DŽEKS LONDONS - Zādzība

Nokss (dziļā aizkustinājumā). Un jūs … darījāt to manis dēļ? …

Alārgareta. Nē, mans dārgais, jūsu dēļ ne. Tad es ne­būtu tik drosmīga. Tad es padotos. Protams, mana pirmā doma bija par jums. Taču viss bija tik briesmīgi… ja es būtu darījusi to vienīgi jūsu dēļ, tad nebūtu izturē­jusi. Es būtu padevusies. Bet visas šīs šausmas padarīja mani redzīgāku, un es atcerējos, ko jūs man tikāt sacījis. Un sapratu, ka jums bijusi taisnība. Es domāju par tautu, par bērniem. Un izcietu to viņu dēļ. Jūs viņus aizstāvat. Es nozagu dokumentus, lai jūs varētu aizlikt par viņiem vārdu savā runā. Vai tagad jūs to saprotat, mans dārgais? (Citā balsi, dusmīgi.) Vai zināt, ko tas man maksāja? Vai zināt, ko viņi šodien tur, mana tēva mājā, ar mani izdarīja? Viņi mani apkaunoja, pazemoja, es nekad nebūtu varējusi iedomāties, ka tāda rīcība ir iespējama. Viņi pasauca kalpotājus, izģērba mani un pār­meklēja visu acu priekšā — ne tikai tuvinieku, bet ari Habarda, mācītāja un sekretāra acu priekšā, vārdu sakot, visu acu priekšā!

Nokss (satriekts). Viņi… jūs izģērba?

Mārgareta. Kailu! Tā bija tēva pavēle.

Nokss (pēkšņi iztēlodamies šo ainu). Mans dievs!

Mārgareta (savaldījusies, raugās viņa šausmās sastin­gušajā sejā, ciniski). Neuztraucieties! Tas nebija tik bries­mīgi, kā jūs domājat. Viņi aizlika man priekšā aizslietni. (Nokss jūtas mazliet atvieglots.) Tiesa, cīņas laikā tas nokrita.

Nokss. Bet kāpēc … kādā nolūkā viņi to darīja?

Mārgareta. Meklēja dokumentus. Viņi zināja, ka es tos esmu paņēmusi.' (Nopietni.) Jūs redzat, es tos esmu no­pirkusi ar savām ciešanām. Man ir tiesības ar tiem rīko­ties. Es tos atdošu jums, un jūs teiksit savu runu.

Nokss. Man tie nav vajadzīgi.

Mārgareta (pazvana). Nu, nē, nav tiesa. Tagad tiem jābūt jums dārgākiem par visu pasaulē!

Nokss (šūpodams galvu). Man žēl, ka jūs tā darījāl

Mārgareta (pieiet viņam klāt un noglāsta matus). Ko?

Nokss. Man žēl, ka jūs atdosit dokumentus… Es jau esmu pieradis pie domas, ka tie ir zuduši. Esmu samie­rinājies ar domu, ka, zaudējis cīņu, dzīvošu jums. (Sa­tver Mārgaretas roku un piespiež pie lūpām.) Labāk at­dodiet tos atpakaļ tēvam! (Mārgareta strauji atkāpjas no viņa. No labās puses ienāk sulainis.)

Mārgareta. Atsūtiet pie manis Lindu! (Sulainis iziet ārā.)

Nokss. Ko jūs gribat darīt?

Mārgareta (apsēzdamās). Gribu Lindu aizsūtīt pec pa­pīriem. Tie taču vēl atrodas tur, tēva kabineta, es tos paslēpu aiz Ābrama Linkolna portreta. Viņš tos vis ne­izdos!

Nokss (dedzīgi). Mārgareta! Lai paliek dokumenti! Ne­sūtiet pēc tiem! Šie papīri man nav vairs vajadzīgi. (Pie­trūkstas kājās un satraukts metas viņai klāt. Mārgareta pieceļas un atkāpjas.) Tikai jūs — jūs man esat vaja­dzīga! (Satver viņas roku un noskūpsta. Viņa atraujas.)

A^ārgareta (atbīdīdama Noksu, maigi un zobgalīgi). Ai jūs, mans labais, cik tas ir jauki, ka jūs tā sakāt! Bet tas nav iespējams. (Trauksmaini atskatās uz durvīm.) Nē, nē! Lūdzu, apsēdieties! (No labās puses ienāk Linda. Viņa ģērbusies mēteli, galvā cepure. Mārgareta izbrīnīju­sies.) Kur jūs pošaties iet, Linda?

Linda. Mēs ar Tomiju un aukli gribējām doties uz pil­sētu. Auklei šis tas jānopērk.

Mārgareta. Ejiet vien! Tikai vispirms iegriezieties pie tēva! Linda, klausieties uzmanīgi, ko es teikšu: vai at­ceraties Linkolna portretu, kas karājas tēva bibliotēkā pie sienas? (Linda pamāj ar galvu.) Man vajadzēja mirkli, lai sainīti tur aizmestu. Jums nevajadzēs vairāk. Pa­centieties rīkoties tā, lai neviens neko nemanītu! Ņemiet līdzi Tomiju, ievediet viņu pie vecmāmiņas, lai izskatās, ka jūs tieši tāpēc esat atbraukusi. Māte taču slikti jūtas. Lai Tomijs paciemojas pie vecmāmiņas, jūs turpretī pēc iespējas ātrāk atgriezieties te. Uzkāpiet uz grāmatskapja dzegas un paņemiet sainīti, kas aizbāzts aiz portreta! Tas viss jums jāizdara piecpadsmit minūšu laikā. Brau­ciet ar mašīnu!

Linda. Tomijs ar aukli jau gaida mani mašīnā.

Mārgareta. Pasteidzieties! Un esiet piesardzīga!

(Linda, klusējot palocījusi galvu, iziet.)

Nokss (kaismīgi). Tas ir neprāts! Jūs upurējat kā mani, tā sevi! Es neko nevēlos, vienīgi jūs. Es esmu noguris. Vienīgi mīlestībai tagad ir nozīme. Es pārāk ilgi esmu sapņojis par neaizsniedzamu ideālu. Nu man esat vaja­dzīga jūs.

Mārgareta (nopietni). Vai re, kā! Tātad tagad jūs ma­nis dēj esat ar mieru atteikties no sava ideāla? (Viņš mēģina iebilst.) Nē, cietiet klusu, es taču nekoķetēju un saprotu, ko jūs gribējāt teikt. Bet es nevēlos, lai jūs kļūtu sev neuzticīgs, es vēlos, lai jūs būtu tas cilvēks, kuru es pazīstu. Un ietu uz priekšu, nevis grieztos atpakaļ. Gļēvulim būt ir viegli; kas ir vieglāk kā atzīt savu sa­kāvi? Bet es nevarētu mīlēt gļēvuli. Vakar mūs izglāba jūsu spēks. Vai ļūs man varētu būt tik dārgs, ja izrā­dītu vājumu? Un, lai saglabātu manu mīlu …

Nokss (pārtraukdams viņu, rūgti). … man jāatsakās no tās nesasniedzamu ideālu labā. Mārgareta, atzīstie­ties — vai gan pasaulē ir vēl kaut kas brīnišķīgāks par mīlestību?

Mārgareta (rotaļīgi). Vīrieša un sievietes mīlestību?

Nokss. Kādu tad citu?

Mārgareta (nopietni). Ir vēl brīnišķīgāka mīlestība. Cilvēku mīlestība.

Nokss. Tagad jūs skaitāt man sprediķi! Labi, es ne­kad vairs nesprediķošu. Kopš šī brīža …

Mārgareta. Kopš šī brīža? …

(Ienāk Čalmerss, Mārgareta ar Noksu viņu nepamana.)

Nokss. Es tikai mīlēšu.

Mārgareta. Jūs esat pārpūlējies. Tas pāries, un tad jūs redzēsit īsto ceļu savā priekšā un sapratīsit, ka man ir taisnība. Jūs nedrīkstat aizbēgt no cīņas!

Nokss. Es to drīkstu un gribu. Man vajag jūs, un jums vajag mani — tā ir mūžsenā vīrieša un sievietes vaja­dzība vienam pēc otra. Nāciet man līdzi tūlīt, nekavējo­ties! Nedrīkst palaist garām savu laimi! (Pieiet pie Mār- garetas un satver viņas roku. Viņa nepretojas un neat­grūž viņu.) Cīņa turpināsies arī bez manis. Desmitiem citu cilvēku — labāki, stiprāki par mani — stāsies manā vietā. Kāpēc es to saku? Es mīlu jūs, mīlu. Un visā pla­šajā pasaulē nav nekā cita — ir tikai mana mīlestība pret jums.

Mārgareta (aizkustināta sāk šaubīties). Ai, jūs esat kā liesma… (Čalmerss nikni iekliedzas un metas pie Noksa. Pamanīdami Čalmersu, abi satrūkstas. Mārgareta nostājas viņam ceļā un atbīda no Noksa.) Lūdzu, Tom, bez scēnām! Es taču tev esmu vienaldzīga. Patiesībā tu tā nemaz nejūti. Tas tev nesāp. Tu gluži vienkārši maksā meslus tradīcijām, pieklājības normām, audzināšanai. At­ceries, ka tev ir slima sirds. Doktors Vests tevi brīdi­nāja …

(Čalmerss, strauji mēģinādams piekļūt pie Noksa, sagrī­ļojas, pieliek roku pie sirds. Viņa seja savaigstās sāpēs. Mārgareta viņu satur un pieved pie krēsla. Viņš atslīgst

tajā.)

Čalmerss (murminādams). Sirds… mana sirds…

Nokss (tuvodamies). Varbūt es varu palīdzēt? …

Mārgareta (mierīgi). Nekas. Tūlīt viņam kļūs labāk.

(Viņa skaita Čalmersa pulsa sitienus, čalmerss negaidot ar spēku atgrūž viņas roku un izslējās.)

Nokss (vilcinādamies). Tad es varbūt labāk iešu.

Mārgareta. Nē! Pagaidiet, kamēr atgriezīsies Linda! Un, otrkārt, jūs taču nevarat atstāt mani patlaban vienu.

Nokss (aizskarts, izrādīdams, ka vēlas palikt). Es ne­esmu gļēvulis.

Čalmerss (vārgā balsī, kas pamazām kļūst spēcīgāka). Pagaidiet, man jums jāsaka daži vārdi! (Brīdi klusē, at­guvies runā parastajā skaļumā. Iznīcinoši.) Esat nu gan jūs labs reformu aizstāvis! Vakar melsāt te par visādām zādzībām … Un nu izrādās, ka cēlais no cēlākajiem, tiku­mīgākais no tikumīgākajiem Ali-baba, kas ienācis lau­pītāju alā, ir gluži parasts zaglis. (Atdarinādams Mār- garetu.) «Ai, jūs esat kā liesma!» (Parastajā balsī.) Es jūs sauktu par zagli, tikai par zagli, jo jūs zogat citam sievu.