DŽEKS LONDONS: Zādzība

Mārgareta Calmersa — senatora Calmersa sieva. Hauerds Nokss — kongresa loceklis no Oregonas štata. Tomass Cafmerss — ASV senators un vairākkārtējs miljonārs. Tomass Čalmerss, jaunākais — Mārgaretas un Tomasa Calmersu dēls. Ellerijs Džeksons Habards — žurnālists.

Entonijs Stārkveders — finansu magnāts, Mārgaretas Calmersas tēvs.

Misis Stārkvedera — viņa sieva.

Konija Stārkvedera — viņu jaunākā meita.

Fēlikss Doblmens — Entonija Stārkvedera sekretārs.

Linda Deivisa — Mārgaretas Calmersas istabmeita.

Džūliuss Ratlends — anglikāņu baznīcas mācītājs.

Džons Džifords —sociālists, aģitators.

Macu Sakari — Japānas sūtniecības sekretārs.

Doloresa Ortega — Peru sūtņa sieva.

Senators Dausets.

Misis Dauseta.

Saimniecības vadītāja.

Istabmeitas.

Sulainis.

Aģenti.

Darbība notiek Vašingtonā 1910. gadā divdesmit stundu laikā.

Mārgareta Calmersa. Viņa ir divdesmit septiņus gadus veca ar stipru, nobriedušu raksturu, bet gluži sievišķīga tad, kad ierunājas sirds vai daiļuma izjūta. Viņai ir tālu stāvošas acis un žilbinošs smaids, ko viņa vajadzības gadījumā prot likt lietā. Taču viņa var būt arī stingra, cieta un pat ciniska. Viņa ir intelektuāla sieviete, taču tai pašā laikā no viņas var sagaidīt pēkšņas maiguma izpaus­mes, kaislības uzliesmojumus un negaidītu rīcību. Viņa ir rafinētas kultūras un augstākās sabiedrības audzināšanas auglis, tomēr sagla­bājusi veselīgu pasaules uzskatu, dzīvesprieku un instinktīvu taisnī­guma izjūtu, kas jauj mums ticēt cilvēces nākotnei.

Hauerds Nokss būtu varējis kļūt par dzejnieku, taču viņš kļuvis par politisku darbinieku. Viņam ir trīsdesmit pieci gadi, un viņš kvēlo mīlestībā pret cilvēkiem. Viņam dzīvē ir mērķis, un viņš ne­lokāmi cenšas to sasniegt, kaut arī viņu vajā, zaimo un izsmej. Viņš ir stalta auguma spēcīgs cilvēks. Viņa izteiksmīgo seju neva­rētu saukt par skaistu, drīzāk tā pauž gribasspēku. Viņam ir no­pietns, taisnprātīgs raksturs. Par spīti universitātes izglītībai, viņš izturas mazliet stīvi, sevišķi augstākajā sabiedrībā. Viņš ievēlēts kongresā kā sociālo pārveidojumu aizstāvis. Cīņā, ko viņš sācis, viņam nav gandrīz neviena domu biedra. Kongresā viņš nepārstāv nevienu partiju, viņu atbalsta tikai daži neatkarīgie deputāti, tādi paši dum­pinieki kā viņš.

Tomass Čalmerss, četrdesmit piecus līdz piecdesmit gadus vecs, ar iesirmām ūsām, smagnējs. Nav pieradis ne no kā atteikties, se­višķi no viskija ar sodu. Totie viņam atsakās kalpot sirds, kas draud viņu jebkurā mirklī aizsūtīt uz viņpasauli. Jūtu dzīvē laisks un no otra daudz neprasa. Pieder pie senatoriem, kas ir lielkapitāla ielikteņi un valdībā pārstāv vienu no Jaunās Anglijas štatiem, kur norit pa­kāpeniska deģenerācija. Čalmerss lieliski vada sava štata politisko mašīnu. Viņš nebūt nav muļķis. Viņam pietiek prāta un rakstura stingrības lielai politiskai spēlei. Viņa raksturīgā īpašība ir neprasme iegrožot savu juteklību.

Tomass Čalmerss, jaunākais, dūšīgs, veselīgs sešus gadus vecs puisēns. Vecmāmiņa gan viņu uzskata par vārgulīti.

Ellerijs Džeksons Habards, trīsdesmit astoņus līdz četrdesmit ga­dus vecs. Žurnālists, kas pazīstams visā valstī. Gludi skūts cilvēks ar spēcīgu miesas būvi, lielu galvu un milzīgām rokām. Viņā viss ir impozantāks nekā parastajos cilvēkos. No viņa staro labklājības apziņa, optimisms un egoisms. Viņam nav nekādas morāles. Viņš ir pārliecināts individuālists, aukstasinīgs, nežēlīgs pret. citiem, domā tikai par sevi un tic tikai sev.

