DŽEKS LONDONS - Zādzība

Mārgareta lūkojas uz atvērto portfeli un dokumentiem un, ātri pārlaidusi skatienu istabai, pieņem lēmumu. Pa­ķērusi dokumentus, viņa vispirms grasās ar tiem aizbēgt, bet pēc tam nolemj paslēpt tos turpat. Viņa palūkojas apkārt, un viņas skatiens apstājas pie Linkolna portreta. Paņēmusi krēslu, viņa noliek to pie grāmatskapja, ātri uzrāpjas uz krēsla, no turienes uz skapja dzegas un aiz­met dokumentu sainīti aiz Linkolna portreta.

Nolēkusi no krēsla, viņa ar kabatas lakatiņu noslauka dzegu un sēdekli, atliek krēslu vietā un apsēžas pie rakstāmgalda turpat, kur sēdējusi, Stārkvederam aizejot. Stārkveders aizver seifu, iznāk no nišas, nodzēš tur gaismu un arī atgriežas agrākajā vietā. Grasās aizslēgt portfeli, bet pamana, ka nozuduši dokumenti. Neizrādī­dams ne mazāko satraukumu, uzmanīgi pārbauda port­feļa saturu.)

Stārkveders (mierīgi). Vai te kāds bija ienācis?

Mārgareta. Neviens.

Stārkveders (pētigi skatās viņā). Dīvaini! Noticis kaut kas neredzēts. Tikko kā dokumenti atradās te, uz portfeļa. Istabā nebija nevienas dvēseles, vienīgi mēs abi. Doku­menti ir pazuduši. Atdod tos!

Mārgareta. Es neesmu bijusi ārā no istabas.

Stārkveders. Zinu. Atdod man dokumentus! (Klusums.) Papīri ir pie tevis Atdod!

Mārgareta. Pie manis to nav.

Stārkveders. Tu melo. Atdod!

Mārgareta (pieceldamās kājās). Es tev saku — man to nav …

Stārkveders (arī pietrūkdamies kājās). Tie ir meli!

Mārgareta (pagriežas un dodas uz durvīm). Ja jau tu man netici…

Stārkveders (viņu pārtraukdams). Kur tu iesi?

Mārgareta. Mājās.

Stārkveders (pavēloši). Nu, nē! Griezies atpakaļ! (Mār­gareta atgriežas un apstājas pie krēsla.) No šīs istabas tu ārā neiesi! Sēdies!

Mārgareta. Es labāk pastāvēšu.

Stārkveders. Sēdies! (Mārgareta joprojām stāv, taču viņš, satvēris meitu aiz rokas, ar varu apsēdina viņu krēslā.) Sēdi! Tu neaiziesi no šejienes, iekams neatdosi dokumentus! Tu nesaproti, ko tu esi izdarījusi. Tavai rīcī­bai var būt krietni nopietnākas sekas, nekā tu iedomā­jies. Tu mani spied rīkoties visai bargi. Es varu aizmirst, ka tu esi mana meita. Es pat varu aizmirst, ka tu esi sieviete. Es atgūšu šos dokumentus, kaut arī man vaja­dzētu tos atņemt tev ar varu. Labāk jau atdod pati! (Klusums.) Nu, ko tu esi izlēmusi? (Mārgareta parausta plecus.) Kāpēc tu klusē? Nu?

Mārgareta. Man nav ko teikt.

Stārkveders (apmulst un nolemj mainīt taktiku, apsē­žas, mierīgi). Apspriedīsim šo jautājumu gluži mierīgi!

Tev nav nekādu tiesību uz šiem dokumentiem. Tie ir mani. Zaglēns izčiepa tos no mana slepenā arhīva. Nupat šo­rīt… pirms īsa brīža es tos dabūju atpakaļ. Es atkār­toju: tie pieder man. Tie ir mani. Atdod!

Mārgareta. Bet es atkārtoju, ka pie manis to nav.

Stārkveders. Tu esi tos kaut kur noslēpusi. Droši vien aiz ņiebura. Tas tev nelīdzēs. Es tev saku: tu tik un tā man tos atdosi! Es brīdinu: neliec man ķerties pie pašiem stiprākajiem līdzekļiem! Atdod! (Viņš pieceļas un, vēl nenospiedis zvana pogu, pētigi veras meitā.) Nu? (Mār­gareta parausta plecus. Stārkveders divreiz pazvana.) Es izsaucu Doblmenu. Tev ir vēl pēdējā iespēja apdomāties. Atdod papīrus!

Mārgareta. Tēvs, ļauj man iet! Tici jel reiz, papīru man nav. Ja tu mani izlaidīsi ārā, tad apsolu tev, ka es tos sev līdzi neaiznesīšu. Es tev dodu goda vārdu. Vai tu man tici? Pasaki man, ka tici!

Stārkveders. Labi, es tev ticu. Bet, ja papīri nav pie tevis, kur tad tie ir? Kur tu tos noslēpi? Pasaki (pārlaiž uzmanīgu skatienu istabai), un es tevi atlaidīšu. (Ienāk Doblmens un tuvojas galdam. Stārkveders un Mārgareta klusē.)

Doblmens. Vai jūs zvanījāt?

