DŽEKS LONDONS - Zādzība

Nokss. Jūs esat brīnišķīga sieviete! Tāpēc arī es tik paklausīgi nāku, kad jūs mani saucat.

Mārgareta. Un beidzot es sastapu jūs. Jūs bijāt brīniš­ķīgs. Manās acīs jūs bijāt bruņinieks, kas cīnās ar vēj­dzirnavām, neprātīgs sapņotājs, kas devies kaujā pret mantīgo un dižciltīgo varu un tic, ka no nākotnes būs iespējams atkarot laimi un īstenot to tagadnē. Es nešau­bījos, ka jūs pazudinās. Bet jūs joprojām dzīvojat un varonīgi cīnāties! Un jūsu rītdienas runa …

Čalmerss (kas ar Doloresas Ortegas tasīti rokā pienācis viņiem klāt). Labdien, mister Noks! Jā, šī runa … (Viņi paspiež viens otram roku.) Tasīti tējas, Mārgaret! Misis Ortegai. Divus gabaliņus cukura, lūdzu! (Mārgareta ielej tēju.) Neko citu nedzird kā vienīgi valodas par šo runu. Jūs laikam grasāties mums rīt sakurināt īstu pirti?

Nokss (smaidīdams). Ne karstāku, kā esat pelnījuši.

Čalmerss. Jūs gribat teikt patiesību, vienīgi patiesību, neko citu kā patiesību?

Nokss. Tieši tā.

Čalmerss (paņemdams no Mārgaretas tasīti). Ticiet man — mēs neesam tik ļauni, kā liekas! Ikvienu jautā­jumu var apskatīt no dažādiem viedokļiem. Mēs taču, tā­pat kā jūs, valstij gribam vienīgi labu. Un joprojām ceram atrast ar jums kopēju valodu. (Nokss ironiski pavīpsnā un papurina galvu.)

Mārgareta. Tom, vajag runāt patiesību! Tu ceri pavi­sam ko citu. Tu ceri apgriezt viņam sprandu.

Čalmerss (drūmi pasmīnēdams). Nu, ja mēs kopēju va­lodu neatradīsim … (Grasīdamies iet, Noksam.) Jums va­rētu būt liela nākotne. Savienībā ar mums. Turpretī, uz­stādamies pret mums, jūs nepanāksit neko — itin neko. (Atgriežas pie Doloresas Ortegas.)

Mārgareta (satraukta). Nu, redzat! Tāpēc es arī raizē­jos … Un aizsūtīju pēc jums. Toms — pat tas neslēpj, ka viņi samals miltos ikvienu, kas viņiem pretosies. Jūsu runa ir viņiem bīstama. Jūs zināt, ar kādu dzelzs roku viņi valda kongresā, cik viegli viņiem aizbāzt muti tā­dam kā jūs. Un tomēr viņi dod jums iespēju runāt. Kā­pēc? Kādā nolūkā?

Nokss (paļāvīgi smaidīdams). Es viņu plānus saprotu. Viņi zina, kādos nodarījumos es gatavojos viņus apvai­not, un domā, ka es teikšu musinošu runu, bet pierādījumu man nebūs nekādu. Viņi centīsies padarīt mani par ap­smieklu. Telegrāfa aģentūras, Vašingtonas korespon­denti — viss sagatavots, lai rīt par mani ņirgtu visās ma­lās. Taču viņi velti cer, ka es esmu tik nevarīgs, man ir …

Mārgareta. Pierādījumi?

Nokss. Jā.

Mārgareta. Vai tie ir jums klāt?

Nokss. Tos man atnesīs vakarā — tur būs dokumenti, dokumentu fotogrāfijas, rakstveida liecības …

Mārgareta. Cietiet klusu! Esiet piesardzīgs! Dieva dēļ, esiet piesardzīgs!…

Misis Dauseta (griezdamās pie Mārgaretas). Misis Cal­mersa, glābiet mani! (Norāda uz Sakari.) Misters Sakari par mani smejas.

Mārgareta. Tam nu gan es neticu!

Misis Dauseta. Godavārds! Viņš bija tik pārdrošs, ka …

Čalmerss (ķircinādams misis Dausetu). Pārdrošs!… Sakari, to nu es no jums negaidīju!

Sakari. Cienītajai kundzei labpatīk jokot.

Misis Dauseta. Viņš bija tik pārdrošs, ka jautāja, kā­pēc pie mums esot tik augstas cenas_. Misters Dausets ap­galvo: dzīve pie mums maksājot dārgi tāpēc, ka cilvēki izdodot pārāk daudz naudas.

Sakari. Kāda apbrīnojama zeme! Cilvēki te ir nabadzīgi tāpēc, ka viņiem ir pārāk daudz naudas.

Čalmerss. Vai tad cenas nav cēlušās tāpēc, ka apgro­zībā ir pārāk daudz zelta?

Misis Dauseta. Misters Sakari pats izteica tādu domu, taču, tikko es piekritu, viņš tūlīt ņēmās to apstrīdēt. Mis­ters Sakari izturas pret mani taisni briesmīgi!

