DŽEKS LONDONS - Zādzība

Stārkveders (pieiedams viņai klāt). Celies augšā! (Pār­domājis.) Bet varbūt palūdz ar. Iespējams, ka tev viņa klausīs.

Mārgareta (mēģinādama piecelt māti kājās). Māmiņ, lūdzu, nedari tā, lūdzu, celies augšā! (Misis Stārkvedera histēriski pretojas.) Tu nesaproti, māmiņ. Lūdzu, lūdzu, piecelies!

Misis Stārkvedera. Grētiņ, es, tava māte, ceļos kriz­dama, tevi lūdzu! Atdod tēvam papīrus, un es aizmirsīšu visu, ko te dzirdēju … Padomā par mūsu ģimenes labo slavu! Es neticu nevienam vārdam, ko viņi saka. Bet pa­domā, kāds mums draud negods! Pažēlo savu māti, pažēlo Koniju, savu māsu! Pažēlo Tomiju! Un tēvs? Paskaties, kā viņš cieš! Un mani tu nogalināsi! (Vaid, grozīdama galvu no vienas puses uz otru.) Man ir nelabi. Es jūtu, ka vemšu.

Mārgareta (noliekdamās pār māti un palīdzēdama vi­ņai piecelties. Ķonija pienāk klāt un ari atbalsta māti). Māt, tu to nesaproti. Te nav runa tikai par mūsu ģime­nes labo slavu vien (Palūkodamās uz Ratlendu.)… vai… par dievu … Tu runā par Tomiju un Koniju. Sa­vienotajās Valstīs patlaban divi miljoni tādu cilvēciņu kā Tomijs un Konija strādā fabrikās. Pažēlo viņus! Tur­klāt viss, ko te par mani saka, māt, ir meli. Starp mani un misteru Noksu nekas nav bijis. Viņš nav mans mī­ļākais. Es neesmu tā kritusī sieviete, par kuru mani šie vīrieši dēvē.

Konija (lūgdamās). Grētiņ!

Mārgareta (lūgdamās). Tici man, māsiņ! Es rīkojos pareizi. Es zinu, ka rīkojos pareizi.

(Konija aizved vaidošo māti atpakaļ un apsēdina krēslā.)

Stārkveders. Atzīsties, Mārgareta, kad tu man teici, ka starp tevi un šo cilvēku nekas nav bijis, tad tu taču me­loji — vai ne? Tu taču meloji man tā, kā var melot tikai kritusi sieviete.

Mārgareta. Vai tad tu spēj ticēt kaut kam labam?

Stārkveders. Kas tad te var būt labs? Turklāt vēl rie­bīgāks par tavām attiecībām ar šo cilvēku ir tas, ko tu izdarīji te, šinī istabā, izdarīdama zādzību, burtiski, manu acu priekšā. Tava griba ir sadūrusies ar manējo tādā jautājumā, kas ir augstāks par tavu prātu un saprašanu. Tu iejaucies vīru darbos, un ar tevi rīkosies tā, kā tu esi pelnījusi. Toms pieprasīs šķiršanos.

Mārgareta. No šiem draudiem es nebaidos.

Stārkveders. Bet Noksa politiskajai karjerai līdz ar to būs gals. Tādas vaļības mūsu krietnie muļķa ļautiņi sa­vam pārstāvim nepiedos. Mēs sacelsim tādu skandālu …

Misis Stārkvedera (šausmās). Entonij!

Stārkveders (aizkaitināts palūkodamies sievā un tad turpinādams). Vēl vairāk. Tu esi pieķerta laulības pār­kāpšanā, un tiesa atzīs, ka tu kā amorāla sieviete neesi cienīga audzināt bērnu. Tev viņu atņems.

Mārgareta. Nē! To jūs neuzdrošināsities! Es neesmu nekā slikta darījusi. Neviena tiesa, neviens tiesnesis pa­saulē neticēs tādam nelietim kā viņš! (Norāda uz Ha- bardu.)

Habards. Ak jūs tā domājat? Diemžēl blakus istabā bez manis atradās vēl divi. Es pats viņus tur ievedu. Turklāt tie bija jūsu tēva darbinieki. Durvis, kā jums zināms, bija pievērtas … Viņi redzēja.

Mārgareta. Un liecinās visu, ko jūs pateiksit viņiem priekšā.

Habards. Vienīgi patiesību, neko citu kā patiesību.

Stārkveders. Mārgareta, es tev minēju tikai daļu no tā, ko darīšu. Vēl nav par vēlu. Atdod papīrus, un viss būs aizmirsts!

Mārgareta. Tātad tu samierināsies pat ar manu «laulī­bas pārkāpumu»? Tu atļausi tādam netikumīgam radīju­mam kā es audzināt tavu mazdēlu? Nebiju gan domājusi, ka tavs izslavētais tikums kritīs tik zemu! Uzskatīdams mani par tik nekrietnu, tu man visu piedosi un aizmirsīsi, tikai lai atdabūtu nez kādus papīreļus, lai nezaudētu naudu, lai nezaudētu tiesības aplaupīt citus! Kas tad ir tava morāle? Vai nauda?