Entonijs Stārkveders, pavecs, labi saglabājies džentlmenis. Saus- nējs. Personiskā dzīvē acīmredzot mērens līdz askētismam. Miesas baudas viņam allaž bijušas nenozīmīgas. Vēss, atturīgs puritānis.

Viņā deg viena kaislība — varaskāre. Viņā var nomanīt liela plēso­ņas iedabu: asais prāts un stiprā griba palīdzējuši viņam saraust simtiem miljonu dolāru lielu bagātību. Vārdu sakot, tas ir Amerikā sastopamā rūpniecības un finansu magnāta paraugs vistīrākajā veidā. Viņš ir augsti tikumīgs cilvēks, kaut gan skarbā Jaunanglijas puri­tāņu morāle pārdzīvojusi viņā zināmu metamorfožu un pārvērtusies par tikpat cietsirdīgu bezkompromisa morāli, kāda piemīt biznesme­ņiem, — tā ir tāda cilvēka jezuitiskā morāle, kurš, darīdams ļaunu, svēti tic, ka dara to labos nolūkos. Entonijs Stārkveders ir cieši pārliecināts, ka civilizācijas un progresa likteņi uzticēti viņam un nedaudziem viņam līdzīgiem.

Misis Stārkvedera, omulīgi tukla, paveca un nevarīga dāma. Viņa nav spējusi tikt vīram līdzi tā tikumiskajā attistibā un turas pie Jau­nās Anglijas vecajām paražām, vecajiem aizspriedumiem un puritā­niskās morāles. Modernās dzīves trakie tempi viņu mulsina.

Konija Stārkvedera, Mārgaretas jaunākā māsa, divdesmit gadus veca, pilnīgs pretstats Mārgaretai. Tiesa, viņai tāpat nepiemīt zemis- kums, toties viņai nav ari savu uzskatu, viņa bez ierunām pakļaujas visam konvencionālajam, un nav cerību, ka reiz būs citādi. Viņa ir liela smējēja, veselīga, līksma — īsts savas bezrūpīgās vides bērns.

Fēlikss Doblmens, Entonija Stārkvedera privātsekretārs. Jauns cil­vēks ar nevainojamām manierēm. Viņš pilnīgi atbilst prasībām, kā­das var būt pret tāda cilvēka privātsekretāru, kāds ir viņa šefs. Dobl­mens ir vāja rakstura, bikls, gandrīz sievišķīgs.

Linda Deivisa, Mārgaretas istabmeita, gadus divdesmit piecus veca gaišmataina skandināviete, kas dzimusi Amerikā. Viņa ir jauna sie­viete ar noslēgtu, 1 vienaldzīgu seju, kāda piedien kalponei, kas izgā­jusi gadiem ilgu dresūru, taču sirds dziļumos viņa ir pilna mīlas un uzticības. Viņa pieķērusies Mārgaretai, kuru nenodotu pat tad, ja viņu spīdzinātu.

Džūliuss Ratlends, mācītājs, visai parasts indivīds. Tipisks savas profesijas pārstāvis.

Džons Džifords, strādnieku aģitators. Cilvēks no tautas, neap­tēsts, drusku par tiešu, toties godprātīgs un nelokāms. īsts strādnieku vadoņa paraugs.

Macu Sakari, Japānas sūtniecības sekretārs. Viņa izsmalcinātā pie­klājība ir nepārspējama. Valoda viņam ļoti literāra, pārāk pareiza. Bieži klanās.

Doloresa Ortega, Peru sūtņa sieva. Spilgta, kustīga brunete, daudz žestikulē, kā visi Latīņamerikas iedzīvotāji.

Senators Dausets, piecdesmit gadus vecs. Labi saglabājies.

Misis Dauseta, korpulenta paveca dāma.

Dzīvojamā istaba senatora Calmersa mājā. Pulkstenis ir četri pēc pusdienas. Istaba mēbelēta pēc pašreizējās mo­des. Pa kreisi priekšplānā uzklāts tējas galds. Nav vienīgi tējkannas. Durvis, kas ved uz viesistabu, pa labi skatuves dziļumā. Sānos, pa labi "Un pa kreisi, — durvis uz citām

istabām.

Pa labi krēslos zviln Čalmerss un Habards.

Habards (bridi klusējis, domīgi). Nesaprotu, kāpēc tas vecais kraķis Elsvorts tā sadumpojies.

Čalmerss. Saskaities. Uzskata, ka atstāts tukšā. Nav viņam ļāvuši izspiest no Tarifa komisijas tik, cik viņš gribējis. Turklāt šī ir viņa pēdējā sesija. Viņš paziņojis, ka aizejot atpūtā.

Habards (nicīgi nosprauslojies, atdarina večuka patē­tisko runu). «Rezolūcija sakarā ar pētījumiem, kas veikti, lai noskaidrotu iemeslus lielajai dzīves dārdzībai!» Un to esot ierosinājis senators Elsvorts, saki nu viens cil­vēks! Ak tu, vecais āzis! … Un ko jūs grasāties darīt, Calmers?