DŽEKS LONDONS - Zādzība

Mārgareta. Vai tad tu neatceries, kāds labs un dižens čilvēks bija Linkolns? Es taču tev stāstīju.

Tomijs (lēni pagroza galvu). Bet viņu nošāva! Man negribas, lai mani nošauj! Vai zināt ko?

Nokss. Nu?

Tomijs. Es gribu būt senators, tāpat kā tētis. Viņi visi danco pēc tēta stabules. (Mārgareta izskatās satriekta. Noksa acis smejas.)

Nokss. Kas danco?

Tomijs (apjucis). Nezinu. (Kā uzticēdamies.) Bet dan­cot danco, viņš pats tā sacīja. (Pēc Mārgaretas mājiena pie Tomija pienāk Linda un saņem zēnu aiz rokas.)

Linda (iedama uz loga pusi). Ejam, Tomij, paskatīsi­mies ārā pa logu!

Tomijs. Man labāk gribas parunāt ar misteru Noksu.

Mārgareta. Ej līdzi Lindai, puisīt! Māmiņa pati grib parunāt ar misteru Noksu. (Tomijs paklausa, un Linda aizved viņu pie loga.) Vai nepiedāvāsit man apsēsties?

Nokss. Dieva dēļ, piedodiet! (Piebīda viņai visērtāko atzveltni un pats apsēžas grozāmajā krēslā Mārgaretai iepretī.)

Mārgareta. Es uz īsu brītiņu. Man jāaizved mājās To­mijs un tad jābrauc pie tēva. Tur ir Toms. Man jāiegrie­žas pēc viņa: mēs esam ielūgti banketā.

Nokss. Bet jūsu kalpone, vai viņa ne …

Mārgareta. Linda? No viņas ar nokaitētu dzelzi neko neizspiedīs. Man dažreiz sametas kauns, ka viņa man ir tik bezgala uzticīga, es to neesmu pelnījusi. Bet tagad es jums pateikšu, kāpēc pie jums atnācu. (Steidzīgi.) Pec tam kad jūs šodien aizgājāt, tēvs saņēma telegrammu. Svarīgu telegrammu. Uz karstām pēdām atbrauca viņa sekretārs. Tēvs pasauca Tomu un misteru Habardu, un viņi četratā kaut ko sprieda. Cik es nopratu, pazuduši kādi dokumenti, un viņi domā, ka tie ir pie jums. Viņi neminēja jūsu vārdu, bet es esmu pilnīgi pārliecināta, ka runa bija par jums. Tēvs izskatījās tik satraukts. Esiet piesardzīgs! Es jūs ļoti lūdzu, esiet piesardzīgs!

Nokss. Man taču nekas nedraud!

Mārgareta. Jūs viņus nepazīstat. Jūs viņus nepavisam nepazīstat. Viņiem visi līdzekļi ir labi, visi. Tēvs ir pār­liecināts, ka viņam viss atļauts.

Nokss. Jā, tur jau ir tā nelaime. Tāpēc viņam piemīt tik briesmīgs spēks. Viņš uzskata, ka viņam ir ētiskas tiesības valdīt.

Mārgareta (piekrītoši pamāj). Tā ir viņa reliģija.

Nokss. Un, kā ikvienam fanātiķim, ticība viņam pār­vēršas par māniju.

Mārgareta. Viņam šķiet, ka no viņa ir atkarīgi civili­zācijas likteņi un rūpēties par tiem ir viņa svēts pienā­kums.

Nokss. Es zinu. Zinu.

Mārgareta. Taču tagad jārunā par jums! Es zinu, ka jums draud briesmas.

Nokss. Nē. Es šodien nekur neiešu. Un rīt, dienas gaismā, es došos uz kongresu un teikšu savu runu.

Mārgareta (izmisumā). Ak dievs! Un ja nu ar jums kaut kas notiks!

Nokss (vērīgi nolūkodamies viņā). Jūs … jūs uztrauc mans liktenis? (Mārgareta, acis nolaidusi, pamāj ar galvu.) Hauerda Noksa — sabiedrisku reformu aizstāvja liktenis? Vai arī gluži vienkārši Hauerda Noksa — cil­vēka liktenis? …

Mārgareta (pēkšņā jūtu uzplūdumā). Ai, kāpēc mums, sievietēm, jāklusē? Kāpēc es jums nevaru teikt to, ko jūs jau tā zināt, ko jūs nemaz nevarat nezināt?! Jā, mani uztrauc jūsu liktenis, cīnītāja un cilvēka liktenis… (Viņa ir itin kā iedegusies, bet, palūkojusies uz Tomiju, kas stāv pie loga, pēkšņi apklust, instinktīvi saprazdama, ka dēla klātbūtnē nedrīkst ļauties milas jūtu uzliesmoju­mam.) Linda, novediet Tomiju lejā un gaidiet mani ma­šīnā …

Nokss (bailēs, klusi). Ko jūs darāt?

Mārgareta (pamādama, lai viņš klusē). Es arī drīz vien iešu. (Linda ar Tomiju dodas uz izeju.)

Tomijs (apstājas un svarīgā nopietnībā sniedz Noksam roku). Visu labu, mister Noks!

Nokss (neveikli). Ardievu, Tomij! Varbūt tev tomēr vajadzētu vēlreiz padomāt par Linkolnu.

Tomijs. Labi. Es parunāšu par to ar tēti.