Stārkveders. Tu vis man nemācīsi, kas ir morāle! Un runa nav par naudu. Man uzticēti Amerikas likteņi, un es tik svētu turu savu pienākumu …

Mārgareta (viņu pārtraukdama, rūgtā ironijā). … ka zādzības, meli un visi parastie sīkie grēciņi, kā laulības pārkāpšana, nav. nekas salīdzinājumā ar tavu augsto sū­tību! Mērķis attaisno līdzekļus, vai ne?

Stārkveders (strupi). Pilnīgi pareizi.

Mārgareta (Ratlendam). Un jūs vēl pūlējāties atmaskot jezuītus! Kā mana tēva garīgais gans …

Stārkveders. Pietiek pļāpāt! Atdod man papīrus!

Mārgareta. Man to nav.

Stārkveders. Habard, ko lai dara?

Habards. Papīri ir pie viņas. Viņa tikpat kā atzinās, ka citur šai istabā to nav. Izgājusi no šejienes viņa arī nav. Atliek vienīgi viņu pārmeklēt.

Stārkveders. Nekas cits mums neatliek. Doblmen un Habard, aizejiet ar viņu tur, aiz slietņa. Izģērbiet un pārmeklējiet!

(Doblmetis izskatās pārbijies līdz nāvei, toties Habards neslēpj savu gatavību.)

Čalmerss. Nē, to es neatļaušu! Habardam jau nu ne­mūžam!

Mārgareta. Par vēlu, Tom. Tu neaizstāvēji mani, kad man norāva pēdējo pieklājības apsegu. Kāda starpība, ka viņi mani izģērbs arī fiziski? Un kāpēc lai misters Ha­bards būtu sliktāks par citiem? Varbūt arī misteram Rat­lendam gribēsies piedalīties?

Konija. Grētiņ, piekāpies! (Mārgareta purina galvu.) Tēt, tad ļauj man viņu pārmeklēt!

Stārkveders. Nez kāpēc tu tik ļoti labprāt gribi to da­rīt… Man brīvprātīgo nevajag. Baidos, ka tev tāpat ne­var ticēt kā tavai māsai.

Konija. Nu, tad lai to dara māmiņa!

Stārkveders (ņirgādamies). Māmiņa? Tavai māmiņai no deguna priekšas var iznest vislielāko ceļojuma somu ar dokumentiem.

Konija. Bet to taču nevar uzdot vīriešiem! Padomā jel — vīriešiem!

Stārkveders. Kāpēc ne? Viņai nav atlicis ne druskas kauna. (Valdonīgi.) Doblmen!

Doblmens (gandrīz raudādams). K-k-klausos, ser!

Stārkveders. Pasauciet saimniecības vadītāju un istab­meitas!

Misis Stārkvedera (protestēdama). Entonij!

Stārkveders. Varbūt uzticēt to vīriešiem?

Misis Stārkvedera (atslīgdama atkal atpakaļ). Es no­miršu, es nomiršu, es jums saku, ka nomiršu!

Stārkveders (Doblmenam). Tūlīt pasauciet kalpotājas!

(Doblmens vilcinādamies pieiet pie galda un pazvana, tad atgriežas pie durvīm. Linda metas Mārgaretai pailgā.) Ejiet tur! Kaktā! (Linda apstājas, nezinādama, ko darīt, bet Mārgareta uzsmaida viņai un pamāj, un viņa pret savu gribu paklausa. Pie durvīm pa labi dziļumā atskan klauvējiens. Doblmens atver tās, nodod Stārkvedera pa­vēli istabmeitai un atkal aizslēdz durvis.) Joki beigu­šies. Un salkanai jūtelībai te vairs nav vietas. Atdod pa­pīrus, citādi tev klāsies slikti! (Mārgareta neatbild.)

Čalmerss. Tās ir vīru darīšanas, un tev nav tajās ko bāzt degunu! Atdod papīrus! (Mārgareta joprojām klusē.)

Habards (pieglaimīgi). Atjaujiet jums atgādināt, dārgā misis Calmersa,. ka jūs esat ne vien apzagusi savu tēvu, bet nodevusi arī savu šķiru.

Stārkveders. Un nodarījusi tai nelabojamus zaudēju­mus.

Mārgareta (dusmās liesmodama, norāda uz Linkolna portretu). Viņš arī nodarīja nelabojumus zaudējumus sa­vai šķirai, atbrīvodams vergus un saglabādams mūsu valsti! Viņš neatzina nekādas šķiras. Es uzskatu par la­bāku nodot jūs visus, bet nenodot viņu!

Stārkveders. Blēņas! Demagoģija!

(Pie durvīm klauvē. Doblmens tās atver. Ienāk saimnie­cības vadītāja misis Midltone un divas pārbijušās istab­meitas. Viņas apstājas skatuves dziļumā. Saimniecības vadītāja panāk uz priekšu un gaidot lūkojas Stārkvederā.)

Saimniecības vadītāja. Klausos, ser.

Stārkveders. Misis Midltone, aizvediet misis Calmersu tur, aiz slietņa, un pārmeklējiet! Istabmeitas jums palī­dzēs. Izģērbiet viņu un pamatīgi pārmeklējiet!