Paliecies uz priekšu, viņš ierauga misis Stārkvedera, atbrīvojas no mātes un metas klāt vecmāmiņai.)

Tomijs (kas acīmredzot mii vecmāmiņu). Vecmāmiņl (Apķeras viņai ap kaklu un noskūpsta. Mārgareta no­skūpsta Ķoniju, sasveicinās ar citiem, vēsi pasniedz roku Habardam.) •

A^ārgareta (Čalmersam). Ja jau nu tu esi te, Tom, tad, lūdzu, nekur nepazūdi! (Apsveicinās ar māti.)

Misis Stārkvedera (noraizējusies apskata Tomiju, pa­griezusi viņa seju pret gaismu). Mārgaret, bērniņš ir drusku novājējis.

Mārgareta. Tieši otrādi, māt.

Misis Stārkvedera (Čalmersam). Kā tev šķiet, Tom?

Konija (sānis Habardam). Māmiņa vienmēr raizējas par Tomija veselību.

Habards. Manuprāt, viņš ir dūšīgs puišelis.

Tomijs (tēvam). Es esmu īsts indiānis! Vai ne, tēt?

Čalmerss (ar pārliecību). Visdrosmīgākais indiānis visā

ciltī! (Durvis parādās Linda. Viņa acīmredzot meklē To- miju. Čalmerss viņu ierauga.) Re, kur tevi meklē Linda, veco drošsirdi!

Mārgareta. Linda, aizvediet zēnu uz bērnistabu! Skrej, Tomij!

Tomijs. Ejam, vecmāmiņ! Es tev kaut ko parādīšu. (Velk viņu aiz rokas uz durvju pusi, viņa gan protestē, bet, juzdamās ļoti iepriecināta, ļauj zēnam to darīt. Uz sliekšņa Tomijs apgriežas, pastiepj vienu roku Lindai, palūkojas atpakaļ uz māti. Šķelmīgi.) Māmiņ, kad viņi aizies, vai paspēlēsim izlūkus?

Mārgareta (pieiet Tomijam klāt un noliekusies apskauj viņu). Nē, mīlulīt. Šodien man jābrauc uz šīm pretīgajām pusdienām. Bet rīt mēs katrā ziņā parotaļāsimies. (To­mijs apbēdināts grasās uzmest lūpu.) Nu gan es savu mazo indiānīti vairs nepazīstu!

Habards. Indiāņi nekad nav untumaini, Tomij.

Tomijs (aizmirsis apbēdinājumu). Nu labi, māmiņ. Spē­lēsimies rītu … ja tu šodien nevari. (Mārgareta viņu no­skūpsta. Tomijs, vezdams aiz rokas misis Stārkvederu un Lindu, aiziet.)

Čalmerss (dod zīmi Habardam un, iedams uz durvīm labajā pusē, klusi saka). Iemetīsim tomēr pa glāzei! (Ha­bards atstāj Koniju un grasās sekot Čalmersam.)

Konija (pārmezdama). Nu-u, ja jūs taisāties mukt, tad es arī nepalikšu!

Mārgareta. Tom, neaizej! Kuru katru mirkli atbrauks tēvs.

Konija. Un tad ģimene būs pilnā sastāvā.

Čalmerss. Mums ar misteru Habardu šis tas jāapspriež. Mēs drfz atgriezīsimies. (Abi aiziet.)

Mārgareta (pēkšņā jūtu uzplūdumā apskauj Koniju, noskūpsta viņu, tai pašā laikā grasidamās iet). Man arī jāiet pārģērbties. Pasēdi te, dārgā! Tūlīt sāks pulcēties viesi. (Dziras aiziet.)

Konija. Grētiņ! (Mārgareta tūlīt apstājas un smaidot gaida. Konija vilcinās.) Man ar tevi jāparunā. Vai tu nedusmosies? (Mārgareta smaidīdama papurina galvu.) Protams, es nedomāju neko ļaunu, bet… es gribēju tevi brīdināt. ..

Mārgareta (viegli aizkaitināta). Ja tas attiecas uz Tomu, tad vari neturpināt. Tu pati zini, ka viņš dažreiz neuzve­das tā, kā vajadzētu … Viņa dēkas man jau sen vien­

aldzīgas, tāpēc nav ko pūlēties. (Konija klusē, un Mār­gareta kļūst ziņkārīga.) Nu?

Konija. Par Tomu te nav runa… (Bridi klusē.) Tas attiecas uz tevi.

Mārgareta. Uz mani?

Konija. Nezinu, kā lai iesāku …

Mārgareta. Ķeries tūlīt vērsim pie ragiem!

Konija. Tas viss, protams, ir muļķības, bet māte ner­vozē. Tu zini, cik viņa ir vecmodīga. Un arī mūsu … tas ir, tēva un Toma … stāvoklis sabiedrībā … Tu satiecies ar šo cilvēku, kas ir tēva un Toma ienaidnieks. Viņš tak tos paļā bez apstājas… Rīt viņš gatavojas uzstāties kongresā ar vienu no savām drausmīgajām runām. Tu neesi lasījusi vakara laikrakstus. Viņš visiem mums un mūsu draugiem met sejā briesmīgus apvainojumus.