Mārgareta (zlmigi). Linda, parūpējieties, lūdzu, lai itin neviens neko neuzzina! (Linda paloka galvu un kopā ar Tomiju iziet ārā. Mārgareta apsēžas, ļauj noslīdēt ap­metnim un pievērš Noksam ilgu pilnu, tnilošu skatienu.)

Nokss (nespēdams apvaldīt jātas). Lūdzu, ejiet projām! Es vairs nevaru. Redzot jūs tādu, es zaudēju prātu. (Mār­gareta klusi iesmejas uzvaras priekā.) Es negribu domāt par jums kā par sievieti. Es nedrīkstu. Lūdzu, atļaujiet… (Viņš pieceļas un mēģina aplikt viņai apmetni, taču Mār­gareta pretojas. Viņš tomēr pa pusei apsedz Mārgaretas kailos plecus.)

Mārgareta (izstiepdama pret viņu rokas, tā ka apmetnis atkal noslīd lejup). Es turpretim to gribu. Es gribu, lai jūs domājat par mani kā par sievieti! Es vēlos, lai jūs zaudētu prātu… Es vēlos… vai jūs neredzat, ko es vēlos? (Nokss atslīgst krēslā, mēģinādams aizsegt ar roku acis.) Paskatieties uz mani!

Nokss (paceļ acis, izstiepis rokas, pienāk viņai klāt, maigi čukst). Mārgareta, Mārgareta … (Mārgareta pie­ceļas, un abi apskaujas. Habards, pavēris durvis, ciniskā apmierinājumā nolūkojas abos. Pēkšņi viņš ierauga uz skapja dokumentu sainīti, paliecas uz priekšu un paņem to. Pārliecinājies, ka tas ir meklētais laupījums, atkal ieslīd guļamistabā un aizver durvis. Nokss atraujas no Mārgaretas un alkaini noraugās viņā.) Es jūs mīlu. Es jūs mīlu. Bet es biju nolēmis, ka jūs nekad par to neuz­zināsit.

Mārgareta. Jocīgais! Es jau sen, sen zinu, ka jūs mani mīlat. Jūs nez cik reižu pats esat man to atklājis. Vai gan jūs varējāt lūkoties manī, neteikdams, ka mani mīlat?

Nokss. Tātad jūs zinājāt?

Mārgareta. Kā gan lai es to nezinātu? Es taču esmu sieviete. Vai man bija vajadzīgs, lai jūs pateiktu to skaļi? Apsēdieties tā, lai es varētu uz jums palūkoties, un ļaujiet man runāt! Es gribu jums ko pateikt. (Mārgareta piespiež

Noksu apsēsties grozāmajā krēslā un apsēžas arī pati, apņemdama ap pleciem apmetni.) Vai tā būs labi?

Nokss (kaismīgi). Nē, nē! Palieciet, kāda esat! Ļaujiet manām acīm šo baudu … jūs taču esat mana. Es droši vien sapņoju.

Mārgareta (klusi un līksmi iesmiedamās). Ai, jūs vī­rieši! Cik vien ilgi pastāv zeme, sievietei vajadzējis mek­lēt ceļu uz jūsu sirdi caur jutekļiem. Es varētu būt gudra kā Hipātija vai izglītota kā Kirī kundze, jūs ar dzelžainu roku apspiestu savas jūtas, jūs nomāktu savu sirdsbalsi. Bet vajag tik man uz mirkli pārvērsties par Lilituno­ņemt apmetni, kas aizsargā mani pret nakts vēsumu, un jūs, aizmirsis visu pasaulē, jau iedegaties mīlas alkās.

Nokss. Mārgareta, jūs esat netaisna …

Mārgareta. Es jūs mīlu … bet jūs?

Nokss (dedzīgi, ar dziļām cieņas jūtām). Es mīlu jūs.

Mārgareta. Tad klausieties! Vai atceraties — es jums stāstīju par savu jaunību? Es toreiz sapņoju darīt cil­vēkiem labu — tāpat kā jūs. Un nedarīju neko. Nevarēju darīt. Man neļāva. Visu mūžu man vajadzēja rīkoties tā, kā gribēja citi. Es izgāju pie vīra, domādama, ka tā es kļūšu brīva. Bet te arī es cietu neveiksmi. Mans vīrs ir tikai liela biznesa pakalpiņš, mana tēva labā roka visos tumšajos darījumos, pret kuriem es gribēju cīnīties. (Bridi klusē.) Manā dzīvē sakāves sekoja cita citai, vilšanās — cita citai. Es esmu tik nogurusi. Vīru es nekad neesmu mīlējusi. Es sevi pārdevu sava ideāla vārdā un šo ideālu nespēju sasniegt. (Bridi klusē.) Es bieži zaudēju ticību, ticību visam — dievam, cilvēkam. Es vairs necerēju, ka taisnīguma princips uzvarēs. Tikai jūs ar savu darbu man atkal un atkal atdevāt ticību, jūs mani pamodinājāt. Es atnācu pie jums, nedomādama par sevi. Atnācu jūs brīdināt, lai palīdzētu taisnībai uzvarēt. Bet es paliku, paldies dievam, es paliku, lai mīlētu jūs un lai jūs mīlētu mani. Lūkodamās uz jums, es, nogurusi, atradu sevi. Jūs man esat vajadzīgs, jūs esat vajadzīgs man vairāk par visu citu pasaulē! (Viņa izstiepj rokas.) Nāciet pie manis! Man jūs esat vajadzīgs tūlīt. (Nokss pienāk pie Mārgare­tas, apsēžas uz krēsla sānu malas un pievelk mīļoto sev klāt.)