DŽEKS LONDONS - Zādzība

Stārkveders. Uzdevums ir tikai viens — tie jādabū at­pakaļ. (Viņš jautādams lūkojas abos vīros. Istabā ienāk arī Mārgareta: viņa ir piesarkusi un līksma, jo spēlējusi ar Tomiju sunišus. Ieraudzījusi sarunā iegrimušos vīrie­šus, viņa saraujas un spēji apstājas pie tējas galda, at­balstījusies uz tā ar rokām. Vīrieši viņu nepamana.)

Habards. To atstājiet manā ziņā!

Stārkveders. Nezaudējiet laiku! Jūsu rīcībā ir divdesmit stundas, pēc tam jau viņš teiks savu runu. Vispirms mē­ģiniet vienoties … Piedāvājiet viņam atkāpšanās naudu, jebkuru summu! Es jūs pilnvaroju tā rīkoties. Vajag tak būt kādai cenai, par kuru viņu var nopirkt.

Habards. Bet ja nu nav?

Stārkveders. Tad dabūjiet dokumentus ar citiem līdzek­ļiem!

Habards (vilcinādamies). Ko jūs ar to domājat? …

Stārkveders. Vai nu man jums jāskaidro? Taču, lai būtu kā būdams, manu vārdu tur nedrīkst iejaukt! Skaidrs?

Habards. Pilnīgi.

Margareta (izlikdamas, ka tikko ienākusi, jautri). Kas te notiek? Vai sazvērestība?

(Visi tris vīrieši saraujas.)

Čalmerss. Mēs vienojāmies, kā cenas pacelt vēl augstāk.

Habards. Un kā nospert pēc iespējas vairāk automobiļu.

Stārkveders (nepievērsdams uzmanību Mārgaretai, do­das uz durvīm skatuves labajā pusē). Es aizeju, Habard, netērējiet laiku! Tom, nāc man līdzi!

(Visi dodas uz izeju.)

Čalmerss. Mājās?

Stārkveders. Jā, mums daudz darba.

Čalmerss. Tad es vispirms pārģērbšos un tūlīt jums sekošu. (Mārgaretai.) Vai tu paķersi mani pa ceļam uz pusdienām?

(Mārgareta paloka galvu. Stārkveders aiziet, neteicis ne vārda. Habards atvadās no Mārgaretas, Čalmerss viņam seko. Mārgareta paliek stāvam, piespiedusi vienu roku pie krūtīm, ar otru atbalstījusies pret galdu. Viņa domā, kāds sakars dzirdētajam ar Noksu, un secina, ka Noksam draud briesmas. Sarūgtinātais Tomijs, kas velti gaidījis, ka māte viņu meklēs, izrāpjas no pagaldes un satver Mārgaretas roku. Viņa nepievērš dēlēnam uzmanību.)

Tomijs (sērīgi). Māmiņ, vai tev negribas vairs rotaļā­ties? (Mārgareta neatbild.) Es biju tik labs indiānis …

Mārgareta (pēkšņi atgūstas un satraukta piekjauj To- miju. Viņas izsaucienā skan raizes, bailes un mīlestība pret dēlēnu). Ai, Tomij! Tomij!

Priekškars.

Hauerda Noksa viesistaba viesnīca. Pulkstenis ir astoņi vakarā. Istaba pustumša.

Ieeja no vestibila — pa labi. Labajā pusē skatuves dzi­ļumā durvis uz blakus istabu, kas nepieder pie Noksa apartamentiem. Dibensienas centrā — kamīns. Kreisaja pusē dziumā durvis uz guļamistabu. Kreisajā sienā logi uz ielu. Tiem blakus — liels galds, kas nokrauts ar grā­matām, žurnāliem, valdības ziņojumiem utt. Pa labi, tu­vāk avanscēnai, — rakstāmgalds, uz kura atrodas tāl­runis, aploksnes utt. Pie rakstāmgalda grozāmais krēsls. Starp guļamistabas durvīm un kamīnu atrodas pēdas pie­cas augsts grāmatskapis, pilns ar bieziem sējumiem. Pie brīvajām sienām grāmatplaukti un dokumentu skapīši.

Priekškaram paceļoties, skatuve tukša. (Pēc brīža kāds sāk raustīt blakus istabas aizvērtās dur-, vis, pēc tam tās atveras. Kāds cilvēks pabāž galvu, pie­sardzīgi palūkojas apkārt un ienāk iekšā. Noklikst slē­dzis. Parādās otrs cilvēks. Abi viņi ir veikli, enerģiski ļaudis, pieklājīgi ģērbušies tumšos uzvalkos ar cietinātām

apkaklītēm.

Viņiem seko Habards. Apskata istabu, pieiet pie rakstām­galda, paņem no tā neatplēstu vēstuli, lasa adresi.)

Habards. Pareizi ir, tā ir Noksa istaba.

Pirmais aģents. Esiet mierīgs, mēs nekļūdāmies!

Otrais aģents. Tīrā laime, ka tas ūsainis šodien aizku­ģoja.

Pirmais aģents. Dežurants vel nebija paspējis atdot atslēgas, kad es jau noīrēju blakus istabu.

