DŽEKS LONDONS - Zādzība

(Istabmeitas apjūk.)

Saimniecības vadītāja (lietišķi). Skaidrs, ser. Ko pavē­lēsit meklēt?

Stārkveders. Papīrus, dokumentus, visu, ko viņa slēpj. Atdosit tos man.

Mārgareta (pēkšņā panikā). Cik tas ir briesmīgi!

Stārkveders. Un tava zādzība nav briesmīga?

Mārgareta (citiem vīriešiem, ignorēdama Ratlendu un nepievērsdama uzmanību Doblmenam). Gļēvuļi! Vai tie­šām jūs pieļausit, lai notiek šis kauna darbs? Tom, vai tiešām tevī nav saglabājusies ne kripata vīra krietnuma?

Čalmerss (tiepīgi). Atdod papīrus!

Mārgareta. Mister Ratlend …

Ratlends (apmulsis, glaimīgi pamācošā balsī). Mana dārgā misis Calmersa! Ticiet man, es no sirds nožēloju šo nepatīkamo incidentu. Bet ir tak pavisam skaidrs, ka jums nav taisnība. Jūsu vaina ir tik nepārprotama, ka sirdsapziņa man liedz iejaukties …

Doblmens (pēkšņi zaudēdams savaldību). Es vairs ne­spēju! Ser, es pie jums vairs nestrādāju. Kāda nejaucība! Es tūlīt atlūdzos. Es nepiedalīšos tik neglītās izdarības! (Mēģina atslēgt durvis.) Es aizeju! Necilvēki! Gatavie necilvēki! (Sāk krampjaini elsot.)

Čalmerss. Acīmredzot vēl viens pielūdzējs.

(Doblmenam beidzot izdevies atslēgt durvis.)

Stārkveders. Nejēga! Aiztaisiet durvis! (Doblmens vil­cinās.) Slēdziet ciet! (Doblmens paklausa.)

Mārgareta (skumji pasmaidīdama, laipni). Pateicos, mister Doblmen. (Tēvam.) Zvēru, ka pie manis neko ne­atradīs. Lūdzu, tici man! Nepieļauj šo nevajadzīgo ap­vainojumu …

Stārkveders (pārtraukdams). Atdod dokumentus!

Mārgareta. Es zvēru, ka man to nav. Tu pie manis tos neatradīsi.

Stārkveders. Tu man meloji par Noksu. Man nav iemesla tev ticēt arī šoreiz.

Mārgareta (noteikti). Ja tu to izdarīsi, tu man vairs nebūsi tēvs. Tu mani nekad vairs neredzēsi. Es tev zvēru!

Stārkveders Tev ir mans raksturs, tev būs grūti aiz­mirst, no kā tu to esi mantojusi. Misis Midltone, sāciet pārmeklēt!

(Saimniecības vadītāja pamāj istabmeitām un dodas pie Mārgaretas.)

Konija (dusmīgi). Tēvs! Ja tu to izdarīsi, es nekad vairs ar tevi nerunāšu! (Raud.)

(Misis Stārkvedera visas nakamās ainas laika mokas his­tērijā.)

Stārkveders (palūkojas pulksteni, rosīgi). Es esmu zau­dējis pietiekami daudz laika. Misis Midltone, netūļājieties!

Mārgareta (drausmīgā satraukumā, atkāpdamās no saimniecības vadītājas). Es neļaušu! Neļaušu! Es pre­tošos!

Stārkveders Ja vajag, lietojiet spēku!

(Istabmeitas apstājas neziņā, tomēr saimniecības vadītāja ar mājienu norāda, lai viņas paklausa. Mārgareta kāpjas atpakaļ, kamēr sievietes atspiež viņu lidz rakstāmgal­dam.)

Saimniecības vadītāja. Klausieties, misis Calmersa, esiet taču prātīga … (Mārgareta dreb, bet neskatās uz misis Midltoni. Tā uzliek roku uz Mārgaretas pleca.)

Mārgareta (nikni nokrata roku, valdonīgi). Atpakaļ! (Saimniecības vadītāja instinktīvi atkāpjas. Viņai seko ari istabmeitas. Tomēr tikai uz mirkli. Sievietes atkal tuvojas Mārgaretai un satver viņu.) Linda! Linda! (Linda metas pailgā savai kundzei, taču viņu saķer Čalmerss un attur ar varu. Mārgaretu, kas cenšas izrauties, saimnie­cības vadītāja un istabmeitas aizvelk aiz slietņa. Istab­meitām acīmredzot uzdevums iepaticies. Viena no viņām iznāk ārā, lai ienestu aiz slietņa krēslu, uz kura viņas ar varu nosēdina Mārgaretu. Aizslietnis nav sevišķi augsts, un cīņas laikā virs tā pazib Mārgaretas kailās rokas. Dzirdami klusināti izsaucieni un saimniecības va­dītājas pieklājīgā balss: sieviete mēģina Mārgaretu pie­runāt. Mārgareta pēkšņi žēlabaini iekliedzas.) Nē! Nē! (Ciņa iedegas arvien niknāka, aizslietnis krīt un atsedz puskailo Mārgaretu, kas sēž uz krēsla. Rokā viņai sa­žņaugta aploksne, kuru istabmeitas velti mēģina izraut.)

Misis Stārkvedera (kliegdama). Entonij! Šīs sievietes noplēsušas viņai drēbes! (Linda ar divkāršu spēku pūlas izrauties Čalmersam no rokām. Stārkveders ar Ratlenda palīdzību uzstāda aizslietni, tad padomājis aizvelk to tālāk no Mārgaretas.)

Mārgareta. Nē! Nē!

(Saimniecības vadītāja uzvaras priekā nodod aploksni

Habardam.)

Habards (asi). Tā ir pavisam cita aploksne. (Palūko­jas uz adresi un nodreb.) Vēstule Noksam.

Stārkveders. Atplēsiet! Izlasiet! (Habards atplēš ap­loksni. Ciņa aiz slietņa norimst.)

Habards. Tā ir tikai misis Calmersas fotogrāfija. (Lasa uzrakstu.) «Nākamības ķīlai. Mārgareta.»

Čalmerss (atgrūdis Lindu, ātri pieiet pie Habarda). Atdodiet! (Paņem fotogrāfiju, pārlasa uzrakstu, saplēš kartīti gabalos un mīda kājām.)

Stārkveders. Tas nav tas, ko mēs meklējam, misis Midl- tone. Turpiniet! (Cīņa norimst, tālākā pārmeklēšana no­tiek klusu. Aizslietnis reizēm sakustas: meklētājas, iz­ģērbjot Mārgaretu, lāgiem tam pieduras.)

Saimniecības vadītāja (iznākdama ārā). Vairāk nekā nav, ser.

Stārkveders. Vai jūs izģērbāt viņu pavisam?

Saimniecības vadītāja. Jā, ser.

Stārkveders. Līdz ādai?

Saimniecības vadītāja (neko neatbildējusi, pazūd aiz slietņa, acīmredzot lai noģērbtu Mārgaretai pēdējo, — un tad atkal iznāk ārā.) Jā, ser.

Stārkveders. Un nekā nav?

Saimniecības vadītāja. Nekā, ser.

Stārkveders. Pasviediet šurp viņas kleitu un visu, kas viņai bija mugurā!

(No aizslietņa viņpuses izlido sieviešu drēbju kaudzīte, kas nokrīt pie apjukušā Doblmena kājām.)

Čalmerss (izpurina drēbes. Ielūkojas aizslietņa viņ- pusē). Nekā.

(čalmerss, Stārkveders un Habards neizpratnē saskatās. Istabmeitas iznāk ārā un dodas uz durvīm labajā pusē.)

Stārkveders (neuzticēdamies Calmersam, pats vēlreiz izpurina Mārgaretas apģērbu. Jautājoši palūkodamies uz aizslietņa pusi, Calmersam). Vai tu esi pārliecināts, ka papīru viņai nav?

Čalmerss. Pilnīgi pārliecināts. Nav.

Stārkveders (saimniecības vadītājai). Misis Midltone, pārmeklējiet istabmeitas!

Saimniecības vadītāja (aptaustīdama istabmeitas). Vi­ņām nekā nav, ser.

Mārgareta (aiz slietņa, klusi, bez kādas izteiksmes). Vai es tagad drīkstu apģērbties? (Klusums.) Man…

salst. (Klusums.) Ielaidiet pie manis, lūdzu, Lindu! (Stārkveders igni pamāj Lindai, ļaudams viņai iet pie Mārgaretas. Linda uzlasa drēbes un ienes aiz slietņa.)

Stārkveders (saimniecības vadītājai). Varat iet.

(Saimniecības vadītāja un istabmeitas aiziet.)

Doblmens (nedroši). Vai durvis slēgt ciet?

(Stārkveders neatbild, un durvis paliek neaizslēgtas.)

Konija (pieceldamās). Vai māmiņu drīkst aizvest? (Stārkveders drūmi pamāj ar galvu. Konija palīdz misis Stārkvederai piecelties.)

Misis Stārkvedera (grīļodamās un atkal atslīgdama krēslā). Ļauj man atvilkt elpu, Konij! Man tūlīt kļūs labāk. (Stārkvederam, kas, tāpat kā iepriekš, nepievērš viņai uzmanību.) Entonij, es likšos gultā. Tas man bija par daudz. Es būšu slima. Ne par kādu braukšanu šodien nevar būt ne runas. (Nopūšas un atmetas pret krēsla at­zveltni, aizver acis. Konija apvēdina viņu ar vēdekli un tur viņai pie deguna ožamo sāli.)

Čalmerss (Habardam). Ko tagad lai dara?

Habards (paraustīdams plecus). Nav ne mazākās jaus­mas. Es tikko biju atnesis vēstules, kad ienāca misis Cal­mersa. Kas ar tām noticis? Nav šaubu, ka viņai to nav.

Čalmerss. Bet kādēļ? Kādēļ viņa tās būtu ņēmusi?

Habards (norādīdams uz fotogrāfijas atliekām, kuras samīdītas guļ uz grīdas. Vēsi). Man iemesls šķiet pavi­sam skaidrs.

Čalmerss. Jūs tā domājat? Jūs esat par to pārlieci­nāts?