Stārkveders (pēdējo reizi jautādams, palūkojas Mārga- retā). Jā. Vai jūs visu laiku bijāt blakus istabā?

Doblmens. Jā, ser.

Stārkveders. Vai kāds izgāja tai cauri un ienāca te?

Doblmens. Nē, ser.

Stārkveders. Lieliski. Palūkosimies, ko teiks istabmeita. (Pazvana vienu reizi.) Mārgareta, vēl nav par vēlu.

Mārgareta. Es jau teicu, ka, iziedama no šīs istabas, es nekādus dokumentus sev līdzi neaiznesīšu.

(Ienāk istabmeita.)

Stārkveders. Vai kāds no priekšnama ienāca te?

Istabmeita. Nē, ser. Pēc misis Calmersas — neviens.

Stārkveders. Kā jūs to zināt?

Istabmeita. Es visu laiku vestibilā slaucīju putekļus.

Stārkveders. Ejiet! (Istabmeita aiziet.) Doblmen, noticis kaut kas ļoti savāds. Istabā bijām tikai mēs ar misis Calmersu. Habards man neilgi pirms tam bija atdevis Gērsta izzagtos dokumentus. Tie atradās uz rakstām­galda. Man bija jāiet pie seifa, un es uz bridi pagriezu muguru. Kad atnācu atpakaļ, tie bija pazuduši.

Doblmens (apjucis). Jā, ser.

Stārkveders. Dokumentus paņēmusi misis Calmersa. Tie ir pie viņas.

Doblmens (stostīdamies). V-v-vai tiešām, ser?

Stārkveders. Tie man ir vajadzīgi. Ko darīt? (Doblmens pavisam apjūk.) Nu?

Doblmens (steidzīgi). Ai-aizsūtiet pēc mistera Habarda! Viņš jau reiz tos jums atdabūja …

Stārkveders. Taisnība. Piezvaniet viņam! Droši vien viņš ir preses klubā. (Doblmens dodas uz durvīm.) Ne- aizejiet no istabas! Zvaniet no šejienes! (Norāda uz tāl­runi. Doblmens zvana pa tālruni.) Kopš šī brīža neviens nedrīkst iziet no istabas! Ja mana meita bijusi spējīga iz­darīt zādzību, tad es neticu vairs nevienam cilvēkam, ne­vienam pašam.

Doblmens (klausulē). Red—6—2—4. Lūdzu. (Gaida.)

Stārkveders (pieceldamies). Pie reizes izsauciet sena­toru Calmersu! Lai nekavējoties brauc šurp!

Doblmens. Jā, ser, — nekavējoties.

Stārkveders (iziet skatuves vidū. Mārgaretai). Panāc šurp! (Mārgareta paklausīgi pieiet viņam klāt — izbiju­sies, nomākta, bet apņēmības pilna.) Kāpēc tu to darīji? Vai tu nemeloji, teikdama, ka tevi ar Noksu nekas ne­saista?

Mārgareta. Neapspriedīsim tādus jautājumus (norādī­dama uz Doblmenu) … kalpotāju klātbūtnē.

Stārkveders. Tev vajadzēja parūpēties par savu cieņu, pirms tu nozagi dokumentus. (Doblmens pa to laiku klusā balsi runā pa telefonu.)

Mārgareta. Tomēr ir zināmas pieklājības prasības…

Stārkveders (pārtraukdams). Ne zaglēm. (Uzstājīgā, bet tikpat klusā balsi.) Mārgareta, vēl ir laiks. Atdod papīrus, un neviens neko neuzzinās.

Doblmens. Misters Habards pēc trim minūtēm būs te. Senators Čalmerss, par laimi, bija kopā ar viņu. (Stārk­veders paloka galvu un lūkojas Mārgareta. Atveras dur­vis skatuves dziļumā pa kreisi, un ienāk misis Stārkve­dera ar Koniju. Viņas ģērbušās mēteļos, galvā — ce­pures.)

Misis Stārkvedera (bērdama kā pupas). Mēs aizejam, Entonij. Tu nekādā ziņā nerīkojies pareizi, likdams mums braukt ar vilcienu, kas atiet divos desmit. Es nekādā ziņā nepaspēšu. Noteikti nepaspēšu. Daudz prātīgāk būtu, ja … (Pēkšņi sajūt, ka istabā valda saspīlēta atmosfēra.) Kas noticis?

Stārkveders (kuru acīmredzot nokaitinājusi sievas un jaunākās meitas ierašanās, pagriežas pret Doblmenu). Aiz- slēdziet durvis! (Doblmens izpilda viņa pavēli.)

Misis Stārkvedera. Ak dievs! Entonij, kas noticis? (Klu­sums.) Grētiņ! Kas noticis?

Stārkveders. Nekas sevišķs. Tev brītiņu būs jāuzkavē­jas te.

Misis Stārkvedera. Bet man taču ir norunāts! Man nav ne mirkļa laika! (Skatās uz Doblmenu, kas slēdz dur­vis.) Ko tas viss nozīmē?

Stārkveders (drūmi). Drīz uzzināsi. Es nevienam vairs nevaru uzticēties. Ja mana meita atļaujas zagt…

Misis Stārkvedera. Zagt? Mārgareta! Ko tu esi izdarī­jusi?

Mārgareta. Kur ir Tomijs?