DŽEKS LONDONS - Zādzība

Mārgareta (mierīgi). Nu, diezin vai to varētu saukt par zādzību.

Čalmerss (izsmiedams). Ak tā, es piemirsu. Viņš taču ņem tikai to, kas viņam jau pieder.

Mārgareta. Gluži tā nu nav … Bet viņš nav zaglis, ja ņem to, ko viņam no brīva prāta piedāvā.

Čalmerss. Tad tik tālu tu esi aizgājusi! Tu piedāvājies viņam pati…

Mārgareta. Tieši tā. Es piedāvājos viņam pati nupat vakar vakarā. Taču misters Nokss no manis atteicās.

Nokss. Jūs redzat, Mārgareta, ka mums nav izvēles …

Čalmerss (saraudamies). Ak tā! Mārgareta! …

Nokss (nepievērsdams viņam uzmanību). … Stāvoklis ir neciešams.

Čalmerss (uzsvērti). Es jums piekrītu: tas ir neciešami. Jums atliek atstāt manu māju. Jūsu klātbūtne aptraipa tās godu!

Mārgareta. Tev nav nekādu tiesību runāt par godu!

čalmerss. Es nedomāju taisnoties. Daudz gan es tevi mānījis neesmu. Vismaz neesmu to darījis zem savas mā­jas jumta.

Nokss (metas viņam klāt). Nelietis!

Mārgareta (nostājas starp Noksu un Čalmersu). Neva­jag! Viņam ir slima sirds.

Čalmerss (pārmēdīdams Mārgaretu). Lūdzu, bez scē­nām. '

Mārgareta (žēlabaini). Nu, ko lai es ar jums daru? Vīrieši ir dīvaini radījumi. Kāpēc lai mēs trīs neparunā­tos kā prātīgi cilvēki?

Čalmerss (pieceldamies, ironiski). Patiešām. Apsēdīsi­mies un parunāsim kā prātīgi cilvēki! Nedzīvojam taču akmens laikmetā. Neuztraucieties, mister Noks! Es ne­taisos brukt jums virsū ar milnu. Sēdies, Mārgareta! (No­rāda uz krēslu.) Lūdzu, mister Noks. (Norāda uz krēslu.) Sēdieties! (Visi trīs apsēžas trijstūri.) Divi vīrieši un sie­viete — mūžsenais trijstūris. Gluži kā lugās un stāstos.

Nokss. Tā un tomēr citādi. Trijstūris nav noslēgts. Tikai viens no klātesošajiem vīriešiem mīl sievieti.

Čalmerss. Vai jūs esat par to pārliecināts?

Nokss. Pilnīgi. Tas esmu es.

Čalmerss. Hm, varbūt jums taisnība. (Paloka galvu.) Nu, un sieviete?

Mārgareta. Viņa arī mīl tikai vienu no klātesošajiem vīriešiem.

Nokss. Un kā mēs no šī stāvokļa izkļūsim?

Čalmerss (itin kā apsvērdams). Bet viņa vēl nav pa­teikusi, kuru īsti mīl. (Mārgareta grasās norādīt uz Noksu.) Padomā, Mārgareta! Atceries, kurš no mums ir Tomi ja tēvs.

Mārgareta. Padomā tu arī! Vai tiešām tev, ņemot vērā pēdējos gadus, varētu likties, ka es tevi mīlu?

Čalmerss. Diemžēl es laikam nekad … e… neesmu bijis pietiekami liesmains.

Mārgareta. Tu pats nemaz neapzinies, kādu neapšau­bāmu patiesību tagad pateici. Tevi precēdama, es cerēju, ka nāks laiks, kad ar tevi varēs lepoties …

Čalmerss. Atkal jau politika! Kāpēc sievietes nevar un nevar atstāt mierā politiku!

Mārgareta. … un es cerēju, ka tu mani iemīlēsi. Es zināju, ka tu mani nemīli, bet cerēju, ka mīlestība at­nāks.

Čalmerss. Piedod manu nekautrīgo jautājumu: vai tad tu mani mīlēji?

Mārgareta. Nē. Bet es cerēju, ka arī pie manis atnāks mīlestība.

Čalmerss. Tātad tas viss bijis viena vienīga kļūda.

Mārgareta. Jā, tava, mana un tēva kļūda.

Nokss. Mēs grasījāmies apspriest nevis pagātni, bet tagadni. Mēs ar Mārgaretu mīlam viens otru. Trijstūris ir izjucis.

Čalmerss. Starp citu, mums nemaz nav trijstūra. Jūs esat piemirsuši Tomiju.

Nokss (īgni). Nu, nav ko mulst arī četros stūros. Sis uzdevums tāpat jāatrisina.

Čalmerss (domīgi). Taču mūsu problēmai ir vēl piektā mala … mēs esam aizmirsuši Mārgaretas nozagtos do­kumentus. Lai kā mēs nonāktu pie vienošanās, dokumen­tiem ir izšķirīga nozīme. (Citā tonī.) Paklausies, Grēta, laikam es esmu uzvedies muļķīgi. Spriedīsim kā pieauguši cilvēki! Noks, jūs vēlaties manu sievu. Varat viņu saņemt ar vienu nosacījumu. Tu, Mārgareta, gribi Noksu. Tu viņu dabūsi ar vienu nosacījumu, ar to pašu iepriekšējo nosacījumu. Atdod dokumentus — un viss nogrims aiz­mirstībā.