Mārgareta. Ak tu domā misteru Noksu? Bet, Konij, dārgā, viņš taču nevienam nedara ne mazākā ļaunuma!

Konija (nikni). Ak tu tā domā? Pirms dažām dienām viņš tēti gandrīz vai atklāti nolamāja par zagli!

Mārgareta. Ko tu saki? Neesmu dzirdējusi. Kad tas bija?

Konija. Biržas karaļi esot zaudējuši jebkuru sirdsap­ziņu un krituši tik zemu, ka gatavi nolaupīt nabagiem pēdējo maizes garoziņu, — tie ir viņa vārdi!

Mārgareta. Bet kāds tam sakars ar tēti?

Konija. To taču viņš, protams, zīmē uz tēti.

Mārgareta. Ei nu, muļķīt! Tētis nu gan zags maizes garozas! Ja tur nebūs simt vai vismaz piecdesmit miljonu dolāru, viņš necels ne pirkstu.

Konija. Kad jūs sastopaties sabiedrībā, tu mūždien ar viņu tā auklējies. Pieņemšanā pie Dagdeiliem viņš veselu pusstundu tupēja tev blakus. Tu viņu uzņem savā mājā, Toma mājā, lai gan šis Nokss viņu nīst! (Viņu sarunas laikā durvis skatuves dziļumā parādās Entonijs Stārkve- ders. Viņa seja ir drūma, piere saraukta, itin kā viņš iedams joprojām lemtu valsts likteņus. Ieraudzījis meitas, Stārkveders apstājas un, māsām nemanot, ieklausās sa­runā.)

Mārgareta. Kur tu to ķēri, Konij? Viņš nevienu nenīst. Viņš ir vispatiesākais, vistīrākais, vistaisnīgākais cilvēks no visiem, ko es pazīstu.

Konija (neklausīdamās). Viņš ir nemiera cēlējs, viņš musina tautu, viņš ir pļāpa un demagogs! …

Mārgareta (pārmezdama). Kāpēc tu atkārto citu vār­dus? Kas tev to iestāstījis? Droši vien tēvs? Kāpēc jūs tā runājat par nabaga jauko Ali-babu?

Stārkveders (iekāsējas, lai paziņotu par savu ierašanos). Khm …

Konija un Mārgareta (pēkšņi apgriežas un ierauga tēvu). Tēt! (Abas pieiet pie tēva un sasveicinās.)

Stārkveders (lietišķi, kā cilvēks, kas pieradis taupīt laiku). Pateicos, pateicos! Jūtos lieliski. Kas tas par Ali- babu? Kāds Ali-baba? (Mārgareta., pa pusei pārmetot, pa pusei uzjautrināta skatās uz Koniju.)

Konija. Misters Hauerds Nokss.

Stārkveders. Kāpēc Ali-baba?

Mārgareta. Es viņu tā esmu iekrustījusi. Ali-baba četr­desmit laupītāju alā. Vai atceries «Tūkstots un vienu nakti»?

Stārkveders (stingri). Es jau sen taisos ar tevi parunāt par šo cilvēku. Kopš tu esi precējusies, es nejaucos nedz tavā personiskajā dzīvē, nedz Toma saimniecībā. Taču tava izturēšanās pret Noksu… Stāsta, ka tu pieņemot viņu pat savā mājā …

Mārgareta (viņu pārtraukdama). Arī šodien viņš būs te. Es viņu gaidu. (Konija neapmierināta sagrozās.)

Stārkveders (mierīgi turpinādams). Manai meitai un senatora Calmersa sievai nepieklājas pieņemt šo cilvēku. Atkārtoju: kopš tu izgāji pie vīra, neesmu jaucies tavā dzīvē. Taču te ir runa nevis par personisku, bet par poli­tisku jautājumu. Nokss ir musinātājs, viņš ir mūsu šķiras ienaidnieks. Kāpēc tev viņš vajadzīgs?

Mārgareta. Tāpēc, ka viņš man patīk. Tāpēc, ka es le­pojos, ka varu tādu cilvēku saukt par savu draugu. Tā­pēc, ka es gribētu, kaut pasaulē tādu būtu daudz vairāk! Tāpēc, ka es saskatu viņā tikai labas un cildenas īpašī­bas. Turklāt — vai gan nav jocīgi vērot, kā viens vienīgs kārtīgs cilvēks var sacelt kājās visus jūsu rūpniecības magnātus, cilvēku likteņu lēmējus? Vai tad viņš tevī ne­rada apjukumu, tēvs? Atzīsties, ka rada, — vai ne? Tūlīt viņš atnāks — un tu dabūsi apjukt vēl vairāk. Kāpēc? Jautājums nav personisks, bet politisks, vai ne? Un skar ne vien mani, bet arī tevi.