Ratlends (iekāsējas, glaimīgi). Viss ļaunums slēpjas žūpībā. Žūpība grauj mūsu rūpniecību, mūsu valsts in­stitūtus, mūsu ticību dievam, vārdu sakot, pilnīgi visu. Ar katru gadu strādnieki dzer arvien vairāk. Darba spē­jas, dabiski, pazeminās, ražošanas izmaksas paaugstinās. Tāpēc arī ceļas cenas.

Dausets. Daļēji, daļēji. Izteiksimies precīzāk. Cenas ir augstas arī tāpēc, ka strādnieki nav pietiekami taupīgi. Ja viņi krātu naudu, kā dara Francijas zemnieki, mēs varētu vairāk preču pārdot pasaules tirgū un gūtu lielāku peļņu.

Sakari (palokās). Paldies. Tātad, jo vairāk jūs taupīsit, jo lielākas būs jūsu iespējas uzkrāt, un, jo vairāk jūs uzkrāsit, jo vairāk varēsit pārdot, bet, jo vairāk pārdosit, jo labāka būs jums dzīve?

Dausets. Pilnīgi pareizi.

Sakari. Un, jo mazāk jūs pārdodat, jo sliktāka jums ir dzīve?

Dausets. Nu, kā tad!

Sakari. Tātad, ja tauta būs taupīga un pirks mazāk, iestāsies nabadzība?

Dausets (acīmredzami apjucis). Khm … ē … acīmre­dzot …

Sakari. Tātad šķiet, ka cilvēkiem patlaban ir slikta dzīve tāpēc, ka viņi taupa, nevis tāpēc, ka viņi būtu iz­šķērdīgi? (Dausets ir galīgi samulsis un cieš klusu.)

Misis Dauseta (komiskā izmisumā paceļ rokas pret de­besim). Varbūt misters Nokss mums paskaidros, kāpēc viss ir tik dārgs. (Stārkveders aizsit piezīmju grāmatiņu un ieklausās sarunā. Nokss smaida, bet nesaka ne vārda.)

Doloresa Ortega. Lūdzu, lūdzu, mister Noks! Es mirstu aiz ziņkāres — kāpēc cenas visu laiku ceļas? Šķiet, šo­rīt atkal cēlušās gaļas cenas. (Nokss šaubās un jautādams lūkojas Mārgareta.)

Habards. Esmu pārliecināts, ka misters Nokss mums šo neizprotamo problēmu izskaidros.

Čalmerss. Vai tiešām jūs, bezbailīgais kongresa tribūn, te, draugu pulkā, esat zaudējis drosmi?

Nokss (atvairīdams sitienu). Necerēju, ka jums tīk ap­spriest šādas problēmas.

Stārkveders (asi un valdonīgi). Kāds ir iemesls cenu pieaugumam?

Nokss (ari asi un noteikti). Zādzība. (Sis vārds uz vi­siem iedarbojas kā bumbas sprādziens, taču, būdami labi audzināti cilvēki, viņi par atbildi pieklājīgi pasmaida.)

Doloresa Ortega. Kāds romantisks izskaidrojums! Tātad, ja jums kas pieder, jūs esat to nozadzis?

Nokss. Ne gluži, bet apmēram tā. Ņemsim, piemēram, automobiļus. Šogad, pērkot automobiļus, izdots piecsimt miljonu dolāru. Bet no kurienes nākusi šī nauda? To sa­pelnījuši raktuvju un lietuvju strādnieki, šuvējas, kas lej sviedrus darbnīcās un pamazām kļūst aklas, pārdevējas, kas saņem četrus piecus dolārus nedēļā, bērni rūpnīcās un austuvēs. Un tā nu viss, ko jūs izdodat par automobi­ļiem, ir nozagts tiem, kas pūlas vaiga sviedros.

Misis Stārkvedera. Es tak allaž sacīju, ka visa vaina slēpjas automobiļos!

Doloresa Ortega. Bet, mister Noks, man arī ir mašīna!

Nokss. Tā prasījusi krietni daudz darba. Vai jūsējo?

Doloresa Ortega. Pasarg dievs, protams, nē! Es to no­pirku … un par to samaksāju.

Nokss. Tad jūs droši vien strādājāt ko citu? Un sava darba produktu pēc tam apmainījāt pret automobili? (Visi klusē.) Ķāpēc jūs klusējat? Tādā gadījumā man jāuz­skata, ka jums pieder automašīna, kuru izgatavojušas citu rokas un par kuru jūs neesat atdevusi ne kripatiņu sava darba. Redzat, to es dēvēju par zādzību. Jūs to dēvējat par īpašuma tiesībām. Tomēr tā ir zādzība.

Stārkveders (aizsteigdamies priekšā Doloresai Ortegai, kas grasās atbildēt). Vai tiešām jums nav tik daudz prāta, lai apskatītu šo jautājumu plašākā mērogā? Kāds te sakars ar zagtiem automobiļiem? Es esmu darījumu cilvēks. Automobiļus es nezogu.

Nokss (pasmaidīdams). Ne jau nu, burtiski, automobi­ļus, tie ir pārāk sīki. Jūsu operācijas ir krietni vien pla­šākas.

Stārkveders. Vai es zogu?

Nokss (paraustīdams plecus). Un kā vēl!