Habards. Ķerieties nu pie darba! Tur viņam droši vien ir guļamistaba. (Pieiet pie guļamistabas durvīm, atver tās, ieskatās iekšā, ieslēdz gaismu, tad atkal izslēdz, at­griežas pie saviem ļaudīm.) Vai jums sacīja, kas jā­meklē? Dokumentu un vēstuļu sainītis. Ja veiksies, katrs

no jums nopelnīs pa pieciem simtiem. Klāt pie algas. (Sa­runādamies visi trīs cītīgi pārmeklē rakstāmgaldu, at­vilktnes, skapjus, grāmatplauktus utt.)

Otrais aģents. Vecajam Stārkvederam acīmredzot pama­tīgi spiež kurpe.

Habards. Turiet muti! Neuzdrošinieties pieminēt viņa vārdu!

Otrais aģents. Oja, cik viņa augstība neaizskarams!

Pirmais aģents. Es pie viņa strādāju ilgāk par tevi, bet viņš mani ne ar vienu vienīgu vārdu nav pagodinājis.

Otrais aģents. Jā, un tu biji nokalpojis viņam jau di­vus gadus un tad tik uzzināji, kas ir tavs saimnieks.

Habards (pirmajam). Jūs iabāk izejiet vestibilā un pa­skatieties, vai nenāk Nokss! Viņš kuru katru mirkli var būt klāt. (Pirmais aģents izņem mūķīzeri, pieiet pie dur­vīm labajā pusē, attaisa tās un, atstājis mazliet pusviru, iziet ārā. Zvana tālrunis. Habards nodreb.)

Otrais aģents (pavīpsnādams par Habardu). Tas jau tikai tālrunis.

Habards (turpinādams meklēšanu). Acīmredzot ne ma­zumu esat strādājis vecajam …

Otrais aģents (viņu pārmēdidams). Turiet muti! Neuz­drīkstieties pieminēt viņa vārdu!

(Tālrunis zvana atkal un atkal — uzstājīgi, nemierīgi.)

Habards (pārvērstā balsī). Hallo! Klausos… (Viņa seja pauž izbrīnu, viņš pazīst balsi un viszinigi pa­smaida.) Nē, tas nav Nokss … Jūs esat uzgriezusi nepa­reizu numuru … (Noliek klausuli, otrajam aģentam.) Dāma tūlīt nolika klausuli.

Otrais aģents. Pazīstama?

Habards. Nē, tā tikai likās. (Abi klusēdami gramstās pa istabu.)

Otrais aģents. Es ar viņa gaišību neesmu ne reizi pār­mijis ne vārda. Un es arī nestrādāju pie viņa pirmo gadu.

Habards. Nu, un ko jums vēl vajag?

Otrais aģents (kā sūdzēdamies). It kā es būtu tukšs

gaiss.

Habards (paraudams atvilktni un aplūkodams tās sa­turu). Bet naudu taču jūs dabūjat smuku, vai ne?

Otrais aģents. Dabūju gan, bet par velti man to vis

nemaksā.

(No labās puses Ienāk pirmais aģents. Viņš kustas ātri, cenzdamies nesacelt troksni. Klusām aizver aiz sevis dur­vis, tomēr aizmirst tās aizslēgt.)

Pirmais aģents. Kāds izkāpa no lifta un nāk šurp.

(Habards ar abiem aģentiem aši dodas uz durvīm, kas at­rodas skatuves dziļumā pa labi. Pirmais aģents apskata istabu, pamana Habarda izrauto galda atvilktni, atgriežas atpakaļ, iebīda atvilktni vietā, nodzēš gaismu. Visi iris iziet ārā. Klusums. Pie vestibila durvīm kāds pieklauvē. Atbildes nav. Durvis atveras, istabā ienāk Džifords. Ieslēdz gaismu. Pastaigājis pa istabu, palūkojas pulkstenī un apsēžas atzveltni pie kamīna. Dzirdams, kā slēdzenē pagriežas atslēga, bet durvis nav aizslēgtas, un istabā ar atslēgu rokā ienāk Nokss.)

Nokss (spiezdams Džijordam roku). Kā jūs tikāt iekšā?

Džifords. Kā parasti. Durvis bija vaļā.

Nokss. Droši vien biju piemirsis tās pieslēgt.

Džifords (izņem no krūšu kabatas dokumentu sainīti un nodod Noksam). Te tie ir.

Nokss (satraukts šķirsta papīrus). Vai esat pārlieci­nāts, ka tie ir īsti? (Džifords paloka galvu.) Es taču ne­drīkstu riskēt. Gērsts pēc manas runas pēdējā brīdī var pārdomāt un nepublicēt oriģinālus. Viņam tā negadās pirmoreiz.

Džifords. To es viņam teicu. Viņš ar mani ilgi kaulē­jās, gribēja dot norakstus, un es jau sāku domāt, vai ne­esmu rullējis uz Ņujorku par velti. Bet es paliku pie sava un stāvēju kā klints. Vai nu dodiet, saku, Noksam oriģi­nālus, vai nekas nesanāks. Galu galā viņš piekāpās.