DŽEKS LONDONS - Zādzība

Habards (iznāk no guļamistabas, pārsteigumā). Velna milti, kas te noticis? Kur viņi palikuši?

Nokss (steidzīgi pieceļas). No kurienes jūs te gadī­jāties?

Habards (norādīdams uz guļamistabu). Ienācu no tu­rienes. Es visu laiku tur biju.

Nokss (vēsi). Patiešām? Biju jūs pavisam piemirsis. Bet tagad jau vienalga — mani viesi aizgājuši.

Habards (pienāk viņam gluži klāt un mākslotā jautrībā iesmejas). Nekas nav muļķīgāks par godīgu nelgu, kad tas nomaldās netikumu purvā.

Nokss. Durvis visu laiku bija ciet. Vai tiešām jūs sle­pus noklausījāties?

Habards. Jūsu dāmas balss man šķita apbrīnojami pa­zīstama.

Nokss. Tātad jūs dzirdējāt!… Ko jūs dzirdējāt?

Habards. Neko, it neko! Līdz manām ausīm atlidoja tikai neskaidras skaņas … Kādas sievietes balss … Varu apzvērēt, ka esmu to kaut kur dzirdējis. (Nokss šķiet at­vieglots.) Nu, palieciet sveicināti! (Iet uz durvīm pa labi.) Vai neesat pārdomājis?

Nokss (papurinādams galvu). Nē.

Habards (pie durvīm, ciniski smiedamies). Cik atceros, jūs pavisam nesen apgalvojāt, ka jums neesot nekā, ko slēpt.

Nokss (nemiera tirdīts). Ko jūs ar to gribat teikt?

Habards. Palieciet sveiks! (Aiziet.)

(Nokss pieiet pie galda, izklaidīgi pagroza vēstuli, ko lasījis pirms Habarda ierašanās, pēkšņi atceras dokumen­tus un iet pie grāmatplaukta, lai tos paņemtu.)

Nokss (redzēdams, ka plaukts tukšs). Nozagti! (Bries­mīgā satraukumā paskatās apkārt, tad kā neprātīgs me­tas pakaļ Habardam. Durvis paliek līdz galam vaļā. Ska­tuve tukša.)

Priekškars.

Bibliotēka, kura, Entonijam Stārkvederam iebraucot Va­šingtonā, kalpo par kaut ko līdzīgu kabinetam. Pa labi divas durvis, pa kreisi dziļumā tumša niša bez portje­rām. Kreisajā sienā logi. Starp tiem — rakstāmgalds. Pie tā krēsls. Uz rakstāmgalda tālrunis un liels portfelis. Gar visu dibensienu smagnēji, vecmodīgi grāmalskapji ar stikla durvīm: augšmalā izcilnis, kas veido itin kā dzegu. Skatuves dziļumā, kaktā, — aizslietnis. Starp skapjiem un nišu augstu pie sienas karājas liels Ābrama Linkolna portrets vai gravīra. Istaba mēbelēta mazliet vecmodīgā vienkāršībā un izskatās vēsa un drūma.

Pulkstenis ir pusdesmit no rīta nākamajā dienā pēc iepriekšējā cēliena notikumiem.

Pie rakstāmgalda sēž Stārkveders, viņam blakus pa labi stāv Doblmens.

Stārkveders. Labi, parakstīšos. Kaut arī labuma no šī žurnāliņa nekāda lielā nav.

Doblmens (atzīmēdams bloknotā). Klausos, ser. Divi tūkstoši. (Skatīdamies ierakstos.) Parakstīšanās laiks iz­beidzas arī Vandervotera žurnālam.

Stārkveders. Cik?

Doblmens. Pagājušajā gadā jūs ziedojāt piecpadsmit tūkstošus.

Stārkveders. Tas ir par daudz. Cik maksā parakstīša­nās parastajiem mirstīgajiem?

Doblmens. Vienu dolāru gadā.

Stārkveders (noteikti papurina galvu). Tad tas ir pā­rāk daudz.

Doblmens. Profesora Vandervotera lekcijas allaž ir no­derīgas. Viņš pastāvīgi lasa lekcijas kursos, un viņa runai Nacionālās pilsoņu federācijas kongresā bija plaša atbalss.

Stārkveders (šaubīdamies, bet gandrīz jau piekriz­dams). Skaidrs… (Doblmens jau sācis rakstīt. Pēkšņi Stārkveders atceras.) Nedošu! Avīzēs par šo profesoru rakstīja kaut ko nelāgu. Liekas, viņš ir šķīries no sievas? Viņa labā slava vairs tik laba vis nav.

Doblmens. Sieva viņu atstāja, ser.

Stārkveders. Kāda tur starpība? Svarīgi ir, ka tagad viņš man vairs nav tik noderīgs. Pārsūtiet viņam tikai desmit tūkstošus! Citreiz būs apdomīgāks.

Doblmens. Labi, ser.

Stārkveders. Neaizmirstiet uzrakstīt pārvedumu par div­desmit tūkstošiem žurnālam Cartwright's Kā parasti.

Doblmens (vilcinādamies). Viņi prasa vairāk. Palie­lināts žurnāla apjoms, mainījies akcionāru sastāvs, re­dakcijas aparāts un tā tālāk.

Stārkveders. Vai žurnāla līdzstrādnieks ir Habards?

Doblmens. Jā, ser. Klīst baumas, ka viņš esot viens no galvenajiem īpašniekiem.

Stārkveders. Spējīgs cilvēks. Un ļoti noderīgs. Cik vini lūdz?

Doblmens. Viņi apgalvo, ka jūsu pasūtīto rakstu cikls, kurā atmaskots jūsu konkurents Netinens, izmaksājis divpadsmit tūkstošus, tāpēc, ievērojot milzu pūles, ko viņi pieliekot un esot ar mieru pielikt arī turpmāk, lai jums pakalpotu, piecdesmittūkstoš dolāru …

Stārkveders (strupi). Pārvcdiet! Cik es šogad ziedoju Hanoveras universitātei?

Doblmens. Septiņus … deviņus miljonus, ja pieskaita arī jauno bibliotēku.

Stārkveders (nopūzdamies). Izglītība izmaksā krietnu naudu. Kas vēl?

Doblmens (skatīdamies pierakstos). Pēdējais jautājums, ser, — misters Ratlends, tas ir, viņa baznīca un teolo­ģijas koledža. Viņš teica, ka esot ar jums jau runājis. Viņš ļoti grib zināt, kā jūs izlemsit.

Stārkveders. Gauži neatlaidīgs. Piecdesmit tūkstoši baz­nīcai un simt tūkstoši semināram … sakiet vaļsirdīgi — vai viņš ir to vērts?

Doblmens. Baznīca ļoti stipri ietekmē sabiedrisko domu, un misters Ratlends ir brīnišķīgs runātājs. (Pašķirsta bloknotu un izvelk no tā avīžu izgriezumu.) Pirms divām nedēļām viņš savā sprediķī teicis: «Dievs misteram Stārk- vederam piešķīris tādu pašu naudas taisīšanas talantu, kādu viņš citiem cilvēkiem piešķir zinātnes, literatūras vai mākslas jomā.»

Stārkveders (apmierināts). Nav slikti.

Doblmens (izvelk no bloknota citu avīžu izgriezumu). Un te ir citāts no pagājušās svētdienas sprediķa: «Pa­teiksimies radītājam, ka viņš dāvājis tādas milzu bagā­tības cilvēkam, kurš ziedo tās cilvēku cilts progresam. Patiesi — šis cilvēks dzīvo saskaņā ar vārdiem: «Mīles­tība uz Jēzu Kristu rāda man ceļu.»»

Stārkveders (domīgi). Doblmen, mani nolūki ir bijuši labi. Tie ir labi. Tie vienmēr būs labi. Esmu viens no tiem nedaudzajiem, kurus tā kunga viedība pilnvarojusi pārvaldīt tautas bagātības. Dievs parādījis man lielu uz­ticību, un es, par spīti visiem ļaunprātīgajiem zaimiem, pūlēšos to attaisnot. (Citā — lietiskā balsī.) Labi. Lai misters Ratlends saņem summu, ko viņš lūdz!

Doblmens. Ļoti labi, ser. Es viņam piezvanīšu. Viņš nepacietīgi kāro uzzināt jūsu lēmumu. (Dodamies uz dur­vīm.) Vai aizsūtīt visiem čekus, ser, kā parasti?

Stārkveders. Visiem, tikai Ratlendam ne. Tam es pats izrakstīšu čeku. Pārējos nosūtiet pa parastajiem kanā­liem. Uz Ņujorku mēs izbraucam ar vilcienu, kas atiet divos desmit. Vai viss gatavs?

Doblmens (rādīdams uz portfeli). Viss, tikai jūsu port­felis, ser…

Stārkveders. To es sakravāšu pats. (Doblmens iet uz durvīm, taču Stārkveders, ieskatījies bloknotā, uzsauc vi­ņam.) Doblmen!

Doblmens (apstādamies). Jā, ser?

Stārkveders. Misis Calmersa ir te, vai ne?

Doblmens. Jā, ser. Viņa ar dēlu tikko kā atbrauca. Viņi ir pie misis Stārkvederas.

Stārkveders. Pasakiet, lūdzu, viņai, ka viņa man vaja­dzīga!

Doblmens. Klausos, ser! (Iziet ārā.)

(Istabmeita ienes uz paplātes vizītkarti.)

Stārkveders (palūkojas virzitkartē). Ievediet iekšā!

(Istabmeita iziet un ielaiž Habardu. Stārkveders pa to laiku pēti savu piezīmju grāmatiņu.)

Stārkveders (pa pusei piecēlies no krēsla, neparasti sir­snīgi spiež Habardam roku un aicina viņu apsēsties). Jūs izdarījāt man apbrīnojamu pakalpojumu. Jūsu vakardie­nas telefona zvans sagādāja man ļoti lielu atvieglojumu. Kur tie ir?

Habards (izvilkdams no kabatas dokumentu sainīti un pasniegdams Stārkvederam). Te ir — sveiki un veseli. Man laimējās.