Mārgareta. Viss?

Čalmerss. Viss. Aizmirsīsim un piedosim cits citam!

Mārgareta. Un tu piedosi pat manu … neuzticību?

Čalmerss (stūrgalvīgi). Jā, ja tu atdosi dokumentus.

Galu galā arī es neesmu bijis uzticīga laulātā drauga paraugs, un tava neuzticība, manuprāt, tikai padara mūs līdzīgus. Atdod dokumentus — un tu varēsi iet pie viņa. Es parūpēšos, lai nav nekāda skandāla. Es došu šķir­šanos. Bet, ja gribi, paliec te. Izvēlies! Man vajadzīgi dokumenti, skaidrs? (Mārgareta vilcinās.)

Nokss (lūdzot). Mārgareta!

Mārgareta. Nu, bet Tomijs?

Čalmerss (nīgri). Vai tad es neatdodu jūs vienu otram? Ko tev vēl vajag? Tomijs paliks pie manis. Ja tev vaja­dzīgs Tomijs, paliec pie manis, tikai atdod dokumentus.

Mārgareta. Dokumentus es neatdošu. Un dēlu tāpat ne­atdošu. Bet es neiešu arī līdzi misteram Noksam.

Čalmerss. Nokss mani neinteresē. Man vajadzīgi doku­menti, un man vajadzīgs Tomijs. Ja tu man viņus neat­dosi, laulību šķirs tā, kā paredzēts likumā, un neviena sieviete, ko šķir likums, nevar paturēt bērnu. Lai būtu kā būdams, bērns paliks pie manis.

Mārgareta (mierīgi un apņēmīgi). Paklau, Tom! Un paklausieties jūs arī, Hauerd! Vai tiešām tu domāji, ka es kaut mirkli būtu grasījusies atdot tev dokumentus? Es gribēju tevi pārbaudīt, Tom, gribēju pārliecināties, cik zemu tu esi kritis. Un ne jau tu viens, jūs visi… tur šorīt. Šodien es saņēmu krietnu mācību. Kur tavs izsla­vētais gods, Tom, ko tu pirms brītiņa gribēji aizstāvēt ar dūrēm? Tu taču esi ar mieru tirgoties pat ar godu … lai dabūtu dažas papīra lapiņas. Un tu esi ar mieru piedot man pat šķietamu neuzticību … (Čalmerss kodīgi pa­smīn.) Es zinu, ka tu tik un tā man neticēsi. Taču do­kumentus es tev neatdošu, kaut arī tu atņemtu man dēlu. Uz spēles ir pārāk daudzu bērnu liktenis — man nav tie­sību upurēt viņus sava bērna dēļ. Es jums šorīt jau sa­cīju, ka ir divi miljoni Tomiju, un šos bērnus, kas vergo fabrikās, nevar upurēt ne Tomija, ne kāda cita dēļ. (Čal­merss, plecus raustīdams, zobgalīgi smīkņā.)

Nokss. Bet saprotiet taču, Mārgareta, mums abiem vie­nīgā izeja ir atdot dokumentus. Vai tad šie papīreļi ir mūsu laimes vērti?

Mārgareta. Bet jūs man pats teicāt, ka šie papīriņi miljoniem cilvēku nozīmē laimi! Vai tiešām šīs lielās lai­mes labā nevar ziedot mūsu mazo laimīti? Tiem cilvē­kiem taču arī ir sirds, viņi arī mīl un ilgojas kā mēs abi.

Nokss. Ko spēj izdarīt viens cilvēks? Vai viņa varā ir mainīt vēstures gaitu, visuma ritmu? Lai arī novāktu visus vadoņus reizē, vai kaut kas grozītos? Tauta, vien­alga, savu panāks. Tad zagšana vairs nebūs dzīves likums. Tas ir likumsakarīgs process. Neviens to nevar apturēt.

Mārgareta. Bet to var aizkavēt…

Nokss. Kas mēs abi esam? Smilšu graudiņi. Vai smilšu graudiņi var aizturēt paisuma viļņus? … Mēs esam pa­visam nenozīmīgi. Toties viens otram mēs esam vesela pasaule.

Mārgareta (skumji un maigi). Vesela pasaule — kopš šī brīža un mūžīgi mūžos …

Čalmerss (iejaukdamies). Vai jūs neuzskatāt, ka mana loma ir visai dīvaina? Man jāsēž un jāklausās, ka svešs vīrietis ar zinātniskās terminoloģijas palīdzību atzīstas mīlestībā manai sievai…

(Nokss un Mārgareta nepievērš viņam uzmanību.)

Nokss. Jūs man esat tik vajadzīga, dārgā.

Mārgareta (izmisumā). Cik bezgala grūti ir atrast pa­reizo ceļu!…

Nokss (dedzīgi). Jūs redzat, cik ļoti nepieciešami vi­ņam ir šie dokumenti. Viņš par tiem atdos Tomiju.

Čalmerss. Nekā nebija! Ja viņai vajadzīgs Tomijs, lai paliek pie manis. Bet dokumenti viņai tik un tā būs jā­atdod. Ja viņa nevar dzīvot bez jums — lai iet pie jums. Taču dokumentus viņa